Sākumlapa

Mihails Gasparovs “Aizraujošā Grieķija” (2007)

Komentēt

Mihails Gasparovs. Aizraujošā Grieķija: stāsti par sengrieķu kultūru / no krievu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Jānis Roze, 2007. (Михаил Гаспаров. Занимательная Греция. 1995.)

Gasparovs_GriekijaMihaila Gasparova grāmata par Seno Grieķiju manā plauktā uz lasīšanu gaidīja jau pasen; nopirkta droši vien tādēļ, ka bez antīkās kultūras Eiropa šodien būtu pilnīgi cita un zināt par to pēc iespējas vairāk nenāks par ļaunu nevienam. Grāmata savu stundu sagaidīja un vēl pirms braukšanas uz Grieķiju paspēju pusi izlasīt; atbraucu un visu lasīju vēlreiz, nu jau ar citām domām. Gasparovs raksta interesanti, aizrautīgi, pēc labākās sirdsapziņas cenšoties lasītāju iemīlināt Senās Grieķijas varoņos un notikumos, tādēļ ieteiktu grāmatu lasīt visiem, kam ir kaut vai minimāla interese par attiecīgo tēmu.

Grāmatas priekšvārdā autors saka: “Mūsu grāmata stāsta par to, kā savu pagātni atcerējās paši senie grieķi. Vai var spriest par cilvēku pēc tā, ko viņš pats par sevi stāsta? Var: pat tad, kad viņš piedzejo, mēs redzam, kāds viņš ir un kādam viņam gribētos būt.” Ļoti interesanta tēze, kas mudina uz domu, ka līdzīgi kā katram cilvēkam eksistē savs paštēls (kas ne vienmēr atbilst reālajam) arī katrai tautai ir savs priekšstats, varētu pat teikt − mīts, pašai par sevi. Pēc Grieķijas brauciena esmu domājusi: vai 21. gadsimtā grieķiem palīdz vai traucē viņu izcilā pagātne? Tūrists Grieķijā brauc skatīties uz tūkstošgadīgām drupām, taču nekādu izcilo mūsdienu arhitektūras pieminekļu tur nemanīju; daudzās valodās ir tulkota sengrieķu literatūra un filozofija, bet tulkojumi no jaungrieķu valodas nav plaši sastopami… pieņemu, ka tā varētu turpināt par daudzām nozarēm. Man ir radies priekšstats, ka pēdēja gadsimta gaitā sentimentālu, senās pagātnes rosinātu iemeslu dēļ Eiropa ir Grieķijai devusi krietni daudz − gan finansiāli, gan cilvēciski, un kādā brīdī grieķi ir pieņēmuši par pašsaprotamu, ka viņi ir ņēmēji.

No kurienes nāk šī mūžīgā kustība? Kas dzen pasauli šai galvu reibinošajā pārmaiņu skrējienā? Pretstatu cīņa. (..) Rau, loks, tā gali velk stiegru uz pretējām pusēm gluži tāpat, kā vēlmes plosa dvēseli, − un tikai tādēļ loks šauj; rau, lira, tau gluži tāpat uzstieptas stīgas, un tikai tālab tā skan.

Michael Boyce "Fast Woman" Life-size Diana, Warrior Goddess with Cheetah (2002)

Michael Boyce “Fast Woman” Life-size Diana, Warrior Goddess with Cheetah (2002)

Gasparovs uzsāk stāstījumu ar atkāpšanos tik tālā pagātnē, kad vēsture vēl bija mīts. Un īstenībā arī visu grāmatu pavada tāda viegli mītiska noskaņa, kas mani uz beigām sāka kaitināt. Laikam jau es esmu nūģisks cilvēks, kas vēsturē pieradis pie tabuliņām un shēmiņām, kamēr Gasparovs kā literatūrzinātnieks ceļas spārnos pār visu sengrieķu kultūru un aizgūtnēm atstāsta vēsturi kā teiksmu. Tas notiek interesanti, aizraujoši, taču vienlaikus grāmatas beigās esi jau noguris no grieķu personvārdiem un vietvārdiem, kas sāk atkārtoties. Es tiešām negaidīju no Gasparova akadēmisku kultūras vēstures grāmatu, bet tomēr šķita, ka grāmata ar tik daudzām pozitīvām atsauksmēm būs strukturāli skaidrāka, ar kritiskāku pieeju avotiem un tik ļoti neaizrautos ar smalkām detaļām.

Visa Jauno laiku vēsture ir miera laikmets, kurā šad tad pavīd kari, bet Grieķijas vēsture ir kara laiks, kurā šad tad iestājas miers. kara un miera mija grieķiem likās tikpat dabīga kā gadalaiku maiņa.

Gasparovs savu grāmatu gan ir rakstījis skolu jauniešiem, varbūt tādēļ brīžiem tekstā jaušas tonis “mazajiem par zvēriņiem”, arī saturiski, šķiet, ir vairāk domāts lasītāju ieinteresēt, aizraut, bet tālāk jau pats lai meklē nopietnākus pētījumus un sengrieķu tulkojumus. Es arī iekritu viņa viltīgajos tīklos, jo sapratu, ka esmu piemirsusi hronoloģiju un nedaudz maldos autora daudzpusīgajos ekskursos. Arī par to paldies autoram, jo kopsummā man izdevās izveidot atjauninātu viedokli par Senās Grieķijas vēsturi un dīvainā kārtā tas nemaz nav grieķiem glaimojošs: kareivīgu un kašķīgu pilsētvalstu kopums, kas uz salīdzinoši neilgu brīdi pēc lielās uzvaras pār persiešiem spēja uzplaukt skaistā un iespaidīgā kultūrā, bet diezgan ātri atkal ieslīga savstarpējā naidā un ļāva sevi iekarot ziemeļu kaimiņam − Maķedonijas Filipam (kura dēls gan izsēja hellēnisma idejas ļoti plašā reģionā).

