Ričards Meisons. Baudas meklētāja stāsts / no angļu val. tulk. Ligita Lukstraupe. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Richard Mason. History of a Pleasure Seeker. 2011)

Meisons_Baudas“Baudas meklētāja stāsts” man nejauši patrāpījās skatam bibliotēkas plauktā, un tā kā manu fantāziju rosināja pieteikums “jauna vīrieša draiskulības 1907. gada Amsterdamā” romāns tika paņemts un izlasīts. Pēc manām domām tā ir pretencioza vēsturiskā lubene ar erotiskiem elementiem, bet varbūt vienīgi vēsturiskais fons noturēja manu uzmanību līdz romāna beigām.

Autora izvēlētais laikmets ir vienkārši lielisks: 20. gadsimta sākums rakstniekam piedāvā ļoti plašas iespējas visdažādākajās sfērās. Arī sižets ir intriģējošs − jauns, nabadzīgs censonis tiek nolīgts par mājskolotāju ļoti bagātā Amsterdamas uzņēmēja ģimenē, kur pacenšas iepatikties visiem ģimenes locekļiem, bet īpaši jau namamātei. Iespējams, tieši laikmeta un sižeta potenciāls romānā pievīla, jo autoram pietrūka meistarības, lai to visu vērstu par bestsellera nosaukuma cienīgu. Pirmkārt, es nenoticēju romāna varoņu tēlojumam, kas drīzāk atgādināja tādu marionešu teātri, kurā spēlē autora raustītas lelles. Romāna galvenais varonis ir tik fascinējošs, ka viņā iemīlas visi apkārtējie, dzimumus nešķirojot, un apber ar dāvanām krīzes brīžos, lielisks mākslinieks un mūziķis. Tiešām? Citi varoņi rada iespaidu, ka ir radīti tikai, lai piespēlētu galvenajam, ne mirkli neradās ilūzija, ka romāna notikumi varētu notikt īstenībā. Otrkārt, romāna nosaukums skaidri liecina, ka autora mērķis ir bijis piesaistīt lasītājus ar erotikas palīdzību. Tai pašā laikā autors tomēr nav vēlējies nonākt erotikas plauktiņā, un tad nu visu laiku mēģina lavierēt, bieži atstājot lasītāju neziņā kopā ar galvenā varoņa “pulsējošo locekli”.

Erotiskais romāns īstenībā ir ļoti grūts žanrs, jo nepieciešams smalki sajust pikanto ainu attiecību pret romānu sižetu – tas ir kā ēdienam pareizi nomērīt garšvielas. Nemaz nerunājot par prasmi aprakstīt šīs ainas – tik skaidri, lai lasītājs saprastu, kas notiek, bet arī tik smalki, lai tas paliktu gaumes robežās. Mensona lietotie izteikumi – “stundām ilgi”, “līdz rīta gaismai”, “kamēr saule aust” diezgan skaidri norāda uz pseidoerotiku, kad rakstīt par TO gribas, bet prasmes nav. Man pat palika žēl nabaga jaunā censoņa, kuram “stundām ilgi” jālaiza saimnieces “kaķītis”, jo autoram nekam citam nav pieticis izdomas; un saimnieces vīrs – tukls 50-gadnieks, kas 10 gadus dzīvojis šķīstībā, pēkšņi atraisās kā pusaudzis un sekso “līdz rīta gaismai”. Romāna kulminācija ir aizraujošs teksts – “katrs izdzīvoja pats savu būtību, sasniedzot tādas sajūsmas dzelmes, kādas neviens no viņiem līdz šim nav pazinis”; tāds dziļdomīgs vīrieša dibena cauruma laizīšanas apraksts būtu pelnījis atrasties uz kādas meditācijas rokasgrāmatas vākiem. (Protams, tas notika līdz rīta ausmai.)

Skaidrības labad piebildīšu, ka man nav pilnīgi nekas pret erotiskām ainām vai veselu romānu, tomēr autors to visu ir pasniedzis diezgan prasti. Vispār radās iespaids, ka viņš ar sievieti nekad nav gulējis, jo, pirmkārt, dominē gejiskas izjūtas, otrkārt, gultas ainas ar sievietem ir nedabīgas, tieši tāpat kā sieviešu tēli kopumā.

Grāmatas pluss ir tas, ka viss norisinās pietiekami raiti, tādēļ arī izbrīns par varoņu brīžiem neloģisko, izveidotajam tēlam neraksturīgo rīcību vai smieklīgās seksa ainas ir pārlaižamas, un tad jau var palasīt par bagātu ļaužu dzīvi Amsterdamas savrupmājā vai lepna kruīza kuģa ikdienu. Bet vispār pasaules literatūrā ir gana daudz citu, labāku piemēru tam, kā trūcīgs un godkārīgs smukulītis cauri gultām laužas uz sabiedrības treknāko slāni.

Advertisements