Fulvio de Marinis (1971) Liseuse

Fulvio de Marinis (1971) Liseuse

Kādā vēlā rudens rītā tu pamosties un pamani, ka viss ir mainījis krāsas − debesīm ir pērļaini dziļa nokrāsa, un saule lec kā asiņaina lode, − jo Albānijas kalnu galotnēs parādījies sniegs. Jūra ir kļuvusi gausa un pelēka kā svins, olīvkoki − pelēka platīna krāsā. Ciemos deg ugunis, un gaisā redzama balta Marijas elpa, kad viņa dzen aitas uz pļavu. Visu rītu viņa sarāvusies sēž starp mirtēm un ērgļpapardēm, dziedādama savā augstajā nogurušas burves balsī, kamēr apkārt neskanīgi šķind aitu zvārgulīši. Viņa valkā ielāpainas skrandas un ādas kurpes. Marijai rokās vārpstiņa, viņa vērpj resnu vilnas dziju. Vēlāk noliktavā Helēna ar kājminamajām stellēm audīs raupjas, krāsainas segas, kuras ganu puiši ņems līdzi kalnos, kur, ziemai pienākot, viņi ganīs aitas. Marijas grumbās iegrimušās violetās acis vēro, kā jaunākās sievietes plūc olīvas, viņa nicīgi nospļaujas un sāk dziesmiņu par diviem kraukļiem olīvkokā. Pelēkajās debesīs lidinās zeltaini ērgļi. Cipreses plešas pār saviem atspulgiem kā sasalušu pelēku dūmu vērpetes. Tālu jūras šaurumā nekustīgi stāv melnas laivas siluets − vai arī, airu dzīts, tas lēni un neveikli virzās uz priekšu − gluži kā kukainis pa lapu. Nu ir laiks skaldīt malku lielajam kamīnam, ko esam paši uzbūvējuši, un ieelpot silto, bagātīgo cipreses koka malkas, darvas, lakas un linsēklu eļļas smaržu. Ir laiks sagatavoties pirmajām aukām un saulrietiem no Albānijas un Austrumiem.

Lorenss Darels “Prospero celle”, no angļu val. tulk. Ieva Melgalve un Valda Melgalve  (Nordik, 2006)

Advertisements