Greiems Svifts. Ūdenszeme / no angļu val. tulk. Ieva Elsberga. – Rīga: Zvaigzne, 2008.  (Graham Swift. Waterland. 1983.)

Svifts_UdenszemeĪstenībā ir pat interesanti, cik daudz par šo grāmatu es spēšu uzrakstīt, jo pamatdoma to lasot, man bija: garlaicība. Tas ir diezgan nežēlīgi teikts par grāmatu, bet es tiešām to izlasīju līdz galam tikai aiz principa un tādēļ, ka tā man bija ielikta izaicinājumā, kur jālasa mājās sakrātās, nelasītās grāmatas. Ja es būtu iesācēja, tad droši vien mulsi pūlētos atrast romānam kādas slēptās vērtības, bet tā kā esmu jau kļuvusi par vecu nekauņu, tad rakstīšu vien to, ko tiešām sajutu.

Svifta romānam ir visas īpašības, lai tas varētu priekš manis būt aizraujoša lasamviela: novadpētnieciskās noskaņās izvērsts Anglijas austrumu puses apraksts, kādas bagātas dzimtas uzplaukums un noriets gadsimtu laikā, vēstures skolotāja filozofiskas pārdomas par vēstures jēgu un uztveri, samezglots jauniešu mīlas stāsts, dzīves pabērna traģiskais liktenis. Vispār jau diezgan daudz tēmu, bet vismaz jāatzīst, ka Sviftam ir izdevies tās veiksmīgi savērpt vienkopus un tās harmoniski sasaucas viena ar otru. Romāna galvenais varonis ir vēstures skolotājs Toms Kriks, kuram pēc gariem darba gadiem ir jādodas piespiedu priekšlaicīgā pensijā. Viņš to nevēlas darīt, uzskata tādu lēmumu par negodīgu, bet zināmu apstākļu spiests tam padodas. Īpaši viņu tas sarūgtina tādēļ, ka savās mācības stundās viņš beidzot ir atmetis mācību programmu un sācis stāstīt par to, kas viņu tiešām satrauc − gan par savu ģimeni, gan vēsturi kā tādu.

Kas ir vēstures skolotājs? Viņš ir cilvēks, kas māca kļūdas. Kad citi saka: “Šādi tas ir jādara,” – viņš runā: “Un šādi viss noiet greizi.” Kad citi saka: “Šis ir īstais ceļš, šī ir īstā taka,” – viņš iespraucas:  “Un šeit ir dažas paviršības, juceklis, misēkļi un fiasko…” (..) Varbūt viņa ietekme ir slikta. Varbūt nav labi, ka viņš ir te.

Toma Krika dzimtas vēsture ir ilga un līkumaina, viņa senči reiz bija novada bagātākie cilvēki, kas varēja atlauties sponsorēt ceļu un tiltu celtniecību, tomēr viņš, pēdējā Kriku dzimtas atvase, ir vienkārša slūžu uzrauga dēls, kas varēja kļūt par skolotāju tikai dēļ teicamām sekmēm un gaišas galvas. Daļa no romāna stāsta par Toma pusaudžu gadiem, par kuriem stāstījums tiek uzsākts ar līķa atrašanu slūžās. Tam, protams, seko vainīgā meklējumi, kas sasaistās ar pusaudžu hormonu vētrām. Faktiski tam visam vajadzēja būt gana intriģējošām, bet, kā jau minēju, man bija garlaicīgi un neizsakāmi kaitināja autora stils − tā vien acu priekšā rēgojās kāds vecs, senils učuks, kurš, acis pievēris, no klases katedras vēsta nākamajām paaudzēm.

Bērni, esiet zinātkāri! Nav nekā ļaunāka (es to zinu) par brīdi, kad zinātkāre izsīkst. Nav nekā nospiedošāka par zinātkāres apspiešanu. Zinātkāre rada mīlestību. Tā mūs saprecina ar pasauli. Tā ir daļa mūsu slimīgās, mežonīgās mīlestības pret planētu, ko apdzīvojam. Cilvēkiem ir jāizzina, cilvēkiem ir jāzina. Kā var radīt īstu revolūciju, nezinot, no kurienes esam radušies?

Autors daudz laika ir veltījis Anglijas dūksnāju aprakstiem vai, precīzāk sakot, to nosusināšanas vēsturei. Bet viņam ir izdevies arī visā romānā radīt tādu drūmu dūksnāju noskaņu. It kā visa raženā Kriku dzimta lēnām tiek iesūkta un aprīta zemē, bet lasītājs detalizēti var vērot pēdējās dzimtas atvases mokošo grimšanas agoniju. Varbūt tieši šī bezcerība, kas bagātināta ar izplūdušām atziņām par esamības fatalitāti un apkārtējo nolemtību, mani piebeidza.

Lai arī romānā ir par zušiem, incestu un pusaudžu seksu, tomēr pāršķirot grāmatas pēdējo lapu es jutos atvieglota. Pie tā arī paliksim.

Advertisements