Daniela Zekina (1960)

Daniela Zekina (1960)

Ar Sibillas un Ulda laipnu uzaicinājumu pie manis ir nonākusi Spīganas uzsāktā akcija par 10 grāmatām, kuras visvairāk ir ietekmējušas manu dzīvi. Loģiski, ka tikko es izlasīju akcijas preambulu, man prātā jau sāka virknēties sava izlase, tādēļ saraksts tapa ātri. Es piekrītu Sibillai, ka grāmatu nozīme dzīvē varbūt tiešām ir pārspīlēta un daudzi citi notikumi mani ir ietekmējuši vairāk par izlasīto. Tai pašā laikā, pateicoties pārdomām par šo sarakstu, es izsecināju, ka grāmatām ir bijusi savdabīga katalizatora loma manā dzīvē. Iespējams, es līdz kaut kādam konkrētam secinājumam tāpat būtu nonākusi, tomēr grāmata šo procesu ir veicinājusi vai vienkārši veidojusi krāšņāku.

Ja man vajadzētu veidot sarakstu “10 mīļākās grāmatas”, tad tas būtu citāds un tur iekļūtu tikai divas no sarakstā minētajām (Darels un Lindgrēne). Pārējās jau sen ir pagātnē, izpildījušas savu lomu, bet ir labi, ka ir iemesls par tām atcerēties.

1. Ļevs Tolstojs “Bērnība”

Es atceros, ka biju ciemos pie vecāsmātes un pirms iemigšanas, ieģērbta mierlaiku zīda naktskreklā, lasīju Tolstoja grāmatu. Tās finālā nomirst galvenā varoņa māte un tiek smalki aprakstīta bēru aina un sēras. Tobrīd man nevarēja būt vairāk par 10 gadiem un es pirmoreiz skaidri apjautu, ka nāve attiecas arī uz mani un vispār – mēs visi nomirsim.

2. Jans Parandovskis “Mitoloģija”

No visas “Apvāršņa” sērijas man šī grāmata ir vismīļakā. Es ieviesu sev burtnīciņu, uz kuras glīti uzrakstīju “Dievi” un cītīgi izrakstīju visus grieķu un romiešu mitoloģijas varoņus, cenšoties veidot arī kādu nebūt ciltskoku (un tas nebūt nebija viegli, jo dievi nebija rātni un godīgi). Iespējams, tā ir pirmā reize, kad es sev uzskatāmi parādīju, kas īsti mani dzīvē varētu interesēt (es domāju vēsturi, nevis dievu seksu 🙂 ).

3. Jeļena Iļjina “Ceturtā augstiene”

Šī grāmata ir no padomju bērnības, kad tika lasīts viss pēc kārtas, kas nu bija mājās. Visticamāk, ka konkrēto grāmatu es izzvejoju no kādas radu pažobeles, jo diezin vai tik spilgta propaganda mums mājās stāvētu goda vietā. Bet grāmatu es drīzāk izvēlējos kā simbolu visām tām padomju bērnu grāmatām, kurās pozitīvi un līksmi lielās valsts gados jaunajiem pilsoņiem centās iemācīt pareizi dzīvot. Daudzas no šīm grāmatām bija sarakstītas naivi, bet bērnam aizraujoši, un konkrētā – “Ceturtā augstiene” vēstīja par reālu personu – Guļu Koroļovu, jauku un draisku meiteni, kas filmējās kino, slimoja ar angīnu, brauca uz Arteku, trenejās daiļlēkšanā un gribēja izaugt par labu un godīgu cilvēku. Reālajā dzīvē Guļa 20 gados aizgāja karā par sanitāri un krita kaujā pie Staļingradas. Kas viņu dzina karot, ja varēja dzīvot evakuācijā ar savu mazo dēliņu? Laikam jau tas pats ideālisms, kas manī joprojām šad tad pavīd kā atblāzma no šādām grāmatām.

