Sākumlapa

Трейси Шевалье “Прелестные создания” (2011)

3 komentāri

Трейси Шевалье. Прелестные создания / пер. с английского Г.Яропольского. – Москва: Эксмо, 2011. (Tracey Chevalier. Remarkable Creatures. 2009)

Shevalje__Prelestnye_sozdaniyaCilvēkiem ir dažādi vaļasprieki: kāds iedzer šņabīti pēc darba, kāds audzē dārzā gurķus, bet vēl kāds triviāli kolekcionē sērkociņu kārbiņas. Elizabetes Filpotas (Elizabeth Philpot) aizraušanās (varētu pat teikt − kaislība) bija senu fosīliju meklēšana Anglijas pludmalē. Jāpiebilst, ka tas notika 19. gs. sākumā, kad sievietēm, kur nu vēl lēdijām, rakņāšanās pa smiltīm netika uzskatīta par piedienīgu nodarbošanos. Elizabetei nebija bail no dīvaines slavas, tādēļ viņa savāca izcilu senu, pārakmeņojušos zivju kolekciju, kura šobrīd atrodas Oksfordas muzejā. Iespējams, Elizabetei pārvarēt apkārtējo aizspriedumus bija vieglāk tādēļ, ka viņas kaislībai bija līdzgaitniece − vietējā meitene Mērija Eninga (Mary Anning). Elizabete iepazinās ar Mēriju, kad tā bija tikai desmit gadus veca, bet jau pieredzējusi fosīliju meklētāja. 19. gs. sākumā paleozooloģija bija bērna autiņos, un tieši Mērija Eninga vēsturē iegājusi ar ihtiozaura un pleziozaura skeleta atrašanu. Ševaljē romāns, kas balstīts uz reāliem notikumiem, stāsta par divu neordināru sieviešu draudzību mūža garumā, kuras pamatos ir aizraušanās ar fosīlijām.

Lielākai daļai lasītāju Treisija Ševaljē, protams asociējas ar romānu un filmu “Meitene ar pērļu auskaru”. Filma man patika, grāmata − mazāk, tomēr pietiekoši, lai es izlasītu arī otru latviski tulkoto Ševaljē romānu “Dāma ar vienradzi” un pat papūlētos krieviski sameklēt Ševaljē debiju “The Virgin Blue”. Viņas pirmais romāns mani neiespaidoja, savukārt stāsts par viduslaiku Francijas paklāju audējiem gan ir palicis atmiņā. Tādēļ manā grāmatplauktā jau kādu laiku gaida “Burning Bright”, kura lasīšanu gan bremzē neglaimojošas atsauksmes. Bet no nejauši bibliotēkā ieraudzītās “Прелестные создания” es gan nespēju atturēties − tik intriģējoša un, galvenais neizsmelta, šķita pieteiktā tēma. Šobrīd lūkojos uz nesen iznākušo “The Last Runaway” par anglieti-kvēkeri, kas pārceļas uz ASV 19. gadsimta vidū.

Grāmata par sieviešu draudzību var būt diezgan nomācoša, jo bieži tiek uzskatīts, ka tāda nemaz nav iespējama (kam es nepiekrītu). Iespējams, sākumā Mērijas un Elizabetes draudzībai bija neliela mātišķuma pieskaņa, jo pēdējā ir gandrīz 20 gadus vecāka, tomēr dzīves laikā tā pāraug patiesā biedriskumā, pārdzīvojot arī nopietnus pārbaudījumus. Elizabete ir dzimusi londoniete, taču 25 gadu vecumā viņa kopā ar divām māsām pārceļas dzīvot uz Anglijas ziemeļu piekrastes pilsētiņu Laimrīdžisu (Lyme Regis). Iemesls ir skumjš − sieviešu vecāki ir miruši, savukārt brālis apprecas un māsu gada uzturnauda nesedz Londonas izdevumus. Izeja ir precības. Tomēr − ja lasīti Džeinas Ostinas romāni, tad aptuveni jābūt nojausmai, ka attiecīgajā laikmetā dižciltīga, bet nabadzīga jaunava nav pieprasīta prece laulību tirgū. Filpotiem pūra naudas pietiek tikai vienai māsai (jo tai ir smukas krūtis), tādēļ pārējās var cerēt tikai uz veiksmi.

Ja nu ir kaut kas, par ko mēs varam pateikties emancipācijai, tad tādu sieviešu kā Elizabete Filpota atbrīvošana no nepilnvērtības sajūtas: Elizabete nav skaista, bet viņai ir pētniecisks, ass prāts un zinātnieka tvēriens. Diemžēl 19. gadsimta pirmajā pusē viņa nevarēja iegūt izglītību un pilntiesīgi piedalīties akadēmiskā darbā, tādēļ pašmācības ceļā studēja tobrīd pieejamās grāmatas par paleozooloģiju, mudinot to darīt arī savu draudzeni Mēriju Eningu. Mērija ir citas šķiras cilvēks − nabadzīga galdnieka meitene, kurai fosīliju vākšana nav vaļasprieks, bet gan peļņas avots. Toreizējā Anglijā aizvēsturisko atlieku kolekcionēšana bija modē, lai gan vēl nemaz nebija skaidrs, kas tie īsti par kauliem. Interesanti, ka papildus stāstam par abu sieviešu dzīvi un situāciju fosīliju tirgū Ševaljē savus varoņus mudina uz pārdomām par zinātnes un reliģijas attiecībām. Tiešām, pierādījumi par tik senas pasaules eksistenci apšauba bībeliskās patiesības, tādēļ agrīnajiem paleontologiem vajadzēja pašiem priekš sevis izskaidrot arī morālas dabas pretrunas.

Grāmata man ļoti patika, jo laikam jau biju noilgojusies gan pēc laba vēsturiskā romāna, gan arī pēc jauniem stipro sieviešu tēliem, kuri turklāt balstīti reālās personībās. Visticamāk, ka mums ir grūti iedomāties, cik daudz apņēmības nepieciešams sievietei, lai veiktu iemīļotu, bet sabiedrības nesaprastu darbu laikmetā, kad vienai pastaigāties pa Londonas ielām skaitījās nepieklājīgi. Visi tie murgainie dzimumu un šķiriskie aizspriedumi…  Protams, grūti pateikt, vai abas sievietes bija laimīgas dzīvē, tomēr autore ar diezgan lielu pārliecību vēsta, ka meklējot un vācot fosīlijas aukstā un vējainā pludmalē, bet pēc tam identificējot un liekot kopā atrastās detaļas, viņas tādas bija gan.

Vēsturiskais romāns, kurā Džeinas Ostinas cienīgas varones tukšas nopūtas par neizdevušos mīlas dēku aizstāj ar pārakmeņojušos atlieku pulēšanu. Un dara to sekmīgi, jo 2010. gadā Londonas Karaliskā biedrība nosauca desmit britu sievietes, kuras visvairāk ietekmējušas zinātnes attīstību, un to skaitā bija arī Mērija Eninga.

Trešā pietura – 2014

5 komentāri

margrieta_gramata

Oksanas Nazarčukas foto

Karstums ir norimis, un augusta naktis uzvējo rudenīgas vēsmas. Ezis atnāk pārbaudīt ēdamā trauciņu, kaķi izklaidē naktstauriņš pie lampas. Dārzā būkšķ āboli, briest gurķi un kabači, sārtojas tomāti. Pie mums viss ir mierīgi, un no tumšajām debesīm krīt tikai ierastās augusta zvaigznes. Perseīdu laiks. Bet kaut kur pamalē pasaule trokšņo, un “šonakt aiz loga ir karš”. Tāda sajūta, ka tā pamale nāk aizvien tuvāk, it kā pāri noteiktiem pasaules reģioniem būtu izsēta asiņainu driģeņu sēkla. Nepatīkama kustība.

Šogad reizēm palasīju blogu expateyeonlatvia, kurā pārsvarā atraodami ironiski un neglaimojoši rakstiņi par latviešiem. Bloga autore ir īriete, kas nu jau trīs gadus šeit strādā par angļu valodas skolotāju, un sarkasmu uzskata par savu īpašo stilu. Vispirms es blogā centos atrast kādu racionālu graudu – iemācīties pasmieties pašam par sevi vai rast pārdomu vērtu kritiku. Tomēr lielākoties es jutos kā latvju bauris, kuru augstprātīgi pamāca vācu barons, vai tas latvietis, kuru padomju laikā nicīgi nosauca par gansu. Es ticu, ka bloga autore nav ļauns cilvēks, bet brīžiem viņa tik cītīgi izmin usnes mūsu labības laukā, ka nomin arī tos kultūraugus, par kuriem viņai nav ne mazākās nojausmas. No vienas puses, ir derīgi, ka uzmanība tiek vērsta uz tām lietām, kas ir atkarīgas no pašiem cilvēkiem, jo mēs parasti sūdzamies par to, kas nekādi nav ietekmējams − īsu vasaru, vēsu jūru, skābām ogām. No otras puses, nav iespējams vērtēt šejienes cilvēkus un notikumus, pilnīgi neņemot vērā vēsturiskos apstākļus. Pirms zināma laika kādā forumā tika apspriests Dziesmu svētku repertuārs, un tika minēta šobrīd reti dzirdama skaista un skumja dziesma “Kur tu biji, bāleliņi…”, kas skanēja 1990. gadā Mežaparka estrādē. Es aizrāvos un skatījos arī citus video no tā gada svētkiem un ieraudzīju, cik ļoti pa šiem nepilniem 25 gadiem mēs esam mainījušies − 1990. gadā cilvēki sēž ar stingām sejām, iekšēji sarāvušies, nospiesti. Lai kā mēs šodien sūdzētos par grūtiem laikiem, bet sejas ir mainījušās. Tādēļ mana pārliecība ir tāda, ka gan cilvēkam, gan sabiedrībai vispirms vajag vērtēt savu progresu un tikai tad objektīvi salīdzināties ar apkārtējiem.

Atkāpties pagātnē kādreiz ir ļoti derīgi, jo gadās, ka kādas vajadzīgas sajūtas dzīves ceļā ir izkaisītas un nozudušas. Šovasar blogeru vidū vērojama parādība “atpakaļ bērnībā”, kas izpaužas vecu grāmatu pārlūkošanā, lasīšanā un pārlasīšanā. Lasot šo grāmatu apskatus, man pašai mācas virsū tāda nostaļģija… kur gan palikuši tie laiki, kad katra jauna grāmata bija kā piedzīvojums, vilšanās izlasītajā tika reti piedzīvota (un vienmēr pastāvēja iespēja, ka vienkārši esi vēl pārāk jauns un nepieredzējis kādai izslavētai daiļliteratūrai)? Toreiz grāmata bija pašsaprotams un aizraujošs ceļojums ārpus ikdienas, bet tagad man tā gadās aizvien retāk. Īstenībā es šaubos, vai 21. gadsmita daiļliteratūra vispār mani vēl spēj aizkustināt līdz sirds dziļumiem un kaut ko mainīt uzskatos, varbūt tādēļ es uzsāku projektu “Latviešu grāmatu gadsimts” un ceru atrast kādu pērli pašmāju pagātnes jūrmalā.

