Mihails Gasparovs. Aizraujošā Grieķija: stāsti par sengrieķu kultūru / no krievu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Jānis Roze, 2007. (Михаил Гаспаров. Занимательная Греция. 1995.)

Gasparovs_GriekijaMihaila Gasparova grāmata par Seno Grieķiju manā plauktā uz lasīšanu gaidīja jau pasen; nopirkta droši vien tādēļ, ka bez antīkās kultūras Eiropa šodien būtu pilnīgi cita un zināt par to pēc iespējas vairāk nenāks par ļaunu nevienam. Grāmata savu stundu sagaidīja un vēl pirms braukšanas uz Grieķiju paspēju pusi izlasīt; atbraucu un visu lasīju vēlreiz, nu jau ar citām domām. Gasparovs raksta interesanti, aizrautīgi, pēc labākās sirdsapziņas cenšoties lasītāju iemīlināt Senās Grieķijas varoņos un notikumos, tādēļ ieteiktu grāmatu lasīt visiem, kam ir kaut vai minimāla interese par attiecīgo tēmu.

Grāmatas priekšvārdā autors saka: “Mūsu grāmata stāsta par to, kā savu pagātni atcerējās paši senie grieķi. Vai var spriest par cilvēku pēc tā, ko viņš pats par sevi stāsta? Var: pat tad, kad viņš piedzejo, mēs redzam, kāds viņš ir un kādam viņam gribētos būt.” Ļoti interesanta tēze, kas mudina uz domu, ka līdzīgi kā katram cilvēkam eksistē savs paštēls (kas ne vienmēr atbilst reālajam) arī katrai tautai ir savs priekšstats, varētu pat teikt − mīts, pašai par sevi. Pēc Grieķijas brauciena esmu domājusi: vai 21. gadsimtā grieķiem palīdz vai traucē viņu izcilā pagātne? Tūrists Grieķijā brauc skatīties uz tūkstošgadīgām drupām, taču nekādu izcilo mūsdienu arhitektūras pieminekļu tur nemanīju; daudzās valodās ir tulkota sengrieķu literatūra un filozofija, bet tulkojumi no jaungrieķu valodas nav plaši sastopami… pieņemu, ka tā varētu turpināt par daudzām nozarēm. Man ir radies priekšstats, ka pēdēja gadsimta gaitā sentimentālu, senās pagātnes rosinātu iemeslu dēļ Eiropa ir Grieķijai devusi krietni daudz − gan finansiāli, gan cilvēciski, un kādā brīdī grieķi ir pieņēmuši par pašsaprotamu, ka viņi ir ņēmēji.

No kurienes nāk šī mūžīgā kustība? Kas dzen pasauli šai galvu reibinošajā pārmaiņu skrējienā? Pretstatu cīņa. (..) Rau, loks, tā gali velk stiegru uz pretējām pusēm gluži tāpat, kā vēlmes plosa dvēseli, − un tikai tādēļ loks šauj; rau, lira, tau gluži tāpat uzstieptas stīgas, un tikai tālab tā skan.

Michael Boyce "Fast Woman" Life-size Diana, Warrior Goddess with Cheetah (2002)

Michael Boyce “Fast Woman” Life-size Diana, Warrior Goddess with Cheetah (2002)

Gasparovs uzsāk stāstījumu ar atkāpšanos tik tālā pagātnē, kad vēsture vēl bija mīts. Un īstenībā arī visu grāmatu pavada tāda viegli mītiska noskaņa, kas mani uz beigām sāka kaitināt. Laikam jau es esmu nūģisks cilvēks, kas vēsturē pieradis pie tabuliņām un shēmiņām, kamēr Gasparovs kā literatūrzinātnieks ceļas spārnos pār visu sengrieķu kultūru un aizgūtnēm atstāsta vēsturi kā teiksmu. Tas notiek interesanti, aizraujoši, taču vienlaikus grāmatas beigās esi jau noguris no grieķu personvārdiem un vietvārdiem, kas sāk atkārtoties. Es tiešām negaidīju no Gasparova akadēmisku kultūras vēstures grāmatu, bet tomēr šķita, ka grāmata ar tik daudzām pozitīvām atsauksmēm būs strukturāli skaidrāka, ar kritiskāku pieeju avotiem un tik ļoti neaizrautos ar smalkām detaļām.

Visa Jauno laiku vēsture ir miera laikmets, kurā šad tad pavīd kari, bet Grieķijas vēsture ir kara laiks, kurā šad tad iestājas miers. kara un miera mija grieķiem likās tikpat dabīga kā gadalaiku maiņa.

Gasparovs savu grāmatu gan ir rakstījis skolu jauniešiem, varbūt tādēļ brīžiem tekstā jaušas tonis “mazajiem par zvēriņiem”, arī saturiski, šķiet, ir vairāk domāts lasītāju ieinteresēt, aizraut, bet tālāk jau pats lai meklē nopietnākus pētījumus un sengrieķu tulkojumus. Es arī iekritu viņa viltīgajos tīklos, jo sapratu, ka esmu piemirsusi hronoloģiju un nedaudz maldos autora daudzpusīgajos ekskursos. Arī par to paldies autoram, jo kopsummā man izdevās izveidot atjauninātu viedokli par Senās Grieķijas vēsturi un dīvainā kārtā tas nemaz nav grieķiem glaimojošs: kareivīgu un kašķīgu pilsētvalstu kopums, kas uz salīdzinoši neilgu brīdi pēc lielās uzvaras pār persiešiem spēja uzplaukt skaistā un iespaidīgā kultūrā, bet diezgan ātri atkal ieslīga savstarpējā naidā un ļāva sevi iekarot ziemeļu kaimiņam − Maķedonijas Filipam (kura dēls gan izsēja hellēnisma idejas ļoti plašā reģionā).

Advertisements