Rudens seriāli: vecie un jaunie

8 komentāri

Aleksandrs Guņins (1969)

Aleksandrs Guņins (1969)

Aiz loga lēnām iet mazumā krāsaino lapu teātris, iestājas laiks, kad pievērsties raibajai seriālu pasaulei. Sēriju ražotāji savas produkcijas izlaidē gan ir nerimtīgi visās sezonās, taču rudens ir īpaši labs ražas laiks. Man šogad ir aktuāli atjaunot skatāmo seriālu klāstu, jo no vairākiem, kādreiz iecienītiem, esmu nolēmusi novērsties. Piemēram, esmu vairāk vai mazāk sekojusi līdz Bones, Gray’s Anatomy, Scandal, Haven, Elementary, Sleepy Hollow, Castle, bet nu man tie ir apnikuši vai šķiet sevi izsmēluši, tādēļ nolēmu pameklēt kaut ko to vietā.

Turpināšu skatīties Downton Abbey (vecie angļu aristokrāti gan nesaista ar spraigu darbību, bet no tik mīļas un snobiskas ģimenītes grūti atteikties, turklāt apsolīts, ka Ziemassvētkos pie viņiem atbrauks pats Klūnijs), The Good Wife (pat sestajā sezonā viss norit raiti un man patīk skatīties uz Džuliannu Margulisu), Homeland (interesē, kas tur notiks bez Brodija un jau pirmajā sērijā parādās latviete Laila Robins), Peaky Blinders (asie britu pašpuikas bija ļoti skatāmi pirmajā sezonā) un droši vien jāturpina Masters of Sex (izzinošos nolūkos, protams). Novembrī tiek solīts turpinājums britu krimiķim The Fall  ar Gillianu Andersoni (ievērtējiet arī Džemiju Dornanu, pirms viņš nonāk Kristiana Greja slavas oreolā), kā arī britu vēsturiskajam policijas seriālam Ripper Street. Novembrī ir jāsākas arī The Newsroom fināla sezonai.

No šīssezonas jaunumiem vispirms novērtēju Forever. Ceļojumi laikā un pataloganatoma piedzīvojumi ar Ioan Gruffudd galvenajā lomā (viskailākais nemirstīgais, ha ha) pirmajās sērijas izskatījās cerīgi; varbūt bērnišķīgi, bet kādu laiku pavilks.

Otrs − How to Get Away With Murder. Serāla pieteikums man nelikās interesants, arī aktieri lielākoties nezināmi, bet pirmās sērijas liecina par oriģinalu pieeju gan notikumu izklāstā, gan varoņu personībās. Būs man vēl viens juridiskais seriāls.

Trešais − britu “mājīgais” krimiķis Grantchester  par  jaunu angļu vikāru pēckara Anglijā. Tiem, kas iecienījuši Tēva Brauna piedzīvojumus, varētu patikt arī seksīgāks mācītāja variants.

No tiem jaunajiem, kuriem noskatījos pirmās sērijas, bet nolēmu neturpināt:

Madam Secretary (uz Tea Leoni ir patīkami skatīties, bet kopumā tā ir prasta propaganda; smieklīgi, ka trešajā sērijā, kad valsts sekretāres vīrs gatavojas tikties ar krievu vēstnieku, viņa dod padomu: tikai neatdod Latviju).

The Knick es skatījos visilgāk, jo Stīvens Soderbergs un Klaivs Ovens ir ļoti piesaistoši elementi un arī iecere vērtīga − Ņujorkas slimnīca un baismīgie ārstēšanas paņēmieni 20. gadsimta sākumā, tomēr pēc kāda laika sapratu, ka man ir garlaicīgi (jāatzīmē, ka pirmajā sērijā ir episodes par kādu latviešu emigrantu ģimenīti un skan gandrīz tīra latviešu valoda).

Jaunā American Horror Story sezona Freak Show tika atmesta jau pēc pirmās sērijas, jo man šī ideja šķiet derdzīga; vispār man šis seriāls šķiet pārvērtēts − labu aktieru izmantošana un sakarīga sižeta aizstāšana ar kailām šausmām; pat iepriekšējo raganu sezonu es nespēju pabeigt.

No tiem, kas vēl tiek solīti, gaidu Olive Kitteridge (novembrī) , jo aktieru sastavs ir kārdinošs, un The Librarians (decembrī) − seriālu iedvesmojošās filmas gan nebija izcilas, bet vēsturisko dārgumu mednieku tēma ir vilinoša.