4. Boriss Poļevojs “Stāsts par īstu cilvēku”

Vēl viens padomju grāvējs. Es gan lasīju nesātīgi, tomēr tieši šo konkrēto grāmatu atceros kā pirmo un, iespējams, vienīgo, ko lasīju līdz rītam, kamēr pabeidzu. Kā Maresjevs pa mežu ar nosaldētām kājām rāpoja… un pēc ilgas cīņas ar sevi un slimību sēdēja lidmašīnas kabīnē un no laimes raudāja…

5. Džeralds Darels “Mana ģimene un citi zvēri”

Iespējams, viena no visu laiku priecīgākajām grāmatām, kuru lasot var smieties pilnā balsī. Tikai nedaudz no tās atpaliek citas Darela grāmatas. Cik ļoti es mīlēju šīs grāmatas, apliecina fakts, ka mans brālis arī bija Darela fans un tad, kad viņš izgāja pie sievas un izvācās no ģimenes mājokļa, mana galvenā rūpe bija paturēt grāmatas mājā. Es tās noslēpu tukšā katlā zem virtuves galda 🙂

6. Ērvins Šovs “Vienam daudz, otram maz”

Ak, šī samaitātā kapitālisma dzīve, kas no 80-to gadu vidus pamazām parādījās arī izdotajās grāmatās. Neba jau nu pūstošā iekārta mani šajā romānā interesēja, bet savas seksuālās izglītības paplašināšana. (Atgadināšu, ka toreiz bērnu žurnālos nerakstīja par kontracepciju vai labākajām pozām.) Līdz šai grāmatai es jau biju iepazinusies ar “Laulības dzīves noslēpumiem”, bet bija detaļas, kas nebija līdz galam skaidras. Ērvins Šovs ar frāzi “man gan uz viņu nestāv” atklāja erekcijas nozīmi dzimumdzīvē.

7. Žurnāls “Avots” (1987-1992) un žurnāls “Grāmata”

Šis punkts laikam jau ir blēdīšanās, bet tomēr − tā bija pilnīgi cita, savā ziņa pat elitāra literatūra, ar kuru es pirmo reizi satikos šajos žurnālos. Dziļi nožēloju, ka “Avots” tika sadalīts pa sastāvdaļām, bet “Grāmata” netika nofenderēta bibliotēkā. Man joprojām būtu interesanti tos lasīt.

8. Синклер Льюис. Кингсблад, потомок королей

Kad es bibliotēkā paņēmu šo grāmatu, man nebija ne jausmas, ka tā ir amerikāņu klasika, veltīta antirasismam. Kāds afroamerikāņu nīdējs, ASV baltais pilsonis atklāj savā ciltskokā “melno” senci un maina savu attieksmi pret dzīvi. Iespējams, ka tagad man tas liktos didaktisks gabaliņš, bet toreiz romāns galīgi izgaisināja negatīvu attieksmi pret citas rases pārstāvjiem.

9. Patricija Nella Vorena. Skrējējs

Šī jau ir salīdzinoši jauna grāmata, kas gan iznāca latviski īstajā brīdī − kad pie mums sāka atklāti runāt par homoseksuālismu. Varbūt teorētiski man jau bija lojāla attieksme, tomēr tieši Vorenas grāmata man palīdzēja sakārtot savu emocionālo attieksmi: mīlestībai nav dzimuma.

10. Astrida Lindgrēne “Brāļi Lauvassirdis”

Tas ir bērnības raudāmgabals, un ļoti, ļoti pieaugusi pasaka par dzīvi pēc nāves. Ja Bībele sola aizsaulē eņģeļus un elles ugunis, tad Lingrēne aizved cīņas pilnā pasaku pasaulē Nangijālā, kurā dzīvo ļaunais Tengīls ar nezvēru Katlu, un brāļi Lauvassirdis ir tie, kuri izglābs Ērkšķrožu ieleju. Lindgrēnes versija par pēcnāves dzīvi man šķiet daudz stiprāka par visām reliģiskajām konstrukcijām un ir saglabājusi savu ietekmi joprojām.

Paldies Spīganai par akcijas izveidošanu un aizsākšanu! Savu stafetes kociņu tālāk nododu Aigai no Aiga ēd vārdus, Līvai Alksnei un Vilim Kasimam.

 

 

Advertisements