Petra Brown

Petra Brown (greetings card)

Reiz pienāk tā diena, kad četri vēji iet pa lauku un četros krastos iedegas guns, un galdam ir četri stūri un pretī brauc četri tankisti un suns. Ar šo improvizēto vārsmu es gribētu uzsākt tekstu, ka manam blogam šodien ir ceturtā dzimšanas diena. Izlaidīšu tekstu, ka laiks iet ātri (izņemot, kad jāstāv tualetes durvīm nepareizā pusē) un vienmēr gribas visu darīt labāk un vēl labāk (augstāk par vienu vietu vēl nevienam nav izdevies uzlēkt). Tomēr noteikti gribu pateikties visiem saviem lasītājiem un komentētājiem − ceru, ka šeit atrodat kaut ko sev noderīgu un interesantu.

Kad iesāku blogot, man pašai vien zināmu iemeslu pēc, sākotnējais plāns bija rakstīt vismaz četrus gadus. Man par lielu prieku vismaz šo apņemšanos esmu izpildījusi! Bloga regulārie lasītāji gan droši vien pamanīja, ka šogad man ar rakstīšanu ir gājis pagrūti (bet vismaz lasīju gandrīz tikpat daudz), un tam par iemeslu vispirms, protams, ir vienkārša palaišanās slinkumā un ērta gulēšana uz lauriem, bet, pavisam godīgi sakot, man ilgu laiku bija tāds dvēseles noskaņojums, ar kuru nevēlējos piesārņot savu blogu − nīgras, ķeksīša pēc rakstītas atsauksmes nevienam nav vajadzīgas. Domāju, ka šobrīd esmu izveikusi iekšēju tīrīšanu, kaut kas ir pārlādēts un sakārtojies, līdz ar to blogošanas kāre ir atgriezusies. Problēma tikai tajā, ka ir sakrājies daudz izlasīto grāmatu, par kurām līdz gada beigām gribētos pastāstīt, tādēļ centīšos rakstīt.

Kādā vasaras žurnālā lasīju Dāvja Auškāpa teikto: “Es gribu dzīvot viegli, ne vienmēr tas izdodas, jo es ļoti nopietni uztveru dzīvi.” Šos vārdus es varētu attiecināt arī uz sevi, bet man šķiet, ka šajos platuma grādos dzīvojot tā daudziem ir problēma: kaut kur gēnos ierakstījusies celmu laušanas un atmatas aršana pieredze un viss, kas nāk ar tauriņa vieglumu, netiek uztverts nopietni. Varbūt mēs domājam, ka viegli nozīmē − pavirši, bet viegli taču nāk tas, ko mēs daram ar prieku un mīlestību. Man, protams, krietni par vēlu ir pāraudzināt sevi par saulstariņu (un gan jau blogā es arī parādos kā diezgan ecīga būtne), taču tiekties uz pozitīvo vajag vienmēr.

Oktobrī lasīju interviju ar vienu no sekmīgākajām krievu grāmatu blogerēm Bookeanarium, kurā viņa piezemēti saka, ka ar saviem grāmatu apskatiem tikai parazitē uz rakstnieku padarītā un viņa ir tikai tāds mazs stalkerītis grāmatu pasaulē. Iespējams, ka kāds gudrāks cilvēks varētu pastāstīt par parazītu pozitīvo nozīmi dabas pasaulē, bet arī bez šīs paralēles grāmatu apskatnieki man nešķiet parazīti, tikai lasītāji, kuri nespēj paturēt pie sevis domas par izlasīto. Un būt kaut vai par mazu stalkeri grāmatu pasaulē ir liels pagodinājums − ja nu tieši mums ir tā laime aizvest kādu lasītāju pie grāmatas, par kuru viņš varētu teikt tāpat kā krievu režisors Kirils Serebreņņikovs: “Sāku lasīt Ulisu kā viens cilvēks, pabeidzu – jau kā cits.”

portrets

Vasarā kādu brīdi nopietni domāju, ka varētu arī beigt niekoties ar blogošanu un pievērsties nopietnāk citām nodarbēm. Bet no tādas neprātības mani attur visi uzsāktie projekti, vispirms jau Grāmatu gadsimts, ar kuru šogad esmu nodarbojusies pārāk maz. Un man arī pietrūktu blogosfēras, visu citu jauko grāmatu blogeru. Tādēļ es turpināšu domāt, kā man uzlabot savas rakstītprasmes un nekrist pašai sev uz nerviem, t.i. uzlabot blogošanas kvalitāti.

Tuvākajā laikā esmu sev ieplānojusi diezgan saspringtu režīmu, lai varētu atgūt iekavēto: pabeigšu atskatīties par RIP izaicinājuma pirmo pusi, tad ieplānota spiegu nedēļa, kam sekos Latvijas svētkiem pieskaņota pievēršanās latviešu autoriem; pēc tam (ja lasīšanas tempi nepievils) vajadzētu vēlreiz atgriezties pie RIP grāmatām.  Decembra otrā pusē tad ņemšu priekšā kaut ko vieglu un pasakainu.

Vēlreiz paldies visiem maniem lasītājiem! Ja nu jums priekš manis ir kādi vērtīgi ieteikumi blogošanas sakarā, ar prieku tos uzklausīšu!

Advertisements