Alise Manro. Meiteņu un sieviešu dzīves / no angļu val. tulk. Elfrīda Melbārzde. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2005. (Alice Munro. Lives of Girls and Woman. 1971.)

Christopher Pew. The Bite (2007)

Christopher Pew. The Bite (2007)

Alises Manro vārdu es pirmoreiz ieraudzīju grāmatlistē Best of Millenium, turklāt viņa bija iepatikusies gan kritiķiem, gan lasītājiem, bet, atšķirībā no citiem rakstniekiem, ar dažādām grāmatām. Tādēļ var teikt, ka Manro lasīšanu es biju plānojusi jau sen, bet līdz tai nonācu tādēļ, ka Sibilla uz Ziemassvētkiem man iedāvināja vienīgo latviski tulkoto Manro grāmatu “Meiteņu un sieviešu dzīves”.

Manro grāmata žanriski būtu pieskaitāma pie tā sauktajiem pieaugšanas stāstiem, kuros tiek parādīta galvenā varoņa personības attīstība, parasti no bērnu dienām līdz jaunībai. Šoreiz uzmanības lokā ir Dela Džordana, kura dzīvo nelielā pilsētiņā Ontārio provincē, Kanādā, 20. gadsimta 40-tajos gados. Viņas pieaugšana tiek attēlota saistītu stāstu ciklā, kuru viegli noturēt par romānu. Katrā stāstā līdztekus Delai darbojas vēl kāda sieviešu dzimuma varone, kuras dzīve atbalsojas Delā attiecīgajā laikaposmā: māte, vectantes, draudzene, skolotāja, mātes draudzene, kaimiņienes. Dela vēro un analizē apkārtējo sieviešu dzīves, kaut ko piefiksējot un nesaprotot, kaut ko iegaumējot un izmantojot. Būtībā tā jau tas dzīvē notiek − mēs vērojam apkārtējo cilvēku dzīves un, piemērot tās uz sevis, cenšamies veidot taisnāku savu dzīves ceļu.

Manro rakstības stils ir ļoti simpātisks − nekādas moralizēšanas vai snobisma, apkkārtējie cilvēki un vide tiek pieņemta bez nosodījuma vai kādām milzu ekspektācijām. Pilnīgi pieņemu, ka rakstniece diezgan precīzi attēlojusi pēckara Ontārio provinci un stāsts ir daļēji autobiogrāfisks. Lasīt man bija interesanti, tomēr, nezinu kāpēc, bet stāsti emocionāli mani atstāja diezgan vienaldzīgu. Neviens no personāžiem tā īsti nepiesaistīja, savukārt Dela pat brīžiem nepatika. Īstenībā tādas meitenes skolas laikā mani kaitināja, turklāt bez jebkāda redzama vai saprotama iemesla.

Iespējams, ka tur slēpjas rakstnieces talants, ka viņai ir izdevies radīt diezgan nomācošu kopējo iespaidu − neteiksim, ka gluži depresīvu, tomēr būtu diezgan saprotama vēlme pēc skolas pabeigšanas mēģināt laisties lapās no šīs provinciālās Džulibijas, kurā intelektuālā dzīve pastāv tikai iedīglī. Pat Delas plaukstošā seksualitāte izlaužas uz āru diezgan dīvainos veidos − līdz pat reālai seksuālai dzīvei to drīzāk varētu traktēt kā tādu eksperimentu, vīriešu reakcijas vērošanu, un pat Delas pirmajai mīlestībai piemīt kādas samiernieciskas izjūtas.

Manro ir izdevies noķert to nervozo, brīžiem trauksmaino sajūtu, kas pavada gudra bērna pieaugšanas un nobriešanas procesu; tas īstenībā nemaz nav tik patīkams, brīžiem pat diezgan traumējošs. Draudzība un skolas attiecības var provocēt  diezgan duālas izjūtas, un autore parāda Delu dažādās situācijās. Grūti ir apjaust savu vietu pieaugušo pasaulē, un brīžiem šķiet, ka jāraugās uz to pa atslēgas caurumu kā lūriķei.

Iespējams, manī neatbalsojās grāmatas būtība, jo neesmu mazpilsētas meitene un daudzās situācijās rīkotos pilnīgi atšķirīgi no Delas. Tomēr Manro ir ļoti talantīga rakstniece, ko pierāda viņai piešķirtās daudzās literārās balvas, tai skaitā 2013. gada Nobela prēmija literatūrā. (Beidzot es esmu izlasījusi kādu ieplānotu grāmatu, pirms tās autors nomirst, kā notika ar Lesingu vai Pītersu). Tādēļ es noteikti pacentīšos izlasīt kādu viņas stāstu krājumu, varbūt stāstos viņas talants izpaužas spilgtāk.

 

 

Advertisements