Kormaks Makārtijs. Ceļš / no angļu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: AGB, 2008. (Cormac McCarthy. The Road. 2006)

Makartijs_CelsKad Sīzifs man Ziemassvētkos uzdāvināja Makārtija “Ceļu”, es nopriecājos, jo minētā grāmata jau kādu laiku bija drīzumā lasāmo sarakstā. Pirmkārt, million.com sarakstā kā viena no labākajām 21. gadsimta pirmās desmitgades grāmatām, otrkārt, kā spilgta antiutopija. Pēc izlasīšanas es saprotu, kādēļ, iespējams, gluži instinktīvi, biju bīdījusi grāmatu tālāk pa savu lasīšanas sarakstu: tas ir viens no depresīvākajiem daiļdarbiem, ko jebkad esmu lasījusi. Vispār tā ir tik depresīva, ka to varētu pārdot kopā ar ziepēm un striķi.

Pa Amerikas ceļu iet tēvs un dēls. Varbūt “iet” nebūtu pareizi teikts, jo būtībā viņi izmisīgi pūlas tikt uz priekšu. Pirms apmēram desmit gadiem pasaulē ir noticis kaut kas briesmīgs, un no iepriekšējā nekas daudz nav palicis pāri: melna, nedzīva zeme, koku skeleti, izlaupītas mājas, pamesti līķi, no debesīm birst pelni. Tēvs cenšas atrast kaut ko ēdamu, pārsvarā meklējot konservus pamestās ēkās, pūlas sasildīt sevi un dēlu. Turklāt viņiem ir ļoti jāuzmanās no citiem cilvēkiem, jo apkārt klejo mežoņi−cilvēkēdāji un uzticēties nevar nevienam. Bēdu ieleja bez sākuma un gala, bet tēvs ir ieņēmis galvā, ka viņiem ir jāaiziet līdz okeānam, un šis mērķis viņam ir kā pēdējā cerība.

Makārtijs raksta tādā īpatnējā, aprautā stilā, neļaujoties īpašai emocionalitātei, tomēr nekautrējoties no neglītām, brutālām epizodēm. Tēva un dēla dialogi ir strupi, lai arī noprotams, ka tēvs ir pūlējies stāstīt par iepriekšējo pasauli un veidot kādu leģendu par viņu tagadējo dzīvi. Dēls pazīst tikai izmisīgu cīņu par izdzīvošanu, lai gan, godīgi sakot, man vienbrīd šķita, ka viņš ir tēva izdomu auglis, tāda savdabīga personalizēta sirdsapziņa, lai saglabātu cilvēcību līdz pēdējam.

Grūti iedomāties, ka romānu varētu paņemt un izraut cauri pāris piegājienos; es lasīju nelieliem gabaliem, lai nenokļūtu pārāk drūmā noskaņojumā. Vispār jau aprakstītais TIEŠĀM var notikt, un ASV ir veselas biedrības, kas izveidojušas pazemes patvertnes ar ūdens un konservu noliktavām. Tikai − ja augsne un ūdens ir miruši, tad ar konserviem mūžu nenodzīvosi.

Nav jau viegli izdomāt, kā vērtēt grāmatu, kuras iespaidā pieklust dzīvotgriba, ļoti jau nu bezcerīga un nospiedoša ir Makārtija distopija. Mulsina atvērtais fināls, jo beigām būtu jābūt sliktām, tomēr autors izvēlējies būt maigs. Tikai − cik ilgi? Atliek tikai paļauties uz cilvēka sīksto dabu − nezāles tik viegli neiznīkst.

Advertisements