Alesandro Bariko. Homērs. Īliada / no itāliešu val. tulk. Dace Meiere. – Rīga: Atēna, 2007.  (Alessandro Baricco. Omero, Iliade. 2004.)

Bariko_IliadaLeģenda vēsta, ka dižajam pasaules iekarotājam Maķedonijas Aleksandram visu mūžu pagalvī līdzās duncim atradās tīstoklis ar Homēra “Īliadas” tekstu. Pilnīgi iespējams, ka Aleksandra skolotājs Aristotelis, iemācījis viņam mīlēt asiņaino sengrieķu eposu, jauneklī iedēstīja nepārvarāmu tieksmi uz pasaules iekarošanu. Tā vai citādi “Īliada” jau gadsimtiem ilgi ir Eiropas literatūras sastāvdaļa un nav brīnums, ka tai ir visdažādākie pārlikumi − gan prozā, gan komiksos, gan filmās. Viens no tādiem ir Alesandro Bariko salīdzinoši nesen sarakstītais pārlikums prozā.

Bariko skaidro, ka vēlējies “Īliadas” tekstu pielāgot lasīšanai priekšā, lai to varētu noklausīties vienā vakarā. Vispirms viņš izvēlējies tulkojumu, kas tapis prozā, pēc tam to radoši pārveidojis, cenšoties tekstu pārradīt. Ievērojamākās izmaiņas − Bariko izmeta tekstu ar dievu darbošanos, jo uzskatīja, ka tā tikai dublē cilvēku rīcību, lai pēdējo pielīdzinātu dievišķajam; turklāt dieviem veltītās ainas pārcērtot visādi citādi raito notikumu gaitu. Bariko uzskata, ka attteikšanās no dieviem ir palīdzējusi tuvināties mūslaiku stāstījumam. Otrkārt, Bariko stāstījumu padarīja subjektīvu, Homēra vēstījumu trešajā personā aizstājot ar dažādu “Īliadas” varoņu tiešo runu. Līdz ar to aktieris, runājot tekstu, varēja izvairīties no garlaicīga bezpersoniskuma. Bariko tekstā ir ierakstījis arī savus papildinājumus, tie ir izcelti slīprakstā, bet to nav daudz un vairāk kalpo noskaņas pastiprināšanai.

Jāatzīst, ka Homēra “Īliadu” (Latvijas Valsts izdevniecība, 1961, tulk. Augusts Ģiezens) es esmu lasījusi ļoti sen un piespiedu kārtā, un nevarētu teikt, ka man ļoti gribētos šobrīd lauzties cauri heksametram un visām tām varoņu un dievu sarežģītajām attiecībām. Turklāt man jau sen plauktā bija nopirkts Bariko pārlikums (laikam jau pirkts tādēļ, ka bija palikuši kādi sirdsapziņas pārmetumi par nepietiekošu vērību pret pasaules klasiku). Bariko ideja par atteikšanos no dieviem man īstenībā šķiet ļoti simpātiska, jo tas tiešām uzsver eposa būtību − tā ir grāmata par karu, slavinājums asiņainai cīņai un varoņu nāvei.

Mēs soļojām, un mūsu vara bruņas staroja saulē kā postošs ugunsgrēks, kas aprij mežus un visu pamali pielej sārtiem atspīdumiem. Gluži kā neizmērojams putnu pulks, kas no debesīm nolaižas pļavās, piepildot visu skaņām balsīm un spārnu vēdām, tā mēs nokāpām Skamandras līdzenumā. Zeme smagi dunēja zem vīru un zirgu kājām. Nostājāmies upes krastā iepretī Trojai. Mūsu bija tūkstoši. Mūsu bija tik daudz kā pavasarī puķu. Un mēs alkām tikai viena: liet asinis kaujā.

Kā zināms, “Īliada” stāsta par Trojas kara desmito gadu, kad Agamemnons un Ahillejs, abi uzbrucēji, sakašķojas dēļ gūsteknēm un Ahillejs pasaka, ka turpmāk ahajieši var karot bez viņa. Tālāk seko nebeidzams karadarbības izklāsts, slavinot kara varoņu rīcību, aprakstot viņu apbruņojumu, nosaucot nogalināto vārdus un nogalināšanas nianses − kur tieši šķēps iedūrās miesā un kur iznāca laukā, kurš loceklis tika nocirsts utt. Būtībā nav pat vairs svarīgs kara iemesls − Helēna var nīkt aiz Trojas mūriem, vīri ir izgājuši uz principu un ir ieslēgta atriebības ķēdīte par nogalinātajiem biedriem. Tajā laikā karoja godīgi − aci pret aci tuvcīņā, un varoni skatīja pēc nogalināto daudzuma.

achilles-achillios-corfu

Ernsta Hertera skulptūra “Mirstošais Ahillejs” (1884) Korfu salā (via intertravelmd.com)

Agri vai vēlu, lasot tik asiņainu tekstu, ieslēdzas pacifistiskas izjūtas un gribas jautāt − kā vārdā tas viss ir vajadzīgs? Bariko pēcvārdā meklē atbildi un saka, ka “Īliada” karu atveido ne tikai kā gandrīz dabisku cilvēku kopdzīves izpausmi, bet arī grūtāk pieņemamu spēcīgu un kaislīgu kara skaistuma apdziedājumu. Cīņa, ieroči, varoņa fiziskais spožums kaujā, nāve kā dzīves vainagojums. Bariko iet vēl tālāk un saka, ka tūkstošiem gadu karš vīriem ir nozīmējis laiku, kad dzīves intensitāte un skaistums izpaužas visā varenībā un neliekuļotā īstuma, tā ir unikāla iespēja gūt ekstremālu pieredzi. Bariko pretstata: dzīves krēslainība un skaista kara elle. Es teiktu citādāk: piesaista tas, ka dzīve ir sarežģīta, karš ir vienkāršs. Karā ir skaidri zināms, kas ir ienaidnieks un ko ar viņu darīt, dzīvē visbiežāk jācīnās pašam ar sevi. Un cilvēkam patīk iet pa vienkāršāko taciņu, nemeklēt kompromisus, apmierināt savu varaskāri un mantkārību.

Bariko pauž domu, ka iespējams aizstāt kara skaistumu, atrast jēgu dzīves krēslainībai arī neiededzot kara ugunis, jāmeklē cits skaistums. Vēsture rāda, ka tās ir utopiskas iedomas − ne agrāk, ne tagad kara barbarisms nav kļuvis par pagātni, un cilvēku vēlme vienam otru leģitīmi nogalināt nav mazinājusies.

Kāpēc tu raudi, draugs, klausoties Īlijas stāstu? Šo asiņaino nakti iecerēja dievi, un visi tie ļaudis mira, lai pēc tam mūžīgi tiktu pieminēti dziesmās. Kāpēc, klausoties dziesmu par viņu likteni, tevi māc tādas sāpes?

Advertisements