Трейси Шевалье. Прелестные создания / пер. с английского Г.Яропольского. – Москва: Эксмо, 2011. (Tracey Chevalier. Remarkable Creatures. 2009)

Shevalje__Prelestnye_sozdaniyaCilvēkiem ir dažādi vaļasprieki: kāds iedzer šņabīti pēc darba, kāds audzē dārzā gurķus, bet vēl kāds triviāli kolekcionē sērkociņu kārbiņas. Elizabetes Filpotas (Elizabeth Philpot) aizraušanās (varētu pat teikt − kaislība) bija senu fosīliju meklēšana Anglijas pludmalē. Jāpiebilst, ka tas notika 19. gs. sākumā, kad sievietēm, kur nu vēl lēdijām, rakņāšanās pa smiltīm netika uzskatīta par piedienīgu nodarbošanos. Elizabetei nebija bail no dīvaines slavas, tādēļ viņa savāca izcilu senu, pārakmeņojušos zivju kolekciju, kura šobrīd atrodas Oksfordas muzejā. Iespējams, Elizabetei pārvarēt apkārtējo aizspriedumus bija vieglāk tādēļ, ka viņas kaislībai bija līdzgaitniece − vietējā meitene Mērija Eninga (Mary Anning). Elizabete iepazinās ar Mēriju, kad tā bija tikai desmit gadus veca, bet jau pieredzējusi fosīliju meklētāja. 19. gs. sākumā paleozooloģija bija bērna autiņos, un tieši Mērija Eninga vēsturē iegājusi ar ihtiozaura un pleziozaura skeleta atrašanu. Ševaljē romāns, kas balstīts uz reāliem notikumiem, stāsta par divu neordināru sieviešu draudzību mūža garumā, kuras pamatos ir aizraušanās ar fosīlijām.

Lielākai daļai lasītāju Treisija Ševaljē, protams asociējas ar romānu un filmu “Meitene ar pērļu auskaru”. Filma man patika, grāmata − mazāk, tomēr pietiekoši, lai es izlasītu arī otru latviski tulkoto Ševaljē romānu “Dāma ar vienradzi” un pat papūlētos krieviski sameklēt Ševaljē debiju “The Virgin Blue”. Viņas pirmais romāns mani neiespaidoja, savukārt stāsts par viduslaiku Francijas paklāju audējiem gan ir palicis atmiņā. Tādēļ manā grāmatplauktā jau kādu laiku gaida “Burning Bright”, kura lasīšanu gan bremzē neglaimojošas atsauksmes. Bet no nejauši bibliotēkā ieraudzītās “Прелестные создания” es gan nespēju atturēties − tik intriģējoša un, galvenais neizsmelta, šķita pieteiktā tēma. Šobrīd lūkojos uz nesen iznākušo “The Last Runaway” par anglieti-kvēkeri, kas pārceļas uz ASV 19. gadsimta vidū.

Grāmata par sieviešu draudzību var būt diezgan nomācoša, jo bieži tiek uzskatīts, ka tāda nemaz nav iespējama (kam es nepiekrītu). Iespējams, sākumā Mērijas un Elizabetes draudzībai bija neliela mātišķuma pieskaņa, jo pēdējā ir gandrīz 20 gadus vecāka, tomēr dzīves laikā tā pāraug patiesā biedriskumā, pārdzīvojot arī nopietnus pārbaudījumus. Elizabete ir dzimusi londoniete, taču 25 gadu vecumā viņa kopā ar divām māsām pārceļas dzīvot uz Anglijas ziemeļu piekrastes pilsētiņu Laimrīdžisu (Lyme Regis). Iemesls ir skumjš − sieviešu vecāki ir miruši, savukārt brālis apprecas un māsu gada uzturnauda nesedz Londonas izdevumus. Izeja ir precības. Tomēr − ja lasīti Džeinas Ostinas romāni, tad aptuveni jābūt nojausmai, ka attiecīgajā laikmetā dižciltīga, bet nabadzīga jaunava nav pieprasīta prece laulību tirgū. Filpotiem pūra naudas pietiek tikai vienai māsai (jo tai ir smukas krūtis), tādēļ pārējās var cerēt tikai uz veiksmi.

Ja nu ir kaut kas, par ko mēs varam pateikties emancipācijai, tad tādu sieviešu kā Elizabete Filpota atbrīvošana no nepilnvērtības sajūtas: Elizabete nav skaista, bet viņai ir pētniecisks, ass prāts un zinātnieka tvēriens. Diemžēl 19. gadsimta pirmajā pusē viņa nevarēja iegūt izglītību un pilntiesīgi piedalīties akadēmiskā darbā, tādēļ pašmācības ceļā studēja tobrīd pieejamās grāmatas par paleozooloģiju, mudinot to darīt arī savu draudzeni Mēriju Eningu. Mērija ir citas šķiras cilvēks − nabadzīga galdnieka meitene, kurai fosīliju vākšana nav vaļasprieks, bet gan peļņas avots. Toreizējā Anglijā aizvēsturisko atlieku kolekcionēšana bija modē, lai gan vēl nemaz nebija skaidrs, kas tie īsti par kauliem. Interesanti, ka papildus stāstam par abu sieviešu dzīvi un situāciju fosīliju tirgū Ševaljē savus varoņus mudina uz pārdomām par zinātnes un reliģijas attiecībām. Tiešām, pierādījumi par tik senas pasaules eksistenci apšauba bībeliskās patiesības, tādēļ agrīnajiem paleontologiem vajadzēja pašiem priekš sevis izskaidrot arī morālas dabas pretrunas.

Grāmata man ļoti patika, jo laikam jau biju noilgojusies gan pēc laba vēsturiskā romāna, gan arī pēc jauniem stipro sieviešu tēliem, kuri turklāt balstīti reālās personībās. Visticamāk, ka mums ir grūti iedomāties, cik daudz apņēmības nepieciešams sievietei, lai veiktu iemīļotu, bet sabiedrības nesaprastu darbu laikmetā, kad vienai pastaigāties pa Londonas ielām skaitījās nepieklājīgi. Visi tie murgainie dzimumu un šķiriskie aizspriedumi…  Protams, grūti pateikt, vai abas sievietes bija laimīgas dzīvē, tomēr autore ar diezgan lielu pārliecību vēsta, ka meklējot un vācot fosīlijas aukstā un vējainā pludmalē, bet pēc tam identificējot un liekot kopā atrastās detaļas, viņas tādas bija gan.

Vēsturiskais romāns, kurā Džeinas Ostinas cienīgas varones tukšas nopūtas par neizdevušos mīlas dēku aizstāj ar pārakmeņojušos atlieku pulēšanu. Un dara to sekmīgi, jo 2010. gadā Londonas Karaliskā biedrība nosauca desmit britu sievietes, kuras visvairāk ietekmējušas zinātnes attīstību, un to skaitā bija arī Mērija Eninga.

Advertisements