Hans Zatzka (Austrian, 1859-1945) «Autumnal Still Life with a Basket of Blackberries»

Hans Zatzka (1859-1945) Autumnal Still Life with a Basket of Blackberries

Šobrīd es lasu cītīgāk nekā rakstu aprakstus, laikam jau mana blogošanas mūza ir atvaļinājumā. Vasaras pirmajā pusē lasīju grāmatas, kas vairāk izklaidē, jūlijā atcerējos par blogeru Ziemassvētku dāvanām (bet visas vēl nav izlasītas). Augusts man ir sanācis ar novirzienu Lielbritānijas virzienā− Treisija Ševaljē pastaigājās pa Anglijas dienvidu pludmali un vāca fosilijas (ļoti patika), Greiems Svifts aizveda uz Anglijas rietumu dūksnājiem (traki garlaicīgs gabals), savukārt par paralēlo Angliju stāstīja Filips Pulmans un triloģija “Tumšās matērijas” man diemžēl beidzās ar vilšanos. Trīs grāmatas esmu ieplānojusi par spiegu tēmu − Foleta “Adatas acs” bija krietns trilleris, šobrīd lasu Benvila “Neaizskaramo” un esmu patīkami pārsteigta, bet plānā vēl Lūkasa “Maldināšana”. No latviešu literatūras izlasīju Mirdzas Bendrupes noveļu krājumu, un tas bija negaidīti labs un noteikti nepelnīti aizmirsts. Augustā planoju vēl izlasīt Veseļa “Dienas krustu”.

Man gan vēl padomā pāris Britu salu iemītniekiem veltītas grāmatas, bet nezinu, vai spēšu noturēties pretī Vidusjūras vilinājumam. Jau paspēju izklaides nolūkos izlasīt jauno grāmatu “Simts soļu ceļojums” par indiešu izcelsmes franču pavāra karjeras līkločiem (neviendabīgs iespaids), bet tagad jau esmu Spānijā ar Krisu Stjuartu un gribētu tur vēl pakavēties ar pāris citām grāmatām, lai pēc tam aizklīstu uz Egejas jūras pusi. No latviešu grāmatām meklēju tādas, kas iznākušas 20. gs. 30-tajos gados − gribas šogad aizpildīt vismaz vienu desmitgadi.

Jācer, ka rudenīgās noskaņas atsauks manu rakstīšanas kāri un tad jau pastāstīšu vairāk par visu izlasīto.

Tūve Jānsone “Mazie troļļi un lielie plūdi” (2011)

1 komentārs

Tūve Jānsone. Mazie troļļi un lielie plūdi / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. (

Jansone_Mazie trolliTūve Jānsone (1914-2001) ir rakstījusi, ka augusts ir visbrīnišķākais gada mēnesis, jo tas ir kā robeža starp vasaru un rudeni. Varbūt viņai patika augusts arī tādēļ, ka tā 9. datumā viņa svinēja dzimšanas dienu, šogad − apaļus 100. Lai arī Jānsone bija daudzpusīga māksliniece − gan gleznotāja, gan rakstniece, vispirms viņas vārds vienmēr tiek saistīts ar slavenajiem trollīšiem, kuru piedzīvojumi latviešu valodā pilnībā ir izdoti salīdzinoši nesen.

Iespējams, tā ir jauka sakritība, ka 1945. gadā pasauli ieraudzīja veseli trīs bērnu un pieaugušo iemīļoti grāmatu varoņi: trollītis Mumins, Pepija Garzeķe un Mazais Stjuarts, un visiem autoriem tā bija debija bērnu literatūrā. Trollītis Mumins gan iepriekš bija dzīvojies pa Jānsones karikatūrām, bet viņa ceļojums pa grāmatu lappusēm sākās tieši 1945. gadā − nākamgad puikam jau 70 gadiņi.

“Mazie troļļi un lielie plūdi” ir īss piedzīvojumu stāsts, kurš sākumā neguva lielus panākumus, faktiski trollīšu radītā slava pie Jānsones atnāca ar otro grāmatu − “Komēta nāk” (1946). Varētu piekrist, ka, salīdzinot ar citām grāmatām, te vēl ir tikai mēģinājums sajust vidi, kurā mazajiem dzīvnieciņiem darboties, un ieskicēt galveno personāžu raksturus. Tomēr rakstnieces jaukais stils un neatkārtojamās ilustrācijas jau tobrīd varējā šķist daudzsološas. Trollītis Mumins ar māmiņu dodas meklēt sev ziemas mītni, kurai jābūt patīkamai un siltai, ceļā nonāk visādos piedzīvojumos, atrod draugu (kas nākamajā grāmatā tiek nosaukts par Snifu) un beigās pārplūdušā pasaulē atrod arī Mumintēti, kurš viņiem visiem ir uzcēlis māju. Nedaudz atgādina  pasaules radīšanas mītu, kur viss tiek salikts pa vietām, lai varētu sākt īsto stāstu.

Vispār es pie Muminu grāmatām atkal nonācu, kad izlasīju Spīganas atsauksmi, un sapratu, ka es nemaz neesmu izlasījusi visas trollīšu grāmatas un to vajadzētu labot. Tad nu sāku pētīt, un sanāk, ka tā nav gluži mana nevērība, bet gan fakts, ka vairākas Muminu sērijas grāmatas ir izdotas latviski tikai 21. gadsimtā. Nelasītas man vēl veselas četras!

Padomju laikā grāmatas tulkojusi Elija Kliene, vēlāk − Mudīte Treimane. Vispār interesanti, kāpēc padomju laikā neizdeva visas, jo krieviski tas tika izdarīts.

Muminu sērija:

muminieleja1945. Mazie troļļi un lielie plūdi (1993) (2012)

1946. Komēta nāk (1973) (1993) (2005)

1948. Burvja cepure (1999) (2005)

1950. Mumintēta memuāri (1998) (2009)

1954. Bīstamā vasara (2009) aprakstīta Burtkokos

1957. Trollīša ziema (2004)

1962. Neredzamais bērns (1968) (1993) (2005)

1965. Tētis un jūra (1994) (2009)

1970. Vēlu novembrī (2010)

Kormaks Makārtijs “Ceļš” (2008)

5 komentāri

Kormaks Makārtijs. Ceļš / no angļu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: AGB, 2008. (Cormac McCarthy. The Road. 2006)

Makartijs_CelsKad Sīzifs man Ziemassvētkos uzdāvināja Makārtija “Ceļu”, es nopriecājos, jo minētā grāmata jau kādu laiku bija drīzumā lasāmo sarakstā. Pirmkārt, million.com sarakstā kā viena no labākajām 21. gadsimta pirmās desmitgades grāmatām, otrkārt, kā spilgta antiutopija. Pēc izlasīšanas es saprotu, kādēļ, iespējams, gluži instinktīvi, biju bīdījusi grāmatu tālāk pa savu lasīšanas sarakstu: tas ir viens no depresīvākajiem daiļdarbiem, ko jebkad esmu lasījusi. Vispār tā ir tik depresīva, ka to varētu pārdot kopā ar ziepēm un striķi.

Pa Amerikas ceļu iet tēvs un dēls. Varbūt “iet” nebūtu pareizi teikts, jo būtībā viņi izmisīgi pūlas tikt uz priekšu. Pirms apmēram desmit gadiem pasaulē ir noticis kaut kas briesmīgs, un no iepriekšējā nekas daudz nav palicis pāri: melna, nedzīva zeme, koku skeleti, izlaupītas mājas, pamesti līķi, no debesīm birst pelni. Tēvs cenšas atrast kaut ko ēdamu, pārsvarā meklējot konservus pamestās ēkās, pūlas sasildīt sevi un dēlu. Turklāt viņiem ir ļoti jāuzmanās no citiem cilvēkiem, jo apkārt klejo mežoņi−cilvēkēdāji un uzticēties nevar nevienam. Bēdu ieleja bez sākuma un gala, bet tēvs ir ieņēmis galvā, ka viņiem ir jāaiziet līdz okeānam, un šis mērķis viņam ir kā pēdējā cerība.

Makārtijs raksta tādā īpatnējā, aprautā stilā, neļaujoties īpašai emocionalitātei, tomēr nekautrējoties no neglītām, brutālām epizodēm. Tēva un dēla dialogi ir strupi, lai arī noprotams, ka tēvs ir pūlējies stāstīt par iepriekšējo pasauli un veidot kādu leģendu par viņu tagadējo dzīvi. Dēls pazīst tikai izmisīgu cīņu par izdzīvošanu, lai gan, godīgi sakot, man vienbrīd šķita, ka viņš ir tēva izdomu auglis, tāda savdabīga personalizēta sirdsapziņa, lai saglabātu cilvēcību līdz pēdējam.

Grūti iedomāties, ka romānu varētu paņemt un izraut cauri pāris piegājienos; es lasīju nelieliem gabaliem, lai nenokļūtu pārāk drūmā noskaņojumā. Vispār jau aprakstītais TIEŠĀM var notikt, un ASV ir veselas biedrības, kas izveidojušas pazemes patvertnes ar ūdens un konservu noliktavām. Tikai − ja augsne un ūdens ir miruši, tad ar konserviem mūžu nenodzīvosi.

Nav jau viegli izdomāt, kā vērtēt grāmatu, kuras iespaidā pieklust dzīvotgriba, ļoti jau nu bezcerīga un nospiedoša ir Makārtija distopija. Mulsina atvērtais fināls, jo beigām būtu jābūt sliktām, tomēr autors izvēlējies būt maigs. Tikai − cik ilgi? Atliek tikai paļauties uz cilvēka sīksto dabu − nezāles tik viegli neiznīkst.

Ričards Meisons “Baudas meklētāja stāsts” (2014)

12 komentāri

Ričards Meisons. Baudas meklētāja stāsts / no angļu val. tulk. Ligita Lukstraupe. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Richard Mason. History of a Pleasure Seeker. 2011)

Meisons_Baudas“Baudas meklētāja stāsts” man nejauši patrāpījās skatam bibliotēkas plauktā, un tā kā manu fantāziju rosināja pieteikums “jauna vīrieša draiskulības 1907. gada Amsterdamā” romāns tika paņemts un izlasīts. Pēc manām domām tā ir pretencioza vēsturiskā lubene ar erotiskiem elementiem, bet varbūt vienīgi vēsturiskais fons noturēja manu uzmanību līdz romāna beigām.

Autora izvēlētais laikmets ir vienkārši lielisks: 20. gadsimta sākums rakstniekam piedāvā ļoti plašas iespējas visdažādākajās sfērās. Arī sižets ir intriģējošs − jauns, nabadzīgs censonis tiek nolīgts par mājskolotāju ļoti bagātā Amsterdamas uzņēmēja ģimenē, kur pacenšas iepatikties visiem ģimenes locekļiem, bet īpaši jau namamātei. Iespējams, tieši laikmeta un sižeta potenciāls romānā pievīla, jo autoram pietrūka meistarības, lai to visu vērstu par bestsellera nosaukuma cienīgu. Pirmkārt, es nenoticēju romāna varoņu tēlojumam, kas drīzāk atgādināja tādu marionešu teātri, kurā spēlē autora raustītas lelles. Romāna galvenais varonis ir tik fascinējošs, ka viņā iemīlas visi apkārtējie, dzimumus nešķirojot, un apber ar dāvanām krīzes brīžos, lielisks mākslinieks un mūziķis. Tiešām? Citi varoņi rada iespaidu, ka ir radīti tikai, lai piespēlētu galvenajam, ne mirkli neradās ilūzija, ka romāna notikumi varētu notikt īstenībā. Otrkārt, romāna nosaukums skaidri liecina, ka autora mērķis ir bijis piesaistīt lasītājus ar erotikas palīdzību. Tai pašā laikā autors tomēr nav vēlējies nonākt erotikas plauktiņā, un tad nu visu laiku mēģina lavierēt, bieži atstājot lasītāju neziņā kopā ar galvenā varoņa “pulsējošo locekli”.

Erotiskais romāns īstenībā ir ļoti grūts žanrs, jo nepieciešams smalki sajust pikanto ainu attiecību pret romānu sižetu – tas ir kā ēdienam pareizi nomērīt garšvielas. Nemaz nerunājot par prasmi aprakstīt šīs ainas – tik skaidri, lai lasītājs saprastu, kas notiek, bet arī tik smalki, lai tas paliktu gaumes robežās. Mensona lietotie izteikumi – “stundām ilgi”, “līdz rīta gaismai”, “kamēr saule aust” diezgan skaidri norāda uz pseidoerotiku, kad rakstīt par TO gribas, bet prasmes nav. Man pat palika žēl nabaga jaunā censoņa, kuram “stundām ilgi” jālaiza saimnieces “kaķītis”, jo autoram nekam citam nav pieticis izdomas; un saimnieces vīrs – tukls 50-gadnieks, kas 10 gadus dzīvojis šķīstībā, pēkšņi atraisās kā pusaudzis un sekso “līdz rīta gaismai”. Romāna kulminācija ir aizraujošs teksts – “katrs izdzīvoja pats savu būtību, sasniedzot tādas sajūsmas dzelmes, kādas neviens no viņiem līdz šim nav pazinis”; tāds dziļdomīgs vīrieša dibena cauruma laizīšanas apraksts būtu pelnījis atrasties uz kādas meditācijas rokasgrāmatas vākiem. (Protams, tas notika līdz rīta ausmai.)

Skaidrības labad piebildīšu, ka man nav pilnīgi nekas pret erotiskām ainām vai veselu romānu, tomēr autors to visu ir pasniedzis diezgan prasti. Vispār radās iespaids, ka viņš ar sievieti nekad nav gulējis, jo, pirmkārt, dominē gejiskas izjūtas, otrkārt, gultas ainas ar sievietem ir nedabīgas, tieši tāpat kā sieviešu tēli kopumā.

Grāmatas pluss ir tas, ka viss norisinās pietiekami raiti, tādēļ arī izbrīns par varoņu brīžiem neloģisko, izveidotajam tēlam neraksturīgo rīcību vai smieklīgās seksa ainas ir pārlaižamas, un tad jau var palasīt par bagātu ļaužu dzīvi Amsterdamas savrupmājā vai lepna kruīza kuģa ikdienu. Bet vispār pasaules literatūrā ir gana daudz citu, labāku piemēru tam, kā trūcīgs un godkārīgs smukulītis cauri gultām laužas uz sabiedrības treknāko slāni.

Augusta meitene

Komentēt

 

Karen Kinser (1951) Hot Tomato (2004)

Karen Kinser (1951) Hot Tomato (2004)

Kādreiz vakarā pēc saules rieta abi draugi sēdēja uz savām kāpenēm un skatījās uz ezeru, kas kā sidraba sakta gulēja uz zemes varenajām, zaļi tērptajām krūtīm. Purvainais un asām zālēm apaugušais krasts miglā kūpēja kā karsta ēdiena trauks. Ezera dienvidu krastā, niedrēs paslēpies, dūca dumpis. Viņa dobjā dziesma bija mazliet baiga. Tepat šajā pusē, pāri pļaviņai, pūta mazais niedru putniņš. Kā divi melnie pipari bija tā augums, bet viņa dziesmu varēja dzirdēt tālu, jo viņš pūta tikai klusos vakaros. Tomam likās, ka no meža nāk šurp darvas smarša, kaut gan viņš zināja, ka te darvu neviens netecina. Varbūt tā bija smarša, kas te vēl viļņoja no tiem laikiem, kad ap iebūvieša būdu augām naktīm kauca vilku bari. Dioģens zina, ka senais vilku ceļš gājis tur, kur tagad kāpostu dārzs.

Rieta pusē apvārsnis bija vēl bāls, bet no meža jau nāca laukā melnais naktsvīrs, nesot augstu virs galvas melno karogu.

Miers krita Tomā, un tur atplauka dīvains klusums.

 

Arvīds Grigulis “Cilvēki dārzā”