Raibs kā rudens lapu klājums ir pēdējos divos mēnešos izdoto grāmatu klāsts. Sāksim ar smalku lietu − glezniecību.

portrets_LatvijaApgāds “Neputns” izdevis lielu grāmatu “Portrets Latvijā. 19. gadsimts”, kurā iekļauti 565 portreti ar izsmeļošu informāciju par attēlotajiem cilvēkiem un mākslas zinātnieku raksti par portreta žanru. Izdevums ir Latvijas vēsturē plašākā 19. gadsimta mākslai veltītā zinātniskā publikācija. Imants Lancmanis: “Izdevums būs enciklopēdija ne tikai par māksliniekiem un mākslas darbiem pašiem, bet arī uzziņas materiāls par 19. gadsimta cilvēkiem.” Lai arī mūsdienās šķiet, ka viss ir atrodams un apskatāms internetā, tomēr es esmu par to, ka mājās atrodas vismaz pāris mākslas albumi − izziņai un acu priekam.

Diemžēl Jāzeps Pīgoznis nepaspēja piedzīvot savas atmiņu grāmatas “Pēckarš. Krāsas. Jaunība” (Zvaigzne ABC) izdošanu, bet tā vienalga ir skaista dāvana viņa 80-tajā dzimšanas dienā gan viņa daiļrades cienītājiem, gan vienkārši tiem, kam patīk lasīt atmiņu stāstus, turklāt vēl ar skaistām reprodukcijām.

Septembra sākumā apgāds “Jānis Roze” izdeva Ketrīnas Igremas grāmatu “Tas ir Dalī” par slaveno  sirreālistu Salvadoru Dalī. Ar šo izdevumu tiek aizsākta ilustrētu grāmatu sērija par māksliniekiem, sekos Endija Vorhola un Vinsenta van Goga dzīvesstāsti.

Laikam jau sen neesmu priecājusies tik ļoti par kādu zinātnisku grāmatu − LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts ir izdevis “Latviešu romānu rādītājs (1873-2013)”, sastādījis Raimonds Briedis un Anita Rožkalne!  (Ms Marii, tā ir grāmata mums!) Es tiešām ļoti ceru, ka tas man atvieglos “Grāmatu gadsimta” izaicinājumu, gan palīdzot atrast lasāmo, gan precizēt izdošanas gadu (kuros ir lielāka putra nekā es biju iedomājusies).

Turpinot par latviešu rakstnieku grāmatām − iznācis otrais romāns sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, šoreiz Pauls Bankovskis “18”. Kā noprotu, tad kaut kādā veidā romāna notikumi saistās ar 1918. gadu.

Sele_Septinu_runu_kalnsVēl viens vēsturiskais latviešu romāns ir Laimdotas Sēles “Septiņu rūnu kalns” (Lauku Avīze). Mani ieinteresēja, ka romāns ir nosacīts turpinājums romānam “Spoguļa pārbaude”, kuru reiz sev atzīmēju kā lasāmu par ceļojumiem laikā. Zigmundam pieder neparasts spogulis, kas dod iespēju ceļot laikā un kādā jaukā vasaras rītā pamosties nevis divdesmit pirmajā, bet septiņpadsmitajā gadsimtā. Arī viņa bērni tiek ierauti noslēpumainā, romantiskā un skarbā ceļojumā un nonāk pie sena rūnu kalna ar slepenām zīmēm. Neesmu gan neko no Sēles lasījusi, bet gribētu pamēģināt.

No latviešu pārizdevumiem jāatzīmē, ka Valters&Rapa ir laidis vēlreiz klajā Māra Putniņa “Mežonīgo pīrāgu” pirmo grāmatu, kuru jau pasen lasītkāru bērneļu vecāki nevar atrast grāmatveikalos. Savukārt gana tālai pagātnei ir pievērsies apgāds “Daugava”, kurš ir izdevis Kārļa Ieviņa stāstu krājumu “Mežrozītes mīlestība”, kas grāmatā iznācis vēl 1926. gadā.

Iespējams, ka izdevēji uzskata, ka rudens miglas lasītājus vilina pievērsties mājīgiem detektīviem, tādēļ iznākuši vairākas grāmatas, kuras uzsāk jaunas sērijas (zīmīgi, ka tieši rakstnieces radījušas jaunu izmeklētāja tēlu). Pirmkārt, Anna Perija, kuras galvenais varonis ir inspektors Pits, ar detektīvu “Nāve Keiterstrītā” (Jumava); inspektors Pits pasaulei ir pazīstams jau no 1979. gada un nākamgad jāiznāk jau sērijas trīsdesmitajai grāmatai. Otrkārt, vācu rakstniece Rita Falka ir radījusi lauku policistu Franku Eberhoferu: jau iznākusi Ziemas kartupeļu knēdeļi” (Zvaizgne ABC), gatavojas “Nūdeļu blūzs”, bet nākamgad vāciski anonsēta jau sestā sērijas grāmata. Treškārt arī pašmāju rakstniecei Franciskai Ermlerei ir jauns detektīvs  − “Jūgenda pasāža” (Veranda), kas ir otrais sērijā “Rīgas detektīvs” (pirmais bija “Zvaigznes ABC” izdotais “Rīgas zīmoga alķīmija”).

