Andris Kolbergs “Automobilī rīta pusē” (2011)

Andris Kolbergs. Automobilī rīta pusē. – Rīga: Dienas Grāmata, 2011. – (A.K. kriminālromānu bibliotēka; 11)

GRĀMATU GADSIMTS – 1986

Man gribējās RIP izaicinājumā iekļaut kādu latviešu grāmatu, un te nu īstenībā žanriski nav daudz iespēju, jo šausmas, trilleris vai mistika latviešu literatūrā nav plaši pārstāvēta. Savukārt detektīvi gan ir iecienīti, un spilgtākais žanra pārstāvis 20. gadsimtā, protams, Andris Kolbergs. Cītīgi izpētot viņa bibliogrāfiju, atklāju, ka pāris romānus − “Ēna” un “Nekas nav noticis” − esmu lasījusi vairākkārt, taču citus (nezin kāpēc) atstājusi novārtā. Varētu teikt, ka nejauši mana izvēle šoreiz krita uz krimiķi “Automobilī rīta pusē”, kas pirmoreiz periodikā ir publicēts žurnālā “Karogs” (1985) un izdots grāmatā 1986. gadā kopā ar romānu “Naktī, lietū” sērijā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”. Pārizdots Kopoto rakstu 3.sējumā (1994) un beidzot arī atsevišķā grāmatā “Dienas Grāmatas” Kolberga romānu sērijā (2011).

Kriminālromāns “Automobilī rīta pusē” lasītāju aizved uz 20. gadsimta 80-to gadu sākumu, kad padomju vide ir pašā plaukumā un ārēji nekas vēl neliecina par pūšanas procesiem sistēmā. Notikumu centrā ir rūpnīca “Fotons”, ar kuru tā vai citādi ir saistīti visi romāna varoņi. Romāna sākumā jūras krastā tiek atrasts miris cilvēks, kurš pēc skata atgādina bomzi, bet izmeklētājs viņā sazīmē jau pasen Vissavienības meklēšanā izsludināto, bēguļojošo Arkādiju Pinku, kas kādreiz strādājis par “Fotona” elektropreču veikala direktoru. Izpētot apkārtni un sniegā sekojot Pinka pēdām, izmeklētājs atrod aizdomīgus automašīnas riepu nospiedumus − vai kāds būtu atvedis Pinku uz jūrmalu?

Kā atzīmē Astrīda Skurbe grāmatā “Andris Kolbergs” (Zinātne, 2006) Kolberga sarakstītos romānus var pārlasīt vairākas reizes, un (atšķirībā no tradicionāla detektīva) nemaz nav svarīgi, ka jau ir zināms gan vainīgais, gan viņa meklējumu ceļš, jo: “bieži vien šķiet, ka tas ir nevis kriminālromāns ar sociāliem un psiholoģiskiem elementiem, bet, gluži otrādi, sociāli psiholoģisks romāns ar kriminālromāna elementiem.” Jāsaka, ka tiešām, piemēram, no “Ēnas” es daudz labāk atceros stāstu par stikla pūšanas mākslu vai “Nekas nav noticis” kolorīto restorāna virtuves aprakstu, bet detektīvintriga ir aizpeldējusi otrā plānā. Lai arī gana lakoniski zīmēta, tomēr laikmeta aina šajos romānos ir uztverama nepārprotami, iespējams, tādēļ tos ir interesanti lasīt arī šodien, kad sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas shēmas nav vairs aktuālas.

Konkrētajā romānā sižets balstās uz mahinācijām ar rūpnīcas ražotajiem skaitļotājiem, bet patiesībā jau tas ir vienkārši iegansts, lai parādītu, kā cilvēku lēnām iesaista noziedzīgu darbību ķēdītē, no kuras viņam izstāties ir praktiski neiespējami. Romānā “Automobilī rīta pusē” vienīgā no visas noziedzīgās ķēdītes cietumā nonāk noliktavas pārzine Brigita Šēbere − jauna sieviete, kura nogurusi skaitīt kapeikas, bet legālu iespēju dzīvot normāli viņai ar vīru kā jaunajiem speciālistiem vienkārši nav. Brigita un bēguļojošais Arkādijs ir spilgts cilvēka degradācijas piemērs, jo abu dzīves ir saēdušas bailes un izmisums. Kolbergam vienmēr ir bijis svarīgi parādīt nevis noziedznieku, ļaundari, bet gan cilvēku, kurš kādā dzīves brīdī ir pieņēmis nepareizu lēmumu vai arī liktenīgu sakritību rezultātā viņam nav noveicies. Varbūt tāda iedziļināšanās cilvēka dabā nāk no paša autora biogrāfijas, jo viņš jaunībā piecus gadus atsēdēja cietumā stulbas sakritības rezultātā; tam gan bija arī pozitīvas sekas, jo Skurbe raksta, ka tieši cietumā Kolbergs izklaides nolūkos pirmoreiz pamēģinājis rakstīt un uzrakstīto lasījis saviem kameras biedriem.

Kolberga romāns atšķiras no tradicionālajiem detektīviem ar to, ka kādā brīdī pat lasītājam top skaidrs, ka  svarīgāk par formālā ļaundara atrašanu šķiet visas noziedzīgās shēmas atklāšana, jo vainīgais nav vieninieks, bet gan visa sistēma, kas pieļāvusi attiecīgo saimniecisko afēru. Krimiķis šeit vienkārši ir parādījis vairākas tā laika nozīmīgas problēmas: sociālisma ekonomiskās sistēmas neefektivitāte, kas izriet no tirgus situācijas ignorēšanas, nespēja nodrošināt jaunajiem speciālistiem konkurētspējīgu atalgojumu, smago dzīvokļu trūkumu utt.

Izlasīju arī Astrīdas Skurbes monogrāfiju par Andri Kolbergu, uzzināju daudz interesanta par rakstnieku, taču jāatzīmē, ka romānu analīzē es negaidīju tik daudz satura atstāsta, bet kādu “literatūrzinātniskāku” pieeju. Kopumā tas mani rosināja ieplānot lasīt vēl citus Kolberga romānus, īpaši ieinteresēja pēdējā triloģija par Mendela Dāvidsona briljantiem.

 

 

 

 

 

 

 

Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural