Arvīds Grigulis. Cilvēki dārzā. – Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1957. (Pirmpublicējums 1940. gadā)

Grigulis_Cilvēki dārzāTai gadā bija neparasta vasara − maijā sala kā ziemassvētkos, bet jūnijā viss tika izdzīts uz reizi un ziedēja juku jukām − ābeles kopā ar ķiršiem, ķirši kopā ar ceriņiem, ceriņi kopā ar jasmīniem. Kādam šķita, ka zudusi kārtība un jēga, un vālodze jau kliedz pēc lietus. Bet kāds nobriedis vīrs kāpa pāri žogam, lai plūktu puķes skaistai vijolniecei, kuras instruments pieskandināja dārzu ar nemieru un ilgām. Pērkona naktī vijoles skaņas, vēja nestas, savaldzināja vēl kādu – jaunāku, varbūt pievilcīgāku, bet nabagāku. Tagad vijolniecei jāsaprot, uz kura sirds stīgām viņa vēlēsies spēlēt.

Mīlestība ir sveces liesma, un ir skaisti, kad tā liesmo, tikai neierādiet tai saules vietu, lai jūs pārlieku nesamazinātu pasauli. Atrodiet pareizos samērus, un viss būs labi.

Arvīda Griguļa pirmā romāna sižets ir vienkāršs − klasiskais mīlas trijstūris ar skaistu meiteni centrā, pēc kuras kāro divi pielūdzēji, no kuriem viens ir nobriedis un bagāts, bet otrs − kaislīgi iemīlējies un noslēpumains. Galvenie varoņi tiek ielikti simpātiskā darbības vidē − lielā dārzā, visiem ir piešķirtas interesantas, netriviālas profesijas, kuras zināmā mērā diktē romāna gaitu. Neizpaliek arī sava deva intrigu un slepenas darbības. Guntis Berelis “Latviešu literatūras vēsturē” romānu raksturo kā “profesionāli izstrādātu un īsti klasiskas bulvāru literatūras garā ieturētu.” Tā jau ir, ka mūsdienu uztverē romāns brīžiem balansē uz salkanības robežas, tomēr jāatceras, ka 30-to gadu literatūrā tā bija ierasta parādība − nedaudz vairāk jūsmības, pacilātības, aizrautīgu runu. Jāatzīst, ka es brīžiem pasmaidīju par teatrālismu, tomēr mani savaldzināja gan Griguļa lirisms, gan raitie sižeta pavērsieni. Teksts ir piepildīts ar darbību, nav nekādu ūdens gabalu vai “iekritienu”, kas pirmajam romānam ir ļoti labs rādītājs. Interesanti, ka, tāpat kā Akuratera romānos, var sajust, ka Grigulis ir dzejnieks − jaušams lielāks poētisms nekā parastam prozistam. Kaut vai teksts, ka rakstāmgalds ir baravikas krāsā 🙂

Pirmo reizi romāns parādījās atklātībā 1939. gada vasarā žurnāla “Atpūta” lappusēs ar nosaukumu “Liktenīgais noslēpums”. 1957. gada izdevuma ievadā Bruno Saulītis tā kā nedaudz taisnojas par pārspīlējumiem (jo tā brīža socreālisma kanonā tas noteikti neierakstās), to skaidrojot kā sākotnējā avīžu romāna vainu – lai uzturētu lasītājos intrigu līdz nākamajam numuram. Griguļa grāmatai tomēr ir laimīgs liktenis, jo tā ir pārizdota vēl samērā nesen (2007. gadā, Zvaigzne). To, iespējams, noteicis fakts, ka romāns ir ekranizēts (“Ievas paradīzes dārzs” (1990), režisors Arvīds Krievs).

Mīla rada tādu pašu sajūtu kā putni, kas dodas pāri okeānam. Tu viens stāvi uz tilta.  Tu zini, ka kuģis ir pašā okeāna vidū. Ir nakts. Spīguļo retas zvaigznes un rāda tev drošu un pareizu ceļu. Viegls vējš lodā apkārt un atnes jūras augu smaržu no tūkstoš kilometru liela tāluma. Pēkšņi tu dzirdi putnus. Klusu bez trokšņiem viņi nāk, bet vējš svilpo no viņu spārnu vēdām. Viņi atnāk, pārlido kuģi un atkal nozūd tumsā. Tu skaties gaisā un nesaproti − no kurienes tev šīs nolādētās ilgas. Gandrīz jāsakož zobi.

Tāpat tas ir ar putniem, tāpat tas ir ar mīlestību.

Ivars Jansons (1939)

Ivars Jansons (1939)

Tā kā Arvīda Griguļa prozai vairāk nepievērsīšos (viņa otro romānu “Kad lietus un vēji sitas logā” nepārlasīšu), tad gribēju kādu drusku palasīt par viņu pašu. Jaunieši noteikti nav lietas kursā, ka pēckara literārajā sabiedrībā Grigulis bija ļoti ievērojama persona, kurš ieņēma dažādus augstus amatus padomju kultūras iestādēs. Tas ir interesanti, kā dažam pirmskara literātam izdevās piemēroties jaunai situācijai, bet cits, lai arī rakstīja padomju pantiņus, tomēr svīda baiļu sviedrus. Grigulis savu priekšzīmīgā rakstnieka tēlu būvēja ar pareiziem kara laika dzejoļiem un stāstiem, bet pēc kara rakstīja arī ideoloģiski korektas lugas.

Vispārīgai attīstībai izlasīju Zigmuda Skujiņa atmiņu eseju “Valdonīgais kalps. Arvīds Grigulis” (krājums “Jātnieks uz lodes”, 1996), kurā Grigulis ir parādīts diezgan nežēlīgā gaismā kā nesimpātisks un divkosīgs cilvēks, kuram tiek parmesta pat daža latviešu rakstnieka literārā devuma sakropļošana. Varētu jau tādu attieksmi pieņemt kā aksiomu, tomēr diezgan negaidīti atklāju grāmatu − Mirdza Kļava “Kopā ar Arvīdu Griguli un bez viņa” (2009). Autore ir tā pati Kļava, kura sarakstījusi bērnu grāmatas par vāverēnu Tomu un citiem zvēriņiem Lielajā mežā, bet, izrādās, arī Griguļa atraitne. Atmiņu stāstījums bija diezgan interesants, protams, subjektīvs, bet noteikti vajadzīgs. Kļava nav pakautrējusies oponēt Skujiņam un diezgan tieši norādījusi, ka viņa raksts ir balstīts uz baumām. Griguļa personības izvērtēšana lai paliek literatūrzinātnieku ziņā, tomēr man personīgi šķiet, ka Skujiņš ir nedaudz sajaucis literatūru ar atmiņām un Griguli uzkonstruējis kā vienpusīgu negatīvo literāro tēlu. Tas īstenībā skumdina, jo no Skujiņa gaidīju plašāku skatījumu.

 

 

Advertisements