Lūiss de Bernjērs. Kapteiņa Korelli mandolīna / no angļu val. tulk. Ingūna Beķere. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2002. (Louis de Bernieres. Captain Corelli’s Mandolin. 1994.)

Bernjers_kapteinaGrieķijai pie sāniem, Jonijas jūrā gozējas Kefalonijas sala. Kā raksta Bernjērs, sala bijusi dievu pārapdzīvota, bet tas nav traucējis saliniekiem katram dievam ieviest pa templim vai kulta vietai. Visbiežāk dievu cildināšanas iemesli bijuši praktiski un merkantili − lai aug brangi lopi un olīves, taču Apollona pielūgsme nešķiet tik viegli izskaidrojama. Tomēr ikviens ceļinieks, pāris dienas pavadījis uz salas, saprot, ka Apollona − gaismas dieva godināšana ir vairāk nekā loģiska; nekur citur gaisma nav tik spēcīga un spoža, pirmatnēji skaidra, kā radusies Dieva iztēlē viņa jaunības laikos. Šādiem vārdiem par Kefaloniju stāsta viens no Bernjēra romāna galvenajiem varoņiem Dr. Jannis: gaismas pielieta, bezrūpīgi pakļāvusies zemestrīču briesmām un apātiski pieļāvīga bezkaunīgu kazu bariem.

Es sapratu, ka Kefalonijā nakts nolaižas bez mijkrēšļa iejaukšanās un pirms lietus gaisma mirdz kā perlamutrs. Pēc lietus sala smaržo pēc priedēm, siltas zemes un tumšas jūras.

Kādā no Kefalonijas nomaļajiem ciemiem dzīvo Dr. Jannis ar meitu Pelagiju un izskatās, ka pagaidām viņus neskar Eiropas drudžainais nemiers, lai gan kaimiņš − Itālijas duče savos plānos jau iekļāvis Grieķijas ieņemšanu. Pagaidām dakteris Jannis ārstē nenozīmīgas, ikdienišķas vainas un izklaidējas ar salas vēstures rakstīšanu, pagaidām Pelagija vēl mulsi pieņem jaunā zvejnieka Mandra patizlos mīlas apliecinājumus, bet jau drīz − 1940. gada 15. augustā, Debesbraukšanas svētkos − itāļi nogremdē grieķu kreiseri, kam seko mobilizācija un karš no oktobra līdz aprīlim. Grieķi bija veiksmīgi cīņā pret itāļu fašistiem, tomēr aprīlī karam pieslēdzās arī Vācija un tās iebrukums no Bulgārijas puses nebija atvairāms: 1941. gada maija sākumā Grieķiju okupē vācieši un itāļi. Arī Kefalonijas krastos 30. aprīlī izceļas itāļu karaspēks, kurā dien kapteinis Antonio Korelli un liktenis lēmis viņam apmesties Dr. Jaņņa mājā un iemīlēties grieķietē Pelagijā.

Lai arī Korelli un Pelagijas mīlestības stāsts tiek pasniegts kā galvenā romāna līnija, tomēr grāmatas pirmajā trešdaļā Korelli vēl nav parādījies. Krietni daudz laika tiek veltīts Grieķijas jaunāko laiku vēsturei, turklāt autors maina stāstniekus un vienbrīd savas domas mums izklāsta pat Itālijas duče un Grieķijas premjerministrs Metaksa. Es galīgi nebiju lietas kursā par tādu notikumu kā Massacre of the Acqui Division (1943. gada septembrī pēc Itālijas kapitulācijas vācieši neļāva itāļu karaspēkam evakuēties no Kefalonijas salas, un tika nogalināti aptuveni 5000 itāļu karagūstekņu), kā arī par to, ka pēc Otrā pasaules kara Grieķijā bija Pilsoņu karš, kas pretnostatīja grieķu komunistus un Lielbritānijas un ASV atbalstītus monarhistus. (Tik ierasts ir vienmēr interesēties par Seno Grieķiju, ka dažbrīd piemirstās, ka arī šajā valstī vēsture nav apstājusies.)

