Mirdza Bendrupe. Majestāte un pērtiķis: Andžēlikas stāsti. – Stokholma: Daugava, 1950; Smieklīgais un viņa sirds: noveles. – Stokholma: Daugava, 1950. (Pirmizdevums: Majestāte un pērtiķis : stāsti un noveles. – Rīga : Valters un Rapa, 1938.)

GRĀMATU GADSIMTS – 1938

Bendrupe_Mirdza_2

Mirdza Bendrupe Majoros 1935./1936. gadā (no RTMM kolekcijas)

Mirdzas Bendrupes (1910-1995) vārds latviešu literatūrā bija klātesošs septiņdesmit gadus − 1926. gadā laikrakstā “Jaunākās Ziņas” pirmoreiz publicēts viņas dzejolis, bet pēdējais dzejoļu krājums “Aiz” iznāk jau pēc viņas nāves 1996. gadā. Šajā garajā radošaja mūžā rakstniecei ir gājis visādi, jo pārāk dažādi ir bijuši vēstures un literārās vides konteksti, kuros nācies strādāt. Pirms Otrā pasaules kara Bendrupe periodikā publicē gan stāstus, gan dzejoļus, iznāk divi dzejoļu krājumi un stāstu krājums “Majestāte un pērtiķis”. Kara gados tam seko vēl viens − “Dieva viesuļi”. Literatūrzinātnieki Bendrupes stāstus stilistiski saista ar Ērika Ādamsona izsmalcināto prozu, kurš tieši tai pašā laikā publicēja stāstu krājumus “Smalkās kaites” (1937) un “Lielais spītnieks” (1942). Diemžēl lasītājam nav lemts uzzināt, kā latviešu literatūrā varētu attīstīties psiholoģiskās noveles žanrs, jo pēckara gados netika augsti vērtēta cilvēka iekšējās pasaules atsegšana, kā arī literārās vides tradīcijas bija pajukušas kara izraisītajās pārmaiņās.

Bendrupes stāstu krājumiņi manās rokās nonāca nejauši − antikvariātā rakņājos pa kaudzēm un pēkšņi man tos savajadzējās; turklāt nemaz nezināju, ka abas 1950. gadā izdotās grāmatiņas īstenībā ir sākotnēji viena krājuma pārizdevumi. Lēmums izdot vienu krājumu divās grāmatās ir loģiski pamatojams, jo pirmā daļa ir cikls “Andžēlikas stāsti”, kurus vieno stāstniece − jauna dāma Andžēlika, kas atnākusi pie ārsta un stāsta par savu kaiti: viņas mīlestība pret cilvēkiem ir pārāk pacietīga un pārmērīga, jo neuzdrīkstas nevienu pamācīt, un iecietība pret cilvēku vājībām apdraud viņas morālisko stāju; neviens nav ļauns, tikai neziņas mākts vai muļķības pārņemts. Ciklā ir astoņi stāsti, kas katrs priekšplānā izvirza kādu no Andžēlikas vispatverošās mīlestības aspektiem: vai tas būtu vecais ubags Čučulis, kurš pusjucis mīl visu pasauli, vai grēciniece Madaļa, kas pa aplinkus ceļiem meklē atpakaļ ceļu uz sava vīra sirdi, vai sektante Augustīne, kurai mīlestība uz Dievu nones jumtu, un citi varoņi, kas pelnījuši žēlumu un līdzjutību.

Dino Valls (1959) Filum (2013)

Dino Valls (1959) Filum (2013)

Es neticu, ka jūs esat nelaimīga.

Jūs esat par jaunu, lai būtu nogurusi.

Bet pār visām lietām: es šaubos, vai jūs gribat atbrīvoties no savas mīlestības vainas un savu acu vērības.

Kāpēc?

Lai pielīdzinātos pārāk veselajiem − nesatricināmiem, omulīgiem, gausiem? Lai atrastu skaistumu tikai tradicionālajā baltajā rozē? Ko jūs darīsiet ar veselību?

Fridēla vārdiem runājot: visveselīgākā ir amēba. Vai tas būtu tas, pēc kā jūs kārojat?

Krājuma otrā daļa “Smieklīgais un viņa sirds” apvieno septiņas noveles, kurā atkal ir katrai savs traģiskais varonis, kurš dzīvo, lai būtu kā labāk, bet sanāk kā vienmēr. Ja Andžēlikas cikla stāsti ir vienkāršāki, atgādinot lauku puķu pušķi, tad krājuma otrā daļa jau uzplaucējusi barokālu buķeti, kurā katrs tēls ir ieguvis niansētas detaļas. Bendrupes varoņi nav vienkārši cilvēki, tiem visiem galvās skan savdabīgs ku-kū, bet dīvainā kārtā par viņiem nav neērti lasīt. Paralēli Bendrupei es lasīju arī kādu angļu rakstnieku romānu, kura galvenie varoņi man bija nepatīkami ar savām izdarībām, man bija par viņiem kauns, taču Bendrupes stāstos šīs sajūtas izpalika, jo kaut kādā veidā rakstniecei izdevās mani iemīlināt viņas dīvaiņos un izraisīt līdzpārdzīvojumu. Dullā un smieklīgā Margrieta pūlas pārrakstīt savu dzīvi, vecais Kilibs vēl reizi mēģina satvert aiz astes saldo mīlas putnu, Augusts būvē iedomu spoguli, kurā visi viņu apskaudīs, bet Gustiņš zaudē un vēlreiz zaudē un atkal zaudē, lai beigās uzsvilpotu… brīnišķīgi, daudzkrāsaini varoņi.

Īsu brīdi Kilibs rotaļājās ar muižas dārznieka meitu, jo viņam patika, ka viņas lielās rokas glauda tā vaigus, smaržodamas pēc pētersīļiem un svaigiem rāceņiem. Tai bija īstais dzīvības siltums, daudz svaigu zemes sulu, kuras Kilibā pārrūga neauglīgu iedomu misā, izsīka neremdināmās alkās. Bet kad viņš redzēja, kā tā savām lielajām plaukstām tikpat maigi un vēl baudkārāk glauda mājas vērsi vai kaušanai lemtu tītaru, viņš novērsās no tās grūtsirdīgā vienaldzībā.

Pēckara periodā Bendrupe ilgu laiku paliek ēnā un nodarbojas ar tulkošanu, atgriežas tikai 50-to gadu beigās ar vairākiem stāstu krājumiem, pārsvarā bērniem, taču teikts, ka šī laika darbi ne ar ko īpašu neizcēlas, ja nu vienīgi pasaku grāmata “Visskaistākais dārzs” (1960). 60-to gadu vidū uz pārdesmit gadiem Bendrupe pārceļas dzīvot uz Ukrainas dienvidiem un tas sakrīt ar brīdi, kad viņa atdzimst kā dzejniece − līdz pat viņas nāvei regulāri tiek izdoti jauni dzejoļu krājumi. 1992. gadā ir iznācis krājums “Stāsti par ceļiniekiem”, kas būtībā ir stāstu izlase no krājumiem “Majestāte un pērtiķis”, “Dieva viesuļi” un Latvijā tikai periodikā publicētā cikla “Skudru Meistars un viņa ļaudis”.

Kopš es izlasīju “Majestāti un pērtiķi”, mani nepamet sajūta, ka esmu beidzot iepazinusi kaut ko piemirstu, bet nozīmīgu. Neslēpšu, ka paiet laiks, kamēr stāstos “ielasās”, un ir vēlēšanās tos lasīt lēnām, it kā dodot katram stāstam papildu telpu, taču pārsteidz rakstnieces īpašā attieksme pret saviem varoņiem − mīloši ironiska, it kā viņa būtu izveidojusi savu personisko rotaļu pasauli un laipni pavērusi priekškaru ieskatam.

Advertisements