Kristīne Želve. Meitene, kas nogrieza man matus. – Rīga: Mansards, 2011.
Želves stāstu krājumu man iedāvināja MsMarii Ziemassvētkos, par ko viņai paldies, jo citādi es vēl ilgi gatavotos to lasīt. Lai gan grāmata ir neliela un to izlasīt var vienā piegājienā. Man pat šķiet, ka es ilgāk domāju, ko par to uzrakstīt.
Stāstiem nav nekāda vaina: tie izteiksmīgi atspoguļo 90-to gadu sākumu, īpaši neiedziļinoties sadzīves smagumā, bet visā saglabājot jaunības liderīgo piegājienu. Tādēļ stāsti sanākuši jancīgi, patīkami izklaidējoši. No otras puses, varbūt es esmu par vecu tam visam. Tieši tāpat kā mani kaitina 80-to gadu modes atgriešanās (es ceru, ka līdz polsteriem nenonāks), tāpat mani kaitināja arī stāstu varoņi. Gandrīz katram no jaunības tusiņiem ir atmiņā tāds Villijs, kurš dīkdienībā taisa sūdus (un gan jau nekas pēdējo 20 gadu laikā nav mainījies), tikai mana tolerance pret tādiem dzīves eksemplāriem šobrīd vienāda ar nulli. Un būtībā visi Želve varoņi ir tādi “villiji”, kas vazājas pa dzīvi kā veca nauda, un tā vien gribas pajautāt – kāpēc par tādiem fruktiem jālasa? Lai gan lasīt jaunāko laiku latviešu literatūru, kur visiem viss ir slikti, ir vēl bēdīgāk.
Lasot stāstus, atcerējos, ka reiz bija tāda mazu, vizuāli neizteiksmīgu grāmatiņu sērija “Pirmā grāmata”, kurā vairāk nekā 20 autori tika pie sava pirmā prozas vai dzejoļu krājuma. Tur bija tādas meitenes kā Andra Neiburga, Eva Rubene, Rudīte Kalpiņa, Aija Vālodze. Lūk, man šķiet, ka Želves grāmata stilistiski ļoti labi iederētos šajā rindā gan kā pirmā grāmata, gan kā attiecīgā laikmeta liecinieks. Autorei acīmredzot nav palaimējies, ka viņas paaudzei nav bijis tāda kopuma, kurā iekļauties, zvaigznāja, kurā uzmirdzēt. Šobrīd stāsti it kā trāpa ārpus laika un atstāj mazuma piegaršu.
Želves stāstu krājums 2011. gadā ieguva Literatūras gada balvu par debiju. Vispār jau pelnīti, jo kā pirmais krājums tas noteikti ir profesionāli izstrādāts, interesanti lasāms: labāk viena lasīšanas stunda ar smaidu nekā desmit ar nesaprastu pasaules sāpi rakstnieka dvēselē.
Jūl 27, 2014 @ 14:06:13
Man savukārt Želves stāsti par “villijiem”, šķiet, pat ļoti iederīgi starp šī laika jauno latviešu autoru darbiem un aprakstītajiem varoņiem – Joņeva metālistiem, Kasima nepieaugšanas stāstiem, Ignata jaunajiem ierēdniecības censoņiem un pat Trivaškeviča draiskajiem studentiem. Tas, protams, subjektīvi un bez jebkāda literāra pamatojuma, jo minētie darbi ir atšķirīgi gan pēc stila, gan kvalitātes, bet lasot ir sajūta, ka visi šie autori ir mēģinājuši pastāstīt par sev būtiskākajām sajūtām, izaugot un dzīvojot šajās dīvainajās pēdējās divās desmitgadēs. 🙂
Jūl 27, 2014 @ 17:08:00
Man patika, ka Želve, rakstot apmēram par to pašu laiku, ko citi cienījami jaunāki un vecāki mūsu rakstnieki, negaudo un nemēģina pārgudri rakstīt, cik viss ir bezcerīgi.
Aug 01, 2014 @ 18:16:14
Jā, patīkams draiskums stāstiem ir raksturīgs un latviešiem neraksturīgs vieglums arī.