Kenets Greiems. Vējš vītolos / no angļu val. tulk. Mārtiņš Poišs; dziesmu tekstus atdzejojusi Laima Līvena. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 1998. (Kenneth Grahame. The Wind in the Willows. 1908.)

Greiems_Vejš vitolosVasarā, kad iestājies lielais atvaļinājumu laiks, kādreiz nemaz tik labi atpūta neizdodas. Tad es atceros citātu no grāmatas “Vējš vītolos”: “Brīvdienās galu galā pats galvenais varbūt ir nevis atpūsties, bet redzēt visus citus bēdubrāļus strādājam kā kurmjus.” Citātu es zinu jau sen, bet Greiema grāmatu gan nebiju lasījusi, tādēļ nolēmu aizpildīt šo nelāgo caurumu bērnu literatūras sarakstā.

“Vējš vītolos” ir sarakstīts pirms vairāk nekā simts gadiem un patīkami sabalsojas ar citām angļu klasikas grāmatām : tajā ir kaut kas no Beatrise Poteres jaukajiem dzīvnieciņiem, kaut kas no laiskas ceļošanas pa upi kā Džeroma romānā “Trīs vīri laivā” un sava veida ekscentrisms kā Lūisa Kerola Alises grāmatās. Romāna uzmanības centrā ir četri dzīvnieciņi: Kurmis, Ūdensžurka, Krupis un Āpsis, kurus kopā saista draudzība un kopīgi piedzīvojumi. Vispirms Kurmis sapazīstas ar Žurku un viņa vadībā iepazīst aizraujošo laivošanas prieku, tad stāstā parādās viedais Āpsis, bet asu izjūtu ieviešanai − vieglprātīgais Krupis. Ja pirmie trīs grāmatas personāži darbojas laucinieciski sentimentālās noskaņās, apjūsmojot upes un meža burvību, tad Krupis ir asais džeks un ciena risku un ātrumu, iemanoties pat nokļūt cietumā un no tā aizbēgt. Nosacīti grāmatu būtu iespējams sadalīt divās daļās: mierīgi liriskā un piedzīvojumiem bagātā, kuras savstarpēji viena otru papildina.

Latviski grāmata ir izdota vairākas reizes − pirmoreiz jau 1937. gadā (Valters&Rapa, tulk. Austra Zaļā), bet pēc tam trīsreiz pārizdota Mārtiņa Poiša tulkojumā (Liesma, 1987; Jānis Roze, 1998; Zvaigzne ABC, 2007). “Liesmas” un ” Zvaigznes” izdevumiem bildes zīmējis Ernests Šepards, kas gan nav pirmais grāmatas ilustrators, bet pats populārākais, savukārt “Jāņa Rozes” izdevumam izvēlēts salīdzinoši nesenas – 1994. gada – Patrika Bensona ilustrācijas. Interesanti, ka pirmajam izdevumam bilžu nav bijis vispār, kas šobrīd pat šķiet dīvaini − tās ir tik iederīgas un papildinošas. Jāatzīst, ka Mārtiņa Poiša tulkojums man šķiet viens no skaistākajiem, kāds vispār lasīts, un ļoti žēl, ka no viņa puses nav īpaši daudz tulkotu grāmatu.

Tāds miers valda vispāri, tomēr pasaule neguļ, bet iet savu gaitu. Krietnu dzīvi jūs vadāt, mans draugs, nav šaubu, pašu labāko pasaulē, ja vien jums ir diezgan gara spēka, lai tā varētu nodzīvot…

Tā īsti pie sirds man negāja dīvainās cilvēku un dzīvnieku attiecības, piemēram, Krupis cilvēku cietumā vai zirga mugurā, bet, iespējams, bērnam tas šķistu pilnīgi dabiski. Īsti gan nezinu, vai “Vējš vītolos” vispār šobrīd būtu uzskatāma par bērnu grāmatu, jo mūsdienu bērnam tā varētu likties pārāk lēna un sentimentāla (nodaļa par Pāna dziesmu man arī šķita sentimentāla un nevajadzīgi reliģioza). Katrā ziņa kā pieaugušam cilvēkam man tā sagādāja prieku un, iespējams, līdzīgi daudziem angļu lasītājiem kādā pavasarī atkal to atšķiršu, lai kopā ar Kurmi dotos izbaudīt plaukstošo pumpuru un čalojošās upes burvību.

Advertisements