Edvards Lūkass. Maldināšana: līdz šim noklusētais stāsts par Austrumiem un Rietumiem. Spiegošana mūsdienās / no angļu val. tulk. Tamāra Liseka. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. (Edward Lucas. Deception: Spies, Lies and How Russia Dupes the West. 2012.)

Lūkass_MaldinašanaPilnīgi iespējams, ka šobrīd − 2014. gadā − Edvardam Lūkasam ir tiesības apmierināti konstatēt: es taču jums teicu! Viņa ilglaicīgie brīdinājumi The Economist redaktora statusā, ka Krievija pēc komunisma ēras sabrukuma nebūt nav kļuvusi par starptautiski rātnu, politiskai un ekonomiskai sadarbībai atvērtu valsti, šogad ir izrādījušies pravietiski. Rietumu pasaule ilgstoši ir izvēlējusies neievērot, ka valsts, kas sabruka 90-to gadu sākumā, ir uzbūvējusi jaunu sistēmu, kura ilgtermiņā var radīt lielākas problēmas par stagnējošo komunisma režīmu.

Padomju impērijas komunistu naudu netika likta par pamatu jaunās Krievijas saimnieciskai attīstībai − to savāca uzņēmīgi, taču blēdīgi cilvēki no vecās elites, kuri veidoja jaunu karjeru biznesā, līdz ar to var teikt, ka mainījās pastāvoša iekārta, bet vara palika to pašu “veco vēžu” rokās. Lūkass uzskata, ka šis princips ir īstenots arī VDK (= КГБ) organizācijā un šobrīd bijušais specdienests ir sadalījies Federālajā drošības dienestