Jean Pierre Gibrat (1954)

Jean Pierre Gibrat (1954)

Kāds gan bagāts laika sprīdis likās aizritējis, kad pārcilāja to atmiņā! Tur bija bezgaldaudz  spilgtu redzējumu, tik krāsainu, košu! Īsta Upeskrasta skaistuma parāde cēli aizsoļoja gar acīm, atsedzoties gleznainās ainās, kas svinīgā plūdumā pavērās cita pēc citas. Pirmie nāca mēļi sarkanie vītolu vējmietiņi, purinādami ūdensspoguļa priekšā vēju samudžinātās krāšņās cirtas, un pašu sejas tad pasmējās pretim no atspulgiem. Tūdaļ pēc viņiem − kazrozes, klusas un skumjas kā saulrieta mākoņi. Tauksaknes − purpura mēļums rokrokā ar baltu − spraucās uz priekšu, lai ieņemtu rindā savu vietu, un beidzot kādurīt mežrozīte nosebojusies, apmulsusi, kautra nostājās visu priekšā, un tad ikviens zināja − it kā stīgu orķestris to būtu pavēstījis, svinīgiem akordiem pārejot gavotes ritmā, − ka nu ir pienācis jūnijs. Taču kāds svētku dalībnieks aizvien tika gaidīts − aitu gans, ko bildinās nimfas, bruņinieks, kuru ilgodamās pie sava loga gaida viņa sirdsdāma, princis, kas ar skūpstu modinās vēl miegā dusošo vasaru dzīvei un mīlestībai. Bet tad, kad vīgriezes − vējainas, smaržīgas − dzintardzeltenos ņieburos viegli aiztecēja puķu pulkā uz savām vietām, − tad svētku uzdevums nudien varēja sākties.

Kenets Greiems “Vējš vītolos” (no angļu val. tulk. Mārtiņš Poišs) (Jāņa Rozes apgāds, 1998)

Advertisements