Vladislavs Todorovs. Dzifts: melnais detektīvs / no bulgāru valodas tulk. Dens Dimiņš. – Rīga: Mansards, 2013. (Владислав Тодоров. Дзифт: черен роман. 2006.)

dzift-DRUKAVispār jau tāda stila literatūra nav mana ierastā izvēle, bet šoreiz tieši tas bija noteicošais: kādā lasīšanas izaicinājumā bija prasība izlasīt grāmatu, kādu parasti nelasa. Tieši tādēļ es niekojos ar visādiem izaicinājumiem, ka tie mani noved pie neierastā; kādreiz tas ir galīgi garām, bet kādreiz − patīkams atklājums. Otrs lasīšanas iemesls ir tāds, ka man tomēr gribētos izlasīt visus tos darbus, kas pēdējā laikā tiek tulkoti par ES piešķirto finansējumu, jo pastāv cerība, ka tā nebūs gluži vienas dienas literatūra.

Grāmata “Dzifts” (2006) ir slavena un godalgota, tās ekranizācija (2008) arī, tādēļ vārds ‘dzifts’ jau kādu brīdi grozījās pa manu literāro perifēriju un šķita, ka grāmata uzrakstīta krietni senāk. Arī pats romāns, lai arī autora literārā debija, atstāj ļoti nobriedušu un pat virtuozu iespaidu − rodas sajūta, ka šajā daudzslāņainajā un prasīgajā noir fiction žanrā Todorovs jūtas kā zivs ūdenī un lasītājam atliek tikai nesties iepakaļ viņa trauksmainajai fantāzijai.

Kode − iedomājieties paši, kā tā lido. Nevis lido, bet haotiski plivinās. Ja mēģināsiet uzzīmēt kodes trajektoriju, jūsu skice būs pilnīgi nesaprotama. Mana dzīve ir aprakstāma tāpat, un būtībā to var teikt par pilnīgi jebkuru dzīvi.

Romāna darbība sākas 1963. gada decembrī, kad no cietuma pēc 20 gadu ieslodzījuma iznāk Levs Žeļazkovs jeb Kode, un lasītājs turpina sekot viņa gaitām turpmākās 12 stundas. Leva plānos ir aiziet uz Sofijas kapiem, tad preču vilcienā uz Varnu, un tad ar kuģi uz dienvidiem, kur atlikušo mūža daļu laiskoties šupuļkrēslā un “izkopt mūžīgo iedegumu”. Leva pastrādātā nozieguma līdzdalībniekam Gliemim ir savi plāni attiecībā uz Kodi, kurus viņš pasteidzas īstenot, bet Kode − laisties lapās, ko kājas vien nes. Trillera cienīgo sižetu − bēgšanu ar pakaļdzīšanos − autors dažādojis galveno varoni ievedot dīvainās, groteskās vietās: pirts moku kambaris, slimnīcas uzņemšanas telpas, kapraču kantoris, kurā tiek satikti tikpat dīvaini cilvēki, kas uzvedas kā farsa varoņi un stāsta ciniskas anekdotes. Todorovs nav aizmirsis arī par tādu noir fiction literāro štampu kā liktenīgā sieviete, un uz skatuves uznāk Kodes mīļotā sieviete Ada, kura arī piedalījās noziegumā.

Protams, varētu mēģināt analizēt romāna daudzos slāņus un simbolus, ko Todorovs kā izglītots kulturologs ir iepinis tekstā, kā arī sasaistīt to visu ar socreālisma Bulgārijas drūmo noskaņu, tomēr es neesmu literatūrkritiķis, tādēļ vienkārši teikšu, ka romānu lasīt bija ārkārtīgi interesanti. Tai brīdī, kas drusku apnika pakaļdzīšanās un Leva dziļdomīgais monologs, autors piedāvāja jautrus pastāstiņus, kas tika pasniegti jaukā satīriskā formā. Arī galvenā varoņa tēls − mūžīgais nelaimes putns it kā būtu pelnījis līdzjūtību un tādu kā kauna sajūtu par viņa stulbajiem gājieniem, tomēr viņš ir pārāk grotesks, lai būtu uztverams pilnā nopietnībā. Ko gan var gaidīt no cilvēka, kurš košļā piķa gabalu un talismanam izvēlējies sava kameras biedra stikla aci? Turklāt visa romāna garumā viņam uz pēdām ir nāve un tautas republikas iekšlietu struktūras.

Vulgaritāte, sulīgi izteicieni, melns humors, piesātināts trilleris, socreālisma atraugas − tas viss tiek dāsni dāvāts lasītājam romāna “Dzifts” lappusēs. Lai nu mēs visi būtu pozitīvi cilvēki, labi kā Ļeņins, tieši un ne ar pliku roku ņemami, kuru stāsti nav kleini… Reāli labs gabaliņš, ko iesaku lasīt visiem, kas meklē nestandarta lasāmvielu.

***

Ko dzēra Kode?

White-Russian− Nav ne vainas, un ko tu dzersi?

− Kaut ko niknu, jo man ir sūdīgi.

− “Balto verdzeni”. (..) Vispieprasītākais padzēriens mākslinieku un inteliģences pārstāvju aprindās.

(..)

Viegli un nevērīgi viņa piegāja pie bufetes, atbīdīja nelielu stikla sienu un izņēma no plaukta divas kristāla vāzes un resnvēderainu pudeli ar melnu, biezu dziru, iepilināja to glāzēs, tad pielēja vēl tikpat saldo krējumu un pa virsu šņabi, visu samaisīja ar sudraba karotīti un pienesa man dzeramo ar vārdiem:

− “Baltā verdzene”.

Kodes dzertais koteilis ļoti atgādina populāro “White Russian”, kura klasiskā recepte ir piecas daļas vodkas, divas daļas kafijas liķiera (Kahlua) un trīs daļas saldā krējuma. Tomēr šis kokteilis parādās tikai 1965. gadā, kas ir nedaudz vēlāk par romānā norādīto. Interesanti, vai 1963. gada Bulgārijā tiešām tika dzerta “Baltā verdzene” vai arī tā ir tikai autora izdomāta kultūratsauce, vai pat vienkārša spēle ar kokteiļa nosaukumu.

 

Advertisements