Izskatās, ka šobrīd aktuāla ir komiksu iznešana uz  TV ekrāniem, jo parādījušies vairāki seriāli, kas ar to nodarbojas. Popularitāte pieaug zombijiem (vismaz trīs seriāli). Šīs tēmas mani galīgi nesaista, tāpat kā Rietumu humora seriāli (kuru jokus laikam jau vienkārši nesaprotu). Tādēļ smieklīgos seriālus es skatīšos krieviski: vecie labie Interni pēc neliela panīkuma ir atgriezušies diezgan ņipri, krievu Кухня joprojām jautri gatavo ēst, un šosezon ir sācies jauns, tiešām smieklīgs un mīļš ukraiņu skeču šovs Когда мы дома / Коли ми вдома par piecām dažādām ģimenēm.

No jaunajiem krievu seriāliem esmu atradusi Чудотворец, kas attēlo to skarbo PSRS laiku, kad ģimene salika pie televizora burciņas ar ūdeni un visādus zieķus, lai tos uzlādētu ekstrasensa modrā acs. Fjodors Bondarčuks (neatpazīstams ar matiem) ir iedzīvojies tēlā, kas stipri atgādina Kašpirovski, un viņam ir pretpols − nosacīti labais ekstrasenss, ar kuru kārtojami seni rēķini.

Tā nu esmu izdomājusi, ko man skatīties, citādi netīšām iebrienu kaut kadā govnošovā, ievelkos un nekādi nevaru mest mieru. No visa lielā piedāvājuma gan secinājums ir tāds, ka seriālu kultūra pēdējos gados ir neapšaubāmi augusi un piedāvājums ir ļoti liels, tomēr vienlaikus šķiet, ka kopējā kvalitāte ir kritusies − daudz naudas tiek tērēts par vizuālo iespaidu (īpaši fantastikai un vēsturiskajiem seriāliem), tomēr idejas bieži atkārtojās, tēli un to rīcība ir šabloniska, iepriekšparedzama. Daudzas studijas nespēj laicīgi pielikt punktu ilggadīgām sērijām, un moka gan aktierus, gan skatītājus ar piektā uzlējuma savārstījumiem. Tomēr kvalitatīvu un aizraujošu seriālu vienalga ir gana daudz, visus nevar paspēt noskatīties.

Alesandro Bariko “Homērs. Īliada” (2007)

Komentēt

Alesandro Bariko. Homērs. Īliada / no itāliešu val. tulk. Dace Meiere. – Rīga: Atēna, 2007.  (Alessandro Baricco. Omero, Iliade. 2004.)

Bariko_IliadaLeģenda vēsta, ka dižajam pasaules iekarotājam Maķedonijas Aleksandram visu mūžu pagalvī līdzās duncim atradās tīstoklis ar Homēra “Īliadas” tekstu. Pilnīgi iespējams, ka Aleksandra skolotājs Aristotelis, iemācījis viņam mīlēt asiņaino sengrieķu eposu, jauneklī iedēstīja nepārvarāmu tieksmi uz pasaules iekarošanu. Tā vai citādi “Īliada” jau gadsimtiem ilgi ir Eiropas literatūras sastāvdaļa un nav brīnums, ka tai ir visdažādākie pārlikumi − gan prozā, gan komiksos, gan filmās. Viens no tādiem ir Alesandro Bariko salīdzinoši nesen sarakstītais pārlikums prozā.

Bariko skaidro, ka vēlējies “Īliadas” tekstu pielāgot lasīšanai priekšā, lai to varētu noklausīties vienā vakarā. Vispirms viņš izvēlējies tulkojumu, kas tapis prozā, pēc tam to radoši pārveidojis, cenšoties tekstu pārradīt. Ievērojamākās izmaiņas − Bariko izmeta tekstu ar dievu darbošanos, jo uzskatīja, ka tā tikai dublē cilvēku rīcību, lai pēdējo pielīdzinātu dievišķajam; turklāt dieviem veltītās ainas pārcērtot visādi citādi raito notikumu gaitu. Bariko uzskata, ka attteikšanās no dieviem ir palīdzējusi tuvināties mūslaiku stāstījumam. Otrkārt, Bariko stāstījumu padarīja subjektīvu, Homēra vēstījumu trešajā personā aizstājot ar dažādu “Īliadas” varoņu tiešo runu. Līdz ar to aktieris, runājot tekstu, varēja izvairīties no garlaicīga bezpersoniskuma. Bariko tekstā ir ierakstījis arī savus papildinājumus, tie ir izcelti slīprakstā, bet to nav daudz un vairāk kalpo noskaņas pastiprināšanai.

Jāatzīst, ka Homēra “Īliadu” (Latvijas Valsts izdevniecība, 1961, tulk. Augusts Ģiezens) es esmu lasījusi ļoti sen un piespiedu kārtā, un nevarētu teikt, ka man ļoti gribētos šobrīd lauzties cauri heksametram un visām tām varoņu un dievu sarežģītajām attiecībām. Turklāt man jau sen plauktā bija nopirkts Bariko pārlikums (laikam jau pirkts tādēļ, ka bija palikuši kādi sirdsapziņas pārmetumi par nepietiekošu vērību pret pasaules klasiku). Bariko ideja par atteikšanos no dieviem man īstenībā šķiet ļoti simpātiska, jo tas tiešām uzsver eposa būtību − tā ir grāmata par karu, slavinājums asiņainai cīņai un varoņu nāvei.

