Марина и Сергей Дяченко “Vita Nostra” (2008)

Марина и Сергей Дяченко. Vita Nostra. – Москва: Эксмо, 2008. – (Метаморфозы; №1)

Anna Dittmann (1993)

Ceļš uz Djačenko pāra sarakstīto “Vita Nostra” man ir bijis garš un līkumots: vispirms centos to nopirkt veikalā − neizdevās, sameklēju un novilku internetā − vienīgā grāmata, kuru nav izdevies atkodēt, uz brīdi likos mierā, bet tad vienlaikus ieraudzīju Spīganas atsauksmi un atradu grāmatu audioformātā, krieviski ierunātu. Acīmredzot grāmata man visžēlīgi bija nolēmusi atvērties. Šī man bija pirmā audiogrāmatas klausīšanās, ko patiešām izbaudīju, un domāju klausīšanos turpināt − latviski gan klausāmgrāmatu ir ļoti maz, angliski baidos, ka ātri zaudēšu uzmanību, taču krieviski tā lieta varētu iet.

“Vita Nostra” ir dīvaina grāmata. Lasīju to vēl septembrī, tādēļ tagad emocijas ir noplakušas un pārsvaru ņem racionālais, tomēr sajūta, ka ārkārtīgi gribas uzzināt, kas ar to visu ir domāts un kā tas viss beigsies, joprojām ir spilgta. Galvenā varone ir skolniece Saša Samohina, kura vasaras brīvlaikā kopā ar mammu ir atbraukusi atpūsties uz kūrortu. Viņa iepazīstas ar savādu onkulīti, kurš viņai uzdod četros no rīta iet uz pludmali, kailai aizpeldēt līdz bojai, tai pieskarties… un viss. Pēc dumpošanās mēģinājuma Sašai uzskatāmi tiek parādīts, ka nepaklausības gadījumā cietīs viņas mamma. Onkulītis Farits uzrodas ar jauniem uzdevumiem arī pēc Sašas atgriešanās pilsētā, bet pēc vidusskolas izlaiduma pavēl doties uz tālu pilsētiņu mācīties it kā parastā augstskolā. Precīzāk − Torpas pilsētas Speciālo tehnoloģiju augstskolā. Un tur sākas Sašas īstie piedzīvojumi.

Ja es nezinātu, ka tā ir fantāzija, tad Sašu pieskaitītu pie šizofrēnijas slimniekiem, jo balsis galvā, halucinācijas, apkārtējiem neizprotama uzvedība ir diezgan zīmīgi simptomi. Galu galā grāmatas līdzautors Sergejs Djačenko esot psihiatrs. (Katrā ziņā es nopietni apsvēru domu, ka Sašas augstskola ir vienkārša psihene.) Protams, ka grāmatas iecere nav tik primitīva, taču autoriem izdodas krietnu laiku lasītāju turēt saspringtā ziņkārē par augstskolā notiekošo − vecāko kursu studenti uzvedas biedējoši, neviens neko īsti nepaskaidro, jāapgūst kaut kāds murgains speciālais priekšmets ar nīgru pasniedzēju; ik pa laikam studentiem tiek atgādināts, ka nemācīšanās gadījumā nopietni cietīs viņu tuvinieki. Djačenko ir izvirzījuši tēzi, ka vislabākais veids, kā piespiest kādu uz darbību, ir bailes. Var jau būt, nezinu. Dzīve vairāk pārliecina, ka bailes ir bezdarbības galvenais iemesls, un grūti iedomāties, ka cilvēks varētu iemīlēt savu specialitāti, ja tā jāapgūst baiļu varā. Man personīgi riebtos tāda manipulācija, bet tas jau laikam noskaidrotos pašā pirmajā audzēkņu atlases fāzē un es joprojām peldētu jūrā četros no rīta, lai pieskartos bojai.

Pasniedzēju uzdevums ir mainīt audzēkņu apziņu, salauzt un pārveidot viņu uztveres mehānismu. Saša izrādās īpaši talantīga skolniece, kura nevis jāskubina, bet jābremzē, lai ar jauniegūtajām spējām viņa pati sevi nenogalinātu. Ar lokomotīves nolemtību viņa tuvojas izlaiduma eksāmenam, pēc kura nokārtošanas studenti augstskolā vairs neatgriežas. Kur gan viņi pazūd?

Tikai romāna izskaņā lasītājs tiek apbalvots ar konceptu, uz kura balstās romānā notiekošais.  Saknes apgalvojumam “pasaule ir teksts” un “teksts − vienīgais iespējamais realitātes modelis” meklējamas valodas filozofijā. Ja es visu esmu pareizi sapratusi, tad runa ir par postmoderniskām idejām, ka valoda ir instruments, ar kura palīdzību cilvēks sev definē pasauli, t.i. cilvēks pasauli iepazīst tikai stāstā par to. Djačenko pāris gan nav gājis filozofiskā dziļumā, bet vienkārši secinājis, ka cilvēki ir teksta personificējums un kaut kāda iemesla pēc daļai, izredzētajiem, ir jākonvertējas atpakaļ par tekstu, turklāt katram tajā ir sava loma: lietvārds, darbības vārds, īpašības vards utt. Savā ziņā doma nav slikta, un raisa pārdomas par savu iespējamo funkciju pasaules tekstā.

No otras puses, visu romānu varētu uztver arī kā metaforu pusaudža pieaugšanai un ieiešanai pieaugušo pasaulē, kas gluži loģiski saistās ar nepieciešamību mainīties, apgūt jaunus saskarsmes modeļus, gūt pieredzi ar puniem un sasitumiem; pat pusaudžu pašnāvības iederas šajā teorijā kā nespēja saprast un akceptēt jaunās prasības. Man gan šķiet, ka tik racionāls izskaidrojums nepatiktu pat pašiem autoriem, tik ļoti viņi šķita aizrāvušies ar mistiskajiem Sašas metamorfožu aprakstiem.

“Vita Nostra” ir padrūma fantāzijas grāmata, kurā lasītāju vada ziņkāre un pieaugoša iespēja pašausmināties. Tai paša laikā es neteiktu, ka tā ir pilnvērtīga, jauna fantāzijas pasaule ar smalki izstrādātiem tēliem un detaļām − it kā vienmēr kaut kā pietrūkst, gribētos pilnīgāku, dzīvāku sajūtu. Lasīt man bija ļoti interesanti, minēt atrisinājumu − vēl vairāk, taču nedomāju, ka lasīšu sērijas turpinājumu (kas, turklāt, stāsta jau par citiem varoņiem). Visticamāk, ka kādreiz izklaidei sameklēšu kādu Djačenko raganu sērijas romānu.

Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural