Lorenss Darels. Prospero celle: ceļvedis pa Korfu salas ainavu un paradumiem / no angļu val. tulk. Ieva Melgalve un Valda Melgalve. – Rīga: Nordik, 2006. (Lawrence Durrell. Prospero’s Cell. 1945.)

Darels_prosperoVecākais no braļiem Dareliem līdz šim man bija palicis neiepazīts, jo nezin kādēļ biju viņu pieskaitījusi pie dziļdomīgiem un grūti lasāmiem autoriem. Man bija ļoti patīkama vilšanās, kad, lasot grāmatu par Korfu, iepazinu vienlaikus poētisku un draisku rakstnieku, kas spējis it kā neviļus, netīšām lasītāju iemīlināt brīnumainajā Grieķijas salā.

Ja lasīta Džeralda Darela Korfu triloģija, tad aptuveni jau zināms Darelu ģimenes stāsts − viņi bija Indijas angļi, kas nespēja iedzīvoties Anglijas mitrajā klimatā, un Lorensa draugu mudināti 1935. gada pavasarī pārcēlās dzīvot uz Grieķijas salu Korfu jeb Kerkīru. Džeralds savās grāmatās nepiemin, ka tobrīd Lorenss jau bija precējies un būtībā dzīvoja atsevišķi no ģimenes, tomēr abu grāmatām ir kopēji personāži − erudītais profesors Teodors Stefanidis un kolorītais taksists Spiro. Lorenss stāstījumā piemin arī savus intelektuālos draugus − dzejnieku Zarjanu un ekscentrisko grāfu D. Visi iepriekšminētie, katrs savā veidā, palīdzēja rakstniekam veidot iecerēto grāmatu par Korfu, tomēr pie rakstīšanas Darels ķērās tikai Otrā pasaules kara laikā, kad viņš jau bija pametis okupēto salu un strādāja britu vēstniecībā Ēģiptē.

Grāmatu veido nelielu − gan poētisku, gan filozofisku, gan smieklīgu miniatūru kopums, kas rada mozaīkas iespaidu: it kā no nelieliem, pat savstarpēji kontrastējošiem gabaliņiem tiktu salikta vienota ainava. Tas ir tik skaisti: kā Lorensa sieva uznirst no dzidrās lagūnas ar ķiršogu lūpās… kā sveces gaismā siltas tumsas un vīnstīgu apvītā terasē tiek tērzēts līdz vēlai naktij un dārzā no kokiem dobjiem būkšķiem krīt apelsīni… kā ciema svētkos ceptas jērgaļas un vīna smaržas mākulīši plūst pāri klajumam, kur jauni ļaudis griežas daudzkrāsainā aplī… It kā garāmejot Darels izstāsta arī salas vēsturi, kuru gan viņš salīdzina ar dambretes galdiņu, kas, par spīti detaļu daudzveidībai, nerosina interesi, jo vispārējais raksts ir un paliek stūrgalvīgi vienveidīgs. Iespējams, ar to viņš domājis, ka sala ar savdabīgu regularitāti bija cīņas objekts starp venēciešiem un turkiem, tomēr pēdējiem nekad neizdevās Korfu pakļaut un gandrīz 400 gadus (1401-1797) tā piederēja Venēcijai.

Iespējams, šeit, kādā no Kalami ciema nogāzes mājām dzīvojis Lorenss Darels ar sievu Nensiju (2014. gada septembris)

Iespējams, šeit, kādā no Kalami ciema nogāzes mājām dzīvojis Lorenss Darels ar sievu Nensiju. Toreiz gan šī nogāze nebija tik apdzīvota. (2014. gada septembris)

Šī baltā māja kā spēļu kauliņš novietota uz klints, kas lepojas ar vēja un ūdens rētām. Tūlīt aiz mājas kalns slejas tieši debesīs tā, ka cipreses un olīvkoki līkst pāri telpai, kurā es rakstu un lasu. Mēs atrodamies uz kaila zemesraga, kura tīrā, skaistā akmens virsma ir klāta ar olīvkokiem un vīteņiem un atgādina kaunuma pauguru. Mēs nenožēlojam, ka šīs ir mūsu mājas. Vesela pasaule. Korkīra.

Izlasot Lorensa Darela grāmatu, izskaņā paliek skumji. Varbūt tas nemaz nav objektīvs ceļvedis pa Korfu, bet ļoti skaists atmiņu virmojums par jaunību − saules lutinātu, olīvkoku čaboņas un viļņu šalku piepildītu Jonijas jūras krastā. Korfu līčos taču joprojām atbalsojas glaimīgās sirēnu dziesmas, kas valdzināja Odiseju un noveda postā ne vienu vien ceļinieku. Lorensa Darela dzīvē tie bija skaisti pieci gadi, kurus pārtrauca karš, kas pārvērta visus cilvēkus un nekas vairs nebija kā agrāk.

***

Ko ēda Nikolaja mazdēls?

via grecianparadise.com

via grecianparadise.com

Tēvs Nikolajs pastumj malā ingveralus tirgotāju, skaļi izšņauc degunu sarkanā mutautā, tad pavēloši uzkliedz pāri ielai krodziņa īpašniekam: − Eu, tu, Niko, “zemūdeni” manam mazdēlam, esi tik labs! − “Zemūdene” ir apburošs iztēles auglis; Nikolaja mazais mazdēls daudz labprātāk dzertu ingveralu, taču ir pārāk taktisks un daudz pieredzējis bērns, lai iebilstu vecajam. Viņš sēž un mīklaini smaida, kamēr oficiants no tavernas traucas pāri ielai pie viņiem ar “zemūdeni” − tā sastāv no vienas karotes baltas masas ūdens glāzes dibenā. Ne vairāk, ne mazāk. Ēšana notiek vienkārši. Vispirms jāapēd baltā masa, pēc tam jāuzdzer ūdens, lai noskalotu pārlieko saldumu mutē.

Grieķiem patiešām ir tāds vienkāršs, bet oriģināls saldais – karote vaniļas masas tiek iemērkta vēsā ūdenī, un tad saldums tiek nosūkāts kā cukurgailītis, pa virsu uzdzerot saldeno ūdeni. Deserta nosaukums ir “υποβρυχιο”, izrunā ipovrihio (kas nozīmē − zemūdene), tas ir nopērkams nelielos trauciņos, savukārt angliski jāmeklē burciņa ar uzrakstu “Vanilla fondant”.

Pavisam čakli cilvēki šo saldo masu savāra paši: 640 g cukura, ½ tases ūdens, 2 tējkarotes citrona sulas, 1 nepilna tējkarote vaniļas cukura. No cukura un ūdens izvāra sīrupu, pievieno citrona sulu un ļauj vēl nedaudz pavārīties. Noņem no uguns, ielej emaljētā traukā un ļauj atdzist. Pievieno vaniļas cukuru, rūpīgi izmaisot.

Advertisements