margrieta_gramata

Oksanas Nazarčukas foto

Karstums ir norimis, un augusta naktis uzvējo rudenīgas vēsmas. Ezis atnāk pārbaudīt ēdamā trauciņu, kaķi izklaidē naktstauriņš pie lampas. Dārzā būkšķ āboli, briest gurķi un kabači, sārtojas tomāti. Pie mums viss ir mierīgi, un no tumšajām debesīm krīt tikai ierastās augusta zvaigznes. Perseīdu laiks. Bet kaut kur pamalē pasaule trokšņo, un “šonakt aiz loga ir karš”. Tāda sajūta, ka tā pamale nāk aizvien tuvāk, it kā pāri noteiktiem pasaules reģioniem būtu izsēta asiņainu driģeņu sēkla. Nepatīkama kustība.

Šogad reizēm palasīju blogu expateyeonlatvia, kurā pārsvarā atraodami ironiski un neglaimojoši rakstiņi par latviešiem. Bloga autore ir īriete, kas nu jau trīs gadus šeit strādā par angļu valodas skolotāju, un sarkasmu uzskata par savu īpašo stilu. Vispirms es blogā centos atrast kādu racionālu graudu – iemācīties pasmieties pašam par sevi vai rast pārdomu vērtu kritiku. Tomēr lielākoties es jutos kā latvju bauris, kuru augstprātīgi pamāca vācu barons, vai tas latvietis, kuru padomju laikā nicīgi nosauca par gansu. Es ticu, ka bloga autore nav ļauns cilvēks, bet brīžiem viņa tik cītīgi izmin usnes mūsu labības laukā, ka nomin arī tos kultūraugus, par kuriem viņai nav ne mazākās nojausmas. No vienas puses, ir derīgi, ka uzmanība tiek vērsta uz tām lietām, kas ir atkarīgas no pašiem cilvēkiem, jo mēs parasti sūdzamies par to, kas nekādi nav ietekmējams − īsu vasaru, vēsu jūru, skābām ogām. No otras puses, nav iespējams vērtēt šejienes cilvēkus un notikumus, pilnīgi neņemot vērā vēsturiskos apstākļus. Pirms zināma laika kādā forumā tika apspriests Dziesmu svētku repertuārs, un tika minēta šobrīd reti dzirdama skaista un skumja dziesma “Kur tu biji, bāleliņi…”, kas skanēja 1990. gadā Mežaparka estrādē. Es aizrāvos un skatījos arī citus video no tā gada svētkiem un ieraudzīju, cik ļoti pa šiem nepilniem 25 gadiem mēs esam mainījušies − 1990. gadā cilvēki sēž ar stingām sejām, iekšēji sarāvušies, nospiesti. Lai kā mēs šodien sūdzētos par grūtiem laikiem, bet sejas ir mainījušās. Tādēļ mana pārliecība ir tāda, ka gan cilvēkam, gan sabiedrībai vispirms vajag vērtēt savu progresu un tikai tad objektīvi salīdzināties ar apkārtējiem.

Atkāpties pagātnē kādreiz ir ļoti derīgi, jo gadās, ka kādas vajadzīgas sajūtas dzīves ceļā ir izkaisītas un nozudušas. Šovasar blogeru vidū vērojama parādība “atpakaļ bērnībā”, kas izpaužas vecu grāmatu pārlūkošanā, lasīšanā un pārlasīšanā. Lasot šo grāmatu apskatus, man pašai mācas virsū tāda nostaļģija… kur gan palikuši tie laiki, kad katra jauna grāmata bija kā piedzīvojums, vilšanās izlasītajā tika reti piedzīvota (un vienmēr pastāvēja iespēja, ka vienkārši esi vēl pārāk jauns un nepieredzējis kādai izslavētai daiļliteratūrai)? Toreiz grāmata bija pašsaprotams un aizraujošs ceļojums ārpus ikdienas, bet tagad man tā gadās aizvien retāk. Īstenībā es šaubos, vai 21. gadsmita daiļliteratūra vispār mani vēl spēj aizkustināt līdz sirds dziļumiem un kaut ko mainīt uzskatos, varbūt tādēļ es uzsāku projektu “Latviešu grāmatu gadsimts” un ceru atrast kādu pērli pašmāju pagātnes jūrmalā.

Hans Zatzka (Austrian, 1859-1945) «Autumnal Still Life with a Basket of Blackberries»

Hans Zatzka (1859-1945) Autumnal Still Life with a Basket of Blackberries

Šobrīd es lasu cītīgāk nekā rakstu aprakstus, laikam jau mana blogošanas mūza ir atvaļinājumā. Vasaras pirmajā pusē lasīju grāmatas, kas vairāk izklaidē, jūlijā atcerējos par blogeru Ziemassvētku dāvanām (bet visas vēl nav izlasītas). Augusts man ir sanācis ar novirzienu Lielbritānijas virzienā− Treisija Ševaljē pastaigājās pa Anglijas dienvidu pludmali un vāca fosilijas (ļoti patika), Greiems Svifts aizveda uz Anglijas rietumu dūksnājiem (traki garlaicīgs gabals), savukārt par paralēlo Angliju stāstīja Filips Pulmans un triloģija “Tumšās matērijas” man diemžēl beidzās ar vilšanos. Trīs grāmatas esmu ieplānojusi par spiegu tēmu − Foleta “Adatas acs” bija krietns trilleris, šobrīd lasu Benvila “Neaizskaramo” un esmu patīkami pārsteigta, bet plānā vēl Lūkasa “Maldināšana”. No latviešu literatūras izlasīju Mirdzas Bendrupes noveļu krājumu, un tas bija negaidīti labs un noteikti nepelnīti aizmirsts. Augustā planoju vēl izlasīt Veseļa “Dienas krustu”.

Man gan vēl padomā pāris Britu salu iemītniekiem veltītas grāmatas, bet nezinu, vai spēšu noturēties pretī Vidusjūras vilinājumam. Jau paspēju izklaides nolūkos izlasīt jauno grāmatu “Simts soļu ceļojums” par indiešu izcelsmes franču pavāra karjeras līkločiem (neviendabīgs iespaids), bet tagad jau esmu Spānijā ar Krisu Stjuartu un gribētu tur vēl pakavēties ar pāris citām grāmatām, lai pēc tam aizklīstu uz Egejas jūras pusi. No latviešu grāmatām meklēju tādas, kas iznākušas 20. gs. 30-tajos gados − gribas šogad aizpildīt vismaz vienu desmitgadi.

Jācer, ka rudenīgās noskaņas atsauks manu rakstīšanas kāri un tad jau pastāstīšu vairāk par visu izlasīto.

Advertisements