Karen Kinser (1951) Hot Tomato (2004)

Karen Kinser (1951) Hot Tomato (2004)

Kādreiz vakarā pēc saules rieta abi draugi sēdēja uz savām kāpenēm un skatījās uz ezeru, kas kā sidraba sakta gulēja uz zemes varenajām, zaļi tērptajām krūtīm. Purvainais un asām zālēm apaugušais krasts miglā kūpēja kā karsta ēdiena trauks. Ezera dienvidu krastā, niedrēs paslēpies, dūca dumpis. Viņa dobjā dziesma bija mazliet baiga. Tepat šajā pusē, pāri pļaviņai, pūta mazais niedru putniņš. Kā divi melnie pipari bija tā augums, bet viņa dziesmu varēja dzirdēt tālu, jo viņš pūta tikai klusos vakaros. Tomam likās, ka no meža nāk šurp darvas smarša, kaut gan viņš zināja, ka te darvu neviens netecina. Varbūt tā bija smarša, kas te vēl viļņoja no tiem laikiem, kad ap iebūvieša būdu augām naktīm kauca vilku bari. Dioģens zina, ka senais vilku ceļš gājis tur, kur tagad kāpostu dārzs.

Rieta pusē apvārsnis bija vēl bāls, bet no meža jau nāca laukā melnais naktsvīrs, nesot augstu virs galvas melno karogu.

Miers krita Tomā, un tur atplauka dīvains klusums.

 

Arvīds Grigulis “Cilvēki dārzā”

Advertisements