Savdabīgi, ka Zvaigzne ABC vienu pēc otra ir laidusi klajā divus romānus, kas pievērsušies gados vecāku cilvēku dzīves problēmām. Pirmā ir latviešu autores Ilgas Liepiņas grāmata “Nāve stiprāka par mīlu”, kas stāsta par dzīvi kādā sociālās aprūpes namā caur fizioterapeites Selēnes skatījumu. Otrā ir tulkojums − Debora Mogaha “Vislabākā eksotiskā viesnīca “Kliņģerīte””; filmā pēc šī romāna motīviem man ļoti patika (kaut gan šis varētu būt gadījums, kad filma ir labāka par grāmatu).

Vēl no tulkojumiem, protams, jāpiemin krievu klasikas pārizdevums − Iļja Ilfs, Jevgeņijs Petrovs “Zelta teļš”. Grāmata, kas iecerēta kā “Divpadsmit krēslu” turpinājums, atkal mūs saved kopā ar lielo kombinatoru Ostapu Benderu. Jaunajā izdevumā ir iekļautas agrāk nepublicētās nodaļas, Iļjas Ilfa meitas Aleksandras Ilfas komentāri un papildinājumi, kā arī materiāli par Odesas motīviem, kas caurvij šo darbu.

Ar Eiropas Komisijas atbalstu apgāds “Mansards” ir izdevis Enes Mihkelsones “Mēra kaps” (no igauņu val. tulk. Guntars Godiņš), kas dramatiski nodēvēts par eksistenciālu, metafizisku, dziļi psiholoģisku, arī arhetipisku, vēsturiski filozofisku romānu, kur mēris aprakstīts nevis kā slimība, bet gan kā 20. gadsimta pirmās puses divu ideoloģiju sadursmes sekas. Izdevniecībai ieteiktu rūpīgāk pārdomāt savu minimālisma stilā veidotos grāmatu noformējumus, jo grāmatveikalā es “Mēra kapu” atradu pie vēsturiskās publicistikas − nav jau vajadzīgs uz vāka kaut kāds salūts vai asiņu peļķe, taču šoreiz vāks ir diezgan vienmuļš un nepiesaistošs.

Šobrīd lasu krievu autores Ļenas Eltangas romānu “Akmens kļavas”, par kuru ļoti nopriecājos, ieraugot latviski. Romāns ir sarežģīts, kā noprotu, speciāli rakstīts nedaudz samudžināti, lai lasītājam sajauktu galvu, tekstā cauri jaušas gan fantāzijas, gan maģiskā reālisma elementi.  Jauki, ka arvien vairāk tiek tulkoti un izdoti krievu rakstnieku darbi, tādēļ jāpiemin arī Lauku Avīzes izdotais Dinas Sabitovas “Cirks lādītē” − tā ir grāmata, par kuru labas atsauksmes krievu lasīšanas portālos lasu jau gadus piecus; izdevējs raksta, ka tā ir pasaka gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Turpinot par pasakām − Keita Forsaita “Pasaku meistara mīļotā” − mani reti ieinteresē “Kontinenta” izdotās meiteņu grāmatas, taču Forsaitas vārds piesaistīja; viņa ir austrāliete, kuras spalvai pieder kārdinoša grāmatu sērija Witches of Eileanan. Konkrētā grāmata, kas angliski ir iznākusi ar daudz simpātiskāku vāku un nosaukumu (“The Wild Girl”), stāsta par 19. gadsimta Vāciju, Vilhelma Grimma un pasaku teicējas Dorčenas neiespējamo mīlestību.

pasakas par milestibuNoslēgumā pareklamēšu apgāda Jāņa Rozes jubilejas izdevumu Pasakas par mīlestību” (sastādījusi Raita Saleniece) − liela un skaista pasaku grāmata ar apburošām Gitas Treices ilustrācijām. Grāmatā ir iekļautas gan jau zināmas pasakas (tiem, kas bērnībā cītīgi apguvuši “Brīnumzemes” sēriju), gan arī pilnīgi jauni pasaku tulkojumi. Neteikšu, ka biju noskaņota pirkt šo grāmatu, bet pāršķirstot sapratu, ka jau sen kaut ko tādu esmu pelnījusi. Šajā krāšņajā grāmatā ir iekļautas 45 pasakas, gan tautas, gan literārās pasakas, arī vairāki pirmpublicējumi latviešu valodā, kā arī vairākas jau iemīļotas latviešu tautas un autoru pasakas.

Šoreiz sanācis diezgan daudz interesantu jaunumu, varbūt uz gada beigām izdevēji sarosīsies vēl naskāk.

Advertisements