Mēs soļojām, un mūsu vara bruņas staroja saulē kā postošs ugunsgrēks, kas aprij mežus un visu pamali pielej sārtiem atspīdumiem. Gluži kā neizmērojams putnu pulks, kas no debesīm nolaižas pļavās, piepildot visu skaņām balsīm un spārnu vēdām, tā mēs nokāpām Skamandras līdzenumā. Zeme smagi dunēja zem vīru un zirgu kājām. Nostājāmies upes krastā iepretī Trojai. Mūsu bija tūkstoši. Mūsu bija tik daudz kā pavasarī puķu. Un mēs alkām tikai viena: liet asinis kaujā.

Kā zināms, “Īliada” stāsta par Trojas kara desmito gadu, kad Agamemnons un Ahillejs, abi uzbrucēji, sakašķojas dēļ gūsteknēm un Ahillejs pasaka, ka turpmāk ahajieši var karot bez viņa. Tālāk seko nebeidzams karadarbības izklāsts, slavinot kara varoņu rīcību, aprakstot viņu apbruņojumu, nosaucot nogalināto vārdus un nogalināšanas nianses − kur tieši šķēps iedūrās miesā un kur iznāca laukā, kurš loceklis tika nocirsts utt. Būtībā nav pat vairs svarīgs kara iemesls − Helēna var nīkt aiz Trojas mūriem, vīri ir izgājuši uz principu un ir ieslēgta atriebības ķēdīte par nogalinātajiem biedriem. Tajā laikā karoja godīgi − aci pret aci tuvcīņā, un varoni skatīja pēc nogalināto daudzuma.

achilles-achillios-corfu

Ernsta Hertera skulptūra “Mirstošais Ahillejs” (1884) Korfu salā (via intertravelmd.com)

Agri vai vēlu, lasot tik asiņainu tekstu, ieslēdzas pacifistiskas izjūtas un gribas jautāt − kā vārdā tas viss ir vajadzīgs? Bariko pēcvārdā meklē atbildi un saka, ka “Īliada” karu atveido ne tikai kā gandrīz dabisku cilvēku kopdzīves izpausmi, bet arī grūtāk pieņemamu spēcīgu un kaislīgu kara skaistuma apdziedājumu. Cīņa, ieroči, varoņa fiziskais spožums kaujā, nāve kā dzīves vainagojums. Bariko iet vēl tālāk un saka, ka tūkstošiem gadu karš vīriem ir nozīmējis laiku, kad dzīves intensitāte un skaistums izpaužas visā varenībā un neliekuļotā īstuma, tā ir unikāla iespēja gūt ekstremālu pieredzi. Bariko pretstata: dzīves krēslainība un skaista kara elle. Es teiktu citādāk: piesaista tas, ka dzīve ir sarežģīta, karš ir vienkāršs. Karā ir skaidri zināms, kas ir ienaidnieks un ko ar viņu darīt, dzīvē visbiežāk jācīnās pašam ar sevi. Un cilvēkam patīk iet pa vienkāršāko taciņu, nemeklēt kompromisus, apmierināt savu varaskāri un mantkārību.

Bariko pauž domu, ka iespējams aizstāt kara skaistumu, atrast jēgu dzīves krēslainībai arī neiededzot kara ugunis, jāmeklē cits skaistums. Vēsture rāda, ka tās ir utopiskas iedomas − ne agrāk, ne tagad kara barbarisms nav kļuvis par pagātni, un cilvēku vēlme vienam otru leģitīmi nogalināt nav mazinājusies.

Kāpēc tu raudi, draugs, klausoties Īlijas stāstu? Šo asiņaino nakti iecerēja dievi, un visi tie ļaudis mira, lai pēc tam mūžīgi tiktu pieminēti dziesmās. Kāpēc, klausoties dziesmu par viņu likteni, tevi māc tādas sāpes?

Lūiss de Bernjērs “Kapteiņa Korelli mandolīna” (2002)

1 komentārs

Lūiss de Bernjērs. Kapteiņa Korelli mandolīna / no angļu val. tulk. Ingūna Beķere. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2002. (Louis de Bernieres. Captain Corelli’s Mandolin. 1994.)

Bernjers_kapteinaGrieķijai pie sāniem, Jonijas jūrā gozējas Kefalonijas sala. Kā raksta Bernjērs, sala bijusi dievu pārapdzīvota, bet tas nav traucējis saliniekiem katram dievam ieviest pa templim vai kulta vietai. Visbiežāk dievu cildināšanas iemesli bijuši praktiski un merkantili − lai aug brangi lopi un olīves, taču Apollona pielūgsme nešķiet tik viegli izskaidrojama. Tomēr ikviens ceļinieks, pāris dienas pavadījis uz salas, saprot, ka Apollona − gaismas dieva godināšana ir vairāk nekā loģiska; nekur citur gaisma nav tik spēcīga un spoža, pirmatnēji skaidra, kā radusies Dieva iztēlē viņa jaunības laikos. Šādiem vārdiem par Kefaloniju stāsta viens no Bernjēra romāna galvenajiem varoņiem Dr. Jannis: gaismas pielieta, bezrūpīgi pakļāvusies zemestrīču briesmām un apātiski pieļāvīga bezkaunīgu kazu bariem.

Es sapratu, ka Kefalonijā nakts nolaižas bez mijkrēšļa iejaukšanās un pirms lietus gaisma mirdz kā perlamutrs. Pēc lietus sala smaržo pēc priedēm, siltas zemes un tumšas jūras.

Kādā no Kefalonijas nomaļajiem ciemiem dzīvo Dr. Jannis ar meitu Pelagiju un izskatās, ka pagaidām viņus neskar Eiropas drudžainais nemiers, lai gan kaimiņš − Itālijas duče savos plānos jau iekļāvis Grieķijas ieņemšanu. Pagaidām dakteris Jannis ārstē nenozīmīgas, ikdienišķas vainas un izklaidējas ar salas vēstures rakstīšanu, pagaidām Pelagija vēl mulsi pieņem jaunā zvejnieka Mandra patizlos mīlas apliecinājumus, bet jau drīz − 1940. gada 15. augustā, Debesbraukšanas svētkos − itāļi nogremdē grieķu kreiseri, kam seko mobilizācija un karš no oktobra līdz aprīlim. Grieķi bija veiksmīgi cīņā pret itāļu fašistiem, tomēr aprīlī karam pieslēdzās arī Vācija un tās iebrukums no Bulgārijas puses nebija atvairāms: 1941. gada maija sākumā Grieķiju okupē vācieši un itāļi. Arī Kefalonijas krastos 30. aprīlī izceļas itāļu karaspēks, kurā dien kapteinis Antonio Korelli un liktenis lēmis viņam apmesties Dr. Jaņņa mājā un iemīlēties grieķietē Pelagijā.

Lai arī Korelli un Pelagijas mīlestības stāsts tiek pasniegts kā galvenā romāna līnija, tomēr grāmatas pirmajā trešdaļā Korelli vēl nav parādījies. Krietni daudz laika tiek veltīts Grieķijas jaunāko laiku vēsturei, turklāt autors maina stāstniekus un vienbrīd savas domas mums izklāsta pat Itālijas duče un Grieķijas premjerministrs Metaksa. Es galīgi nebiju lietas kursā par tādu notikumu kā Massacre of the Acqui Division (1943. gada septembrī pēc Itālijas kapitulācijas vācieši neļāva itāļu karaspēkam evakuēties no Kefalonijas salas, un tika nogalināti aptuveni 5000 itāļu karagūstekņu), kā arī par to, ka pēc Otrā pasaules kara Grieķijā bija Pilsoņu karš, kas pretnostatīja grieķu komunistus un Lielbritānijas un ASV atbalstītus monarhistus. (Tik ierasts ir vienmēr interesēties par Seno Grieķiju, ka dažbrīd piemirstās, ka arī šajā valstī vēsture nav apstājusies.)

Mīlestība ir pārejošs ārprāts, tā izverd kā vulkāns un pēc tam norimst. Un, kad tā norimusies, ir jāpieņem lēmums. Tad ir jāizdomā, vai jūsu abu saknes ir savijušās kopā tik cieši, ka par šķiršanos nespējat pat iedomāties. Jo tāda ir mīlestība. Mīlestība nav elpas trūkums, tā nav satraukums, tā nav nebeidzamās kaisles solījumu neapturamā plūsma, tā nav vēlēšanās katru mīļu brīdi pāroties, tā nav gulēšana naktī nomodā un iztēlošanās , ka viņš noklāj skūpstiem katru tavu miesas pleķīti. Nesarksti, es saku patiesību. Tā ir vienkārši “iemīlēšanās”, tā katram muļķim pa spēkam. Mīlestība pati ir tas, kas paliek pāri pēc tam, kad iemīlēšanās izplēnējusi, un tā ir gan māksla, gan veiksme.

Pēc romāna izlasīšanas es brīdi svārstījos, cik daudz zvaigznīšu tam piešķirt. Ļoti patika autora jaukais, amizantais tonis, kad viņš stāstīja par salinieku dzīvi, viss aprakstīts tik dzīvi un izteiksmīgi. Taču brīdī, kad sākās kara apraksti, man šis tonis vairs nepatika, šķita neiederīgs, disonējošs. Turklāt autors tik ļoti aizraujās ar kara šausmu aprakstiem, ka tas jau brīžiem kļūst fizioloģiski un nedaudz neērti lasīt. Nopietni iebildumi varētu būt pret to, ka diezgan nojaušama ir autora pozīcija labo un ļauno jautājumā, bez tam vēstures zinātāji teic, ka dažos jautājumos viņš krāsas ir stipri sabiezinājis. Tomēr uzvarēja Bernjēra izteiksmīgums − Tas vīrs ir traks un vēl itālis, bet pirkstu galos viņam ir lakstīgalas − vai nav skaisti raksturots kapteinis Korelli?

Iespējams, ka grāmata ir vairāk par karu nekā mīlestību, tomēr kara laika mīlestība ir īpaši lolojama un saudzējama. Kā Jannis mīl savu meitu, kā Pelagija mīl Mandru, kā Karlo mīl Frančesko, kā Korelli mīl Pelagiju… tas nekas, ka romāna beigās es Pelagijas vietā to kapteini Korelli nosistu − stāsts taču būtībā bija ļoti skaists.

***

Greek yogurt panna cotta, and baked figs with honey and walnuts via cookmegreek.blogspot.com

Greek yogurt panna cotta, and baked figs with honey and walnuts via cookmegreek.blogspot.com

Tikpat neparasts, cik kara laika itāļa un grieķietes mīlestība, šķiet viens no ierastākajiem grieķu desertiem − grieķu jogurts ar medu (Yiaourti me Meli). Tas ir tik vienkārši: pāris karotes jogurta pārlej ar vijīgu medu, gardēži dažādo ar svaigiem vai konservētiem augļiem vai riekstiem. Ideālas vasaras brokastis, bet grieķu tavernās nekautrējas to uzsaukt kā komplimentu maltītes noslēgumā.

Cilvēkiem, protams, patīk lietas sarežģīt un tādēļ, iespējams, radusies grieķu jogurta panna cotta, kurai arī pastāv dažādi varianti. Treknais, kurā piedalās saldais krējums, un liesais ar pienu. Varbūt lieso?

250 g grieķu jogurta, 300 g piena, 50 g cukura, 4 g želatīna plāksnīšu. Želatīnu uzbriedina aukstā ūdenī, pienu ar cukuru uzsilda; nospiež no želatīna plāksnītēm lieko ūdeni un izšķīdina siltajā pienā; samaisa pienu ar jogurtu, lej mazos trauciņos un liek ledusskapī uz pāris stundām. Pasniedz ar medu un augļiem. Latviešu medus garša gan man šķiet pārāk izteiksmīga priekš maigā jogurta, bet tas ir gaumes jautājums.

 

 

Ērihs fon Dēnikens “Zeva vārdā” (2005)

5 komentāri

Ērihs fon Dēnikens. Zeva vārdā: Piedzīvojumi pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Sensacionāli atradumi un atziņas. Antīkās Hellādas kultūra jaunā gaismā / no vācu val. tulk. Juris Veiss. – Rīga: Avots, 2005. (Erich von Däniken. In Namen von Zeus. 1999.)

denikens_Zeva vardaLai arī Dēnikens ir diezgan populārs autors, pat varētu teikt – skandalozs, līdz šim es viņa darbus lasījusi nebiju, jo šķita, ka aptuveni nojaušu, ko no tiem varētu sagaidīt − vienīgi popzinātni. Tikai Grieķijas tēma mani pievērsa šai grāmatai, likās, ka tā varētu būt iespēja uz zināmām lietām paskatīties no cita aspekta.

Kā visiem zināms, Šlīmanis iespējamo Troju atraka, punktuāli sekojot norādījumiem, kas pausti Homēra “Iliādā”. Tā nu arī Dēnikens savu grāmatu uzsāk ar argonauta Jāsona gaitu atstāstu un zinātniskai fantastikai līdzīgos objektus un notikumus mēģina izskaidrot ar tehnoloģijām, kas tikai salīdzinoši nesen ir pazīstamas mūsdienu civilizācijai. Ja esmu pareizi sapratusi, tad Dēnikens pieturās pie paleokontaktu teorijas, kas balstās pieņēmumā, ka aizlaikos uz zemes nolaidās citplanētieši un, protams, iezemiešiem ar savām iespējām šķita līdzīgi dieviem. “Dievi” apmetās te uz dzīvi, pārojās ar vietējiem, radot “dieva dēlus un meitas”, un pierādīja savu pārākumu ar citplanētiešu tehniskām iespējām. Dēnikens apstiprinājumu savai teorijai redz gan mītos, gan senlietu atradumos; viņš uzskata, ka seno pasauli ir nopietni ietekmējusi ārpasaules civilizācija.

Dēnikens atzīmē (un tam varētu piekrist), ka daudzas lietas un parādības, kas neiekļaujas vispārpieņemtajā vēstures gaitā, ir pieņemts atstāt bez ievērības, izvēloties par tām aizmirst. Tomēr diez vai ir nepieciešams uzreiz krist otrā galējībā un visam piedēvēt kādu mistisku, supersensacionālu nozīmi, jo atrisinājumi bieži vien ir diezgan loģiski, ģeniāli savā vienkāršībā. Katrā ziņā ir pazuduši tik daudzi senās vēstures mozaīkas fragmenti, ka šobrīd iespējamas visādas spekulācijas. Un vajadzētu tomēr arī novērtēt mūsu senču iztēles spējas − ja jau mūsdienās ir izdomāts robots, tad gan jau arī senā cilvēka smadzenes vismaz fantāzijas līmenī spēja aizdomāties līdz Talojam − bronzas gigantam, kas riņķoja ap Krētu un peilēja svešus kuģus, lai mestu uz tiem akmeņus.

Dīvainā kārtā Dēnikens labprāt pievēršas citplanētiešiem, bet savos prātojumos nekad neietver tikpat ārpuszinātnisku tēmu kā ekstrasensorika. Piemēram, stāstot par Epidauru kā dziedinošu vietu, viņš nepieļauj domu, ka šeit dziedināja ekstrasensi vai dabas enerģija, bet atkal piesauc kādu ārpuszemes “dievu”, kurš reiz te nolaidies no debesīm. Tieši tāpat nodaļā “Dievu tīkls” tiek pastāstīts, ka pastāv gigantisks ģeometrisks tīkls, kas savieno sengrieķu kulta vietas un neizprotamā kārtā tās ir organizētas precīzos atstatumos viena no otras. Dēnikena ideja, ka svētvietas ir degvielas uzpildes stacijas “dievu” lidojošajiem agregātiem, man šķiet drīzāk smieklīga: tādēļ jau nevajag svētvietas būvēt striktos attālumos − ja jau “dievi” spēja uzbūvēt tādu mašīnu, tad gan jau pietiktu prāta arī degvielas indikatoram. Tomēr norādījums par tāda tīkla eksistenci šķiet interesants, labprāt uzzinātu, vai tāds apgalvojums ir patiess.

Grāmatas otrajā pusē Dēnikens pievēršas Trojai, lielākoties prāto par Cangera teoriju, ka Troja īstenībā ir Atlantīda. Dēnikens Cangeram nepiekrīt, diemžēl tālāk viņa pārdomas aiziet aizvien tālāk no Grieķijas un pievēršas Atlantīdai, kas jau ir pilnīga fantāzijas tēma, un pēdējā nodaļā ar mistiskās 16. gadsimta admirāļa Pīrija Reisa kartes palīdzību to atrod pat Antarktīdā (kas jau ir ļoti tālu no Grieķijas). Varēja jau Dēnikens palikt nodefinētajā tēmā ilgāk, bet laikam jau sensāciju makšķerētājam Atlantīda bija pārāk garda ēsma, lai spētu noturēties Dienvideiropas ietvaros.

Grūti pateikt, cik šāda grāmata būtu interesanta cilvēkam, kam nav nekādu zināšanu par sengrieķu mitoloģiju un vēsturi (visticamāk, viņš tādu nemaz nelasītu), taču kā izklaidējoša lasāmviela tā var noderēt. Galu galā katram ir tiesības uz savu teoriju, un Dēnikens to izklāsta gana raiti un neuzmācīgi. (O, jāpameklē Stargate paskatīties!)

Lorenss Darels “Prospero celle” (2006)

4 komentāri

Lorenss Darels. Prospero celle: ceļvedis pa Korfu salas ainavu un paradumiem / no angļu val. tulk. Ieva Melgalve un Valda Melgalve. – Rīga: Nordik, 2006. (Lawrence Durrell. Prospero’s Cell. 1945.)

Darels_prosperoVecākais no braļiem Dareliem līdz šim man bija palicis neiepazīts, jo nezin kādēļ biju viņu pieskaitījusi pie dziļdomīgiem un grūti lasāmiem autoriem. Man bija ļoti patīkama vilšanās, kad, lasot grāmatu par Korfu, iepazinu vienlaikus poētisku un draisku rakstnieku, kas spējis it kā neviļus, netīšām lasītāju iemīlināt brīnumainajā Grieķijas salā.

Ja lasīta Džeralda Darela Korfu triloģija, tad aptuveni jau zināms Darelu ģimenes stāsts − viņi bija Indijas angļi, kas nespēja iedzīvoties Anglijas mitrajā klimatā, un Lorensa draugu mudināti 1935. gada pavasarī pārcēlās dzīvot uz Grieķijas salu Korfu jeb Kerkīru. Džeralds savās grāmatās nepiemin, ka tobrīd Lorenss jau bija precējies un būtībā dzīvoja atsevišķi no ģimenes, tomēr abu grāmatām ir kopēji personāži − erudītais profesors Teodors Stefanidis un kolorītais taksists Spiro. Lorenss stāstījumā piemin arī savus intelektuālos draugus − dzejnieku Zarjanu un ekscentrisko grāfu D. Visi iepriekšminētie, katrs savā veidā, palīdzēja rakstniekam veidot iecerēto grāmatu par Korfu, tomēr pie rakstīšanas Darels ķērās tikai Otrā pasaules kara laikā, kad viņš jau bija pametis okupēto salu un strādāja britu vēstniecībā Ēģiptē.

Grāmatu veido nelielu − gan poētisku, gan filozofisku, gan smieklīgu miniatūru kopums, kas rada mozaīkas iespaidu: it kā no nelieliem, pat savstarpēji kontrastējošiem gabaliņiem tiktu salikta vienota ainava. Tas ir tik skaisti: kā Lorensa sieva uznirst no dzidrās lagūnas ar ķiršogu lūpās… kā sveces gaismā siltas tumsas un vīnstīgu apvītā terasē tiek tērzēts līdz vēlai naktij un dārzā no kokiem dobjiem būkšķiem krīt apelsīni… kā ciema svētkos ceptas jērgaļas un vīna smaržas mākulīši plūst pāri klajumam, kur jauni ļaudis griežas daudzkrāsainā aplī… It kā garāmejot Darels izstāsta arī salas vēsturi, kuru gan viņš salīdzina ar dambretes galdiņu, kas, par spīti detaļu daudzveidībai, nerosina interesi, jo vispārējais raksts ir un paliek stūrgalvīgi vienveidīgs. Iespējams, ar to viņš domājis, ka sala ar savdabīgu regularitāti bija cīņas objekts starp venēciešiem un turkiem, tomēr pēdējiem nekad neizdevās Korfu pakļaut un gandrīz 400 gadus (1401-1797) tā piederēja Venēcijai.

Iespējams, šeit, kādā no Kalami ciema nogāzes mājām dzīvojis Lorenss Darels ar sievu Nensiju (2014. gada septembris)

Iespējams, šeit, kādā no Kalami ciema nogāzes mājām dzīvojis Lorenss Darels ar sievu Nensiju. Toreiz gan šī nogāze nebija tik apdzīvota. (2014. gada septembris)

Šī baltā māja kā spēļu kauliņš novietota uz klints, kas lepojas ar vēja un ūdens rētām. Tūlīt aiz mājas kalns slejas tieši debesīs tā, ka cipreses un olīvkoki līkst pāri telpai, kurā es rakstu un lasu. Mēs atrodamies uz kaila zemesraga, kura tīrā, skaistā akmens virsma ir klāta ar olīvkokiem un vīteņiem un atgādina kaunuma pauguru. Mēs nenožēlojam, ka šīs ir mūsu mājas. Vesela pasaule. Korkīra.

Izlasot Lorensa Darela grāmatu, izskaņā paliek skumji. Varbūt tas nemaz nav objektīvs ceļvedis pa Korfu, bet ļoti skaists atmiņu virmojums par jaunību − saules lutinātu, olīvkoku čaboņas un viļņu šalku piepildītu Jonijas jūras krastā. Korfu līčos taču joprojām atbalsojas glaimīgās sirēnu dziesmas, kas valdzināja Odiseju un noveda postā ne vienu vien ceļinieku. Lorensa Darela dzīvē tie bija skaisti pieci gadi, kurus pārtrauca karš, kas pārvērta visus cilvēkus un nekas vairs nebija kā agrāk.

***

Ko ēda Nikolaja mazdēls?

via grecianparadise.com

via grecianparadise.com

Tēvs Nikolajs pastumj malā ingveralus tirgotāju, skaļi izšņauc degunu sarkanā mutautā, tad pavēloši uzkliedz pāri ielai krodziņa īpašniekam: − Eu, tu, Niko, “zemūdeni” manam mazdēlam, esi tik labs! − “Zemūdene” ir apburošs iztēles auglis; Nikolaja mazais mazdēls daudz labprātāk dzertu ingveralu, taču ir pārāk taktisks un daudz pieredzējis bērns, lai iebilstu vecajam. Viņš sēž un mīklaini smaida, kamēr oficiants no tavernas traucas pāri ielai pie viņiem ar “zemūdeni” − tā sastāv no vienas karotes baltas masas ūdens glāzes dibenā. Ne vairāk, ne mazāk. Ēšana notiek vienkārši. Vispirms jāapēd baltā masa, pēc tam jāuzdzer ūdens, lai noskalotu pārlieko saldumu mutē.

Grieķiem patiešām ir tāds vienkāršs, bet oriģināls saldais – karote vaniļas masas tiek iemērkta vēsā ūdenī, un tad saldums tiek nosūkāts kā cukurgailītis, pa virsu uzdzerot saldeno ūdeni. Deserta nosaukums ir “υποβρυχιο”, izrunā ipovrihio (kas nozīmē − zemūdene), tas ir nopērkams nelielos trauciņos, savukārt angliski jāmeklē burciņa ar uzrakstu “Vanilla fondant”.

Pavisam čakli cilvēki šo saldo masu savāra paši: 640 g cukura, ½ tases ūdens, 2 tējkarotes citrona sulas, 1 nepilna tējkarote vaniļas cukura. No cukura un ūdens izvāra sīrupu, pievieno citrona sulu un ļauj vēl nedaudz pavārīties. Noņem no uguns, ielej emaljētā traukā un ļauj atdzist. Pievieno vaniļas cukuru, rūpīgi izmaisot.

Oktobra meitene

Komentēt

Fulvio de Marinis (1971) Liseuse

Fulvio de Marinis (1971) Liseuse

Kādā vēlā rudens rītā tu pamosties un pamani, ka viss ir mainījis krāsas − debesīm ir pērļaini dziļa nokrāsa, un saule lec kā asiņaina lode, − jo Albānijas kalnu galotnēs parādījies sniegs. Jūra ir kļuvusi gausa un pelēka kā svins, olīvkoki − pelēka platīna krāsā. Ciemos deg ugunis, un gaisā redzama balta Marijas elpa, kad viņa dzen aitas uz pļavu. Visu rītu viņa sarāvusies sēž starp mirtēm un ērgļpapardēm, dziedādama savā augstajā nogurušas burves balsī, kamēr apkārt neskanīgi šķind aitu zvārgulīši. Viņa valkā ielāpainas skrandas un ādas kurpes. Marijai rokās vārpstiņa, viņa vērpj resnu vilnas dziju. Vēlāk noliktavā Helēna ar kājminamajām stellēm audīs raupjas, krāsainas segas, kuras ganu puiši ņems līdzi kalnos, kur, ziemai pienākot, viņi ganīs aitas. Marijas grumbās iegrimušās violetās acis vēro, kā jaunākās sievietes plūc olīvas, viņa nicīgi nospļaujas un sāk dziesmiņu par diviem kraukļiem olīvkokā. Pelēkajās debesīs lidinās zeltaini ērgļi. Cipreses plešas pār saviem atspulgiem kā sasalušu pelēku dūmu vērpetes. Tālu jūras šaurumā nekustīgi stāv melnas laivas siluets − vai arī, airu dzīts, tas lēni un neveikli virzās uz priekšu − gluži kā kukainis pa lapu. Nu ir laiks skaldīt malku lielajam kamīnam, ko esam paši uzbūvējuši, un ieelpot silto, bagātīgo cipreses koka malkas, darvas, lakas un linsēklu eļļas smaržu. Ir laiks sagatavoties pirmajām aukām un saulrietiem no Albānijas un Austrumiem.

Lorenss Darels “Prospero celle”, no angļu val. tulk. Ieva Melgalve un Valda Melgalve  (Nordik, 2006)