Sen neesmu rakstījusi par jaunākajām grāmatām, bet tikai nupat kāds ievērības cienīgs kopums ir salasījies.

Uzule_KapusvetkiDaudzi cilvēki Latvijā savos ikdienas plānotājos ieraksta kapusvētku datumus, jo tas ir savdabīgs, joprojām aktuāls rituāls daudziem latviešiem. Līdz šim biju lasījusi dažādus kvazipētījumus žurnālos, bet nupat apgāds “Mansards” ir laidis klajā profesores Vitas Zelčes un Lauras Uzules daudzpusīgo grāmatu Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls“. Šeit aplūkota kapusvētku tradīcijas ģenēze un vēsture, kas analizēta, sistematizēta un izklāstīta laiksecīgi tematiski strukturēta stāsta veidā. Iztirzāta arī kapusvētku šā laika tradīcija. Pētījums ietver materiālu, kas iegūts trīs gadu laikā, veicot kapusvētku novērojumus, anketējot un intervējot kapusvētku dalībniekus.  Manā ģimenē gan kapusvētku rituāls netiek uzturēts, tomēr esmu dzirdējusi pat no cilvēkiem, kas ir galīgi tālu no visādām tradīcijām, ka viņi labprāt aizbrauc vasarā uz lauku kapiņiem un tur satiekas ar tuviniekiem.

Otra monogrāfija, kas veltīta latviešu dzīvesziņai, ir Inetas Lipšas “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939″. Vēsturniece jau pasen par savu ir izvēlējusies tādu mazpētītu tēmu kā dažādi seksuālās dzīves aspekti Latvijā. Autores apskatītajā laika periodā notika gan militārie konflikti, gan politiskās iekārtas maiņas, tādēļ būtu tikai loģiski pieņemt, ka tas ir ietekmējis arī iedzīvotāju uzskatus par seksuālo uzvedību un valsts attieksmi pret to.

Labi zināmais ābeču kolekcionārs Juris Cibuļs ir izdevis grāmatu “Tautu brīnumainās pasaules” kurā sniegta informācija par 60 tautām, to dzīvesveidu, tradīcijām, paražām, ticējumiem u.tml. Par lielāko daļu no šīm tautām es esmu tikai dzirdējusi, tādēļ būtu ļoti interesanti uzzināt par kādām pavisam eksotiskām, bet kādā pasaules daļā pat ļoti ierastām tradīcijām. Atgādināšu, ka līdz 16. novembrim Gaismas pilī apskatāma Jura Cibuļa ābeču kolekcijas izstāde “Sākums”.

Biznesa augstskolas “Turība”izdevniecība ir izveidojusi jaunu sēriju “Uz zaļa zara”, kas stāstīs par veiksmīgiem Latvijas uzņēmējiem. Pirmā grāmata veltīta saldumu ražotājam Vilhelmam Ķuzem: “Vilhelms Ķuze. Šokolādes karalis“, savukārt otrā pievēršas vēl senākai pagātnei un veltīta 18. gadsimta latviešu uzņēmēju dzimtai: “Šteinhaueri un viņu laiks“. Trešā sērijas grāmata ir Arvīda Deģa biogrāfiskais romāns “Kristaps Morbergs. No baskāja par multimiljonāru.”

Daži interesanti tulkojumi:

Hagena_ZivjuKatarinas Hāgenas “Zivju gārņa sauciens (Jumava, no vācu val. tulk. Irēna Gransberga) visticamāk visātrāk uzrunās tos, kas atceras Hāgenas pirmo latviski tulkoto romānu “Ābolu sēkliņu garša”. Neteikšu, ka es biju lielā sajūsmā, bet kaut kas tai Hāgenai bija tāds, lai gribētos pie viņas atgriezties. Un lielisks grāmatas vāks;

Risto Isomeki “Jūras pūķa sala” (Dienas Grāmata, no somu valodas tulk. Emīlija Petraškeviča), atkal viens somu tulkojums, tapis ar Somijas literatūras centra atbalstu. Piesaista apzīmējums − ekotrilleris, Vjetnama un milzu nezvēra solījums;

Endrū Millers “Tīrs” (Jānis Roze, no angļu valodas tulk. Māra Poļakova), romāns stāsta par 18. gadsimta pirmsrevolūcijas Parīzi, kurā kādam inženierim ministrs uztic pārveidot vecu kapsētu par “mīlīgāku vietu”. Tēma skaista, romāns godalgots. Izdevniecība turpina apgūt 2013. gada iegūto Eiropas Komisijas naudu.

No latviešu prozas pieminēšu, ka iznācis pirmais romāns Gundegas Repšes iniciētajā sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” − Osvalds Zebris “Gaiļu kalna ēnā”, kas veltīts 1905. gada notikumiem. Man ir ļoti skeptiska attieksme pret romāniem, kas tiek rakstīti pēc pasūtījuma, jo nezin kādēļ, atšķirībā no mūzikas, tāds uzstādījums daiļdarba līmeni ierobežo. Bet vienmēr jau var cerēt uz izņēmumu.

Vē gribu uzrakstīt par pāris “Zvaigzne ABC” pārizdevumiem. Pirmkārt, Annas Sakses “Pasakas par ziediem” un Rabindranata Tagores ““Gāju putni. Zelta laiva” ir pārizdoti to skaistākajos variantos ar Karļa Sūniņa ilustrācijām. Manā skatījumā Sakses pasakas un Sūniņa zīmējumi vispār ir saplūduši vienkopus, un es tos uztveru kā vienotu daiļdarbu.

Otrkārt, ir pārizdota cietos vākos Zigmunda Skujiņa “Gulta ar zelta kāju”, kurai pievienots Gunta Bereļa ievads. Tiesa, romāns jau ir pārizdots Skujiņa kopoto rakstu ietvaros (Mansards, 2008. gadā, 6. sējums), bet nu par ļaunu tas nenāks, jo padomju izdevums sen jau visiem ir sadalījies pa sastāvdaļām. Vienīgi žēl, ka nācies zaudēt mākslinieka Gunāra Cīlīša gleznoto vāku.

Tas arī viss, nākamreiz jaunumi oktobrī.

Advertisements