Ilona Leimane. Mātes cilts. – Rīga: Krūklis, 1991.

GRĀMATU GADSIMTS – 1949

Leimane_MatesDaži rakstnieki iemanto “vienas grāmatas autora” slavu, bet ne vienmēr tas atbilst patiesībai; tas attiecināms arī uz Ilonu Leimani, kuras slavenākais darbs ir “Vilkaču mantiniece”, pelnīti populārs un slavēts. Spīgana man to uzdāvināja lasīšanai pagājušajos Ziemssvētkos, taču biju jau iepazinusi Dievlodziņu un Vilkaču episko sadursmi (atsauksme šeit). Nolēmu vienkārši izlasīt vēl kādu Leimanes daiļdarbu un ilgi šaubījos par izvēli, līdz izlasīju, ka “Mātes cilts” līdztekus “Vilkaču mantiniecei” pieder pie labākā, ko uzrakstījusi Ilona Leimane.

18. gadsimta sākums Latvijas teritorijai nāca ar diviem lieliem notikumiem: Lielo Ziemeļu karu un Lielo mēri. Kara notikumi līdz mazai, nomaļai Vidzemes sētai atvēlās kā klusināta atbalss − bēgļu gaitās atklīda pa kādam vezumam ar cietušajiem, slapstoties ievēlās pamucis karavīrs, savukārt mēris atnāca skaļi un postoši, nevienu nesaudzējot un nešķirojot. Romāna galvenā varone ir Gaigala − jauna un delverīga sarkanmate − “draiska un ceļteka”, kurai grūti nākas rātni nosēdēt ar šuvekli rokās, bet pats nelabais dīda šaudīties pa kalniem un lejām; māte baras un tēvs soda, bet Gaigala neņem galvā audzinošos pātarus. Vecāki nolemj nepaklausīgo meitu izprecināt kaimiņam − vecam sakārnim Kaktabulam, kuram uz vecumu piemetusies mendele pēc jaunas meitas. Varētu padomāt, ka šeit notiks galvenais romāna samezglojums, bet Gaigalas iziešana pie vīra netiek attēlota kā milzīga traģēdija jaunai meitenei − Gaigala vienkārši pamanās iepazīt mīlas priekus ar jaunu svešinieku pirms laulībām un apčakarēt savu sakārni.

Vispār Gaigalas tēls latviešu literatūrā ir diezgan neierasts − neatkarīga sieviete, kura nevēlas sev blakus redzēt pastāvīgu vīrieti, tikai ņem tos, ko miesa pieprasa, un atsakās no visiem laulības piedāvājumiem, neskatoties uz bērnu skaita straujo pieaugumu. Gaigalai nevajag ne mīlestību, ne darba rokas saimniecībā, viņa tiek parādīta kā pirmatnēja dzīvības radītāja, kurā versmo vēlme mēra izmirdināto zemi piepildīt ar jaunu cilvēku paaudzi. Kā tēls Gaigala ir spilgts un pārliecinošs, taču no (manas) loģikas viedokļa nedaudz pieklibo; var jau būt, ka Gaigalai pirmās mīlas atraidījums, piespiedu precības un tam sekojošās masveida nāves mēra rezultātā ir bijušas tik traumatiskas, ka viņai ir nedaudz aizbraucis jumts un nav palicis nekas no pašsaglabājošā, saprātīgā instinkta − citādi es divpadsmit bērnu radīšanu nespēju izskaidrot. Leimane gan to parāda kā skaistu lietu kārtību, kā brīvas sievietes manifestu (bet viņai jau Gaigalas bērni nav jābaro). Varbūt jāņem vērā, ka romāns rakstīts uzreiz pēc Otrā pasaules kara, kad rakstniece pati jau atrodas emigrācijā un izpostītā Vācija līdzinās mēri pārcietušai valstij, kam vajadzīga strauja atdzimšana. Tad Gaigalas tēls ir saprotams kā pārlaicīgs dzīvības devējas simbols, kurš spītē pēckara postam.

Varbūt man neizdevās līdz galam izprast Gaigalas rīcības iemeslus, arī citi tēli prasītos pēc izvērstāka skaidrojuma, taču Leimanes spilgtā valoda, kas bagātināta ar tēlainību un senvārdiem, katrā ziņā bija tā vērta, lai veltītu laiku romāna lasīšanai. Nedaudz žēl, ka romāns rakstīts bēgļu gaitās, kad apstākļi nav bijuši labvēlīgi tā noslīpēšanai un varbūt pat izvēršanai plašākā vēstījumā, jo materiāla neapšaubāmi tam būtu pieticis − tik daudz kolorīti tēli ir palikuši tikai ieskicēti, bet būtu pelnījuši kādu lielāku stāstu. Žēl arī, ka pie mums nav stabilas kinoindustrijas, jo, talantīga scenārista spalvu papildināts, te varētu rasties labs vēsturiskais seriāls par vienu vella sievišķi, kam nekaitē ne karš, ne mēris, bet svarīgāk par visu − būt brīvai kā putnam debesīs.

Advertisements