Mīlestība ir pārejošs ārprāts, tā izverd kā vulkāns un pēc tam norimst. Un, kad tā norimusies, ir jāpieņem lēmums. Tad ir jāizdomā, vai jūsu abu saknes ir savijušās kopā tik cieši, ka par šķiršanos nespējat pat iedomāties. Jo tāda ir mīlestība. Mīlestība nav elpas trūkums, tā nav satraukums, tā nav nebeidzamās kaisles solījumu neapturamā plūsma, tā nav vēlēšanās katru mīļu brīdi pāroties, tā nav gulēšana naktī nomodā un iztēlošanās , ka viņš noklāj skūpstiem katru tavu miesas pleķīti. Nesarksti, es saku patiesību. Tā ir vienkārši “iemīlēšanās”, tā katram muļķim pa spēkam. Mīlestība pati ir tas, kas paliek pāri pēc tam, kad iemīlēšanās izplēnējusi, un tā ir gan māksla, gan veiksme.

Pēc romāna izlasīšanas es brīdi svārstījos, cik daudz zvaigznīšu tam piešķirt. Ļoti patika autora jaukais, amizantais tonis, kad viņš stāstīja par salinieku dzīvi, viss aprakstīts tik dzīvi un izteiksmīgi. Taču brīdī, kad sākās kara apraksti, man šis tonis vairs nepatika, šķita neiederīgs, disonējošs. Turklāt autors tik ļoti aizraujās ar kara šausmu aprakstiem, ka tas jau brīžiem kļūst fizioloģiski un nedaudz neērti lasīt. Nopietni iebildumi varētu būt pret to, ka diezgan nojaušama ir autora pozīcija labo un ļauno jautājumā, bez tam vēstures zinātāji teic, ka dažos jautājumos viņš krāsas ir stipri sabiezinājis. Tomēr uzvarēja Bernjēra izteiksmīgums − Tas vīrs ir traks un vēl itālis, bet pirkstu galos viņam ir lakstīgalas − vai nav skaisti raksturots kapteinis Korelli?

Iespējams, ka grāmata ir vairāk par karu nekā mīlestību, tomēr kara laika mīlestība ir īpaši lolojama un saudzējama. Kā Jannis mīl savu meitu, kā Pelagija mīl Mandru, kā Karlo mīl Frančesko, kā Korelli mīl Pelagiju… tas nekas, ka romāna beigās es Pelagijas vietā to kapteini Korelli nosistu − stāsts taču būtībā bija ļoti skaists.

***

Greek yogurt panna cotta, and baked figs with honey and walnuts via cookmegreek.blogspot.com

Greek yogurt panna cotta, and baked figs with honey and walnuts via cookmegreek.blogspot.com

Tikpat neparasts, cik kara laika itāļa un grieķietes mīlestība, šķiet viens no ierastākajiem grieķu desertiem − grieķu jogurts ar medu (Yiaourti me Meli). Tas ir tik vienkārši: pāris karotes jogurta pārlej ar vijīgu medu, gardēži dažādo ar svaigiem vai konservētiem augļiem vai riekstiem. Ideālas vasaras brokastis, bet grieķu tavernās nekautrējas to uzsaukt kā komplimentu maltītes noslēgumā.

Cilvēkiem, protams, patīk lietas sarežģīt un tādēļ, iespējams, radusies grieķu jogurta panna cotta, kurai arī pastāv dažādi varianti. Treknais, kurā piedalās saldais krējums, un liesais ar pienu. Varbūt lieso?

250 g grieķu jogurta, 300 g piena, 50 g cukura, 4 g želatīna plāksnīšu. Želatīnu uzbriedina aukstā ūdenī, pienu ar cukuru uzsilda; nospiež no želatīna plāksnītēm lieko ūdeni un izšķīdina siltajā pienā; samaisa pienu ar jogurtu, lej mazos trauciņos un liek ledusskapī uz pāris stundām. Pasniedz ar medu un augļiem. Latviešu medus garša gan man šķiet pārāk izteiksmīga priekš maigā jogurta, bet tas ir gaumes jautājums.

 

 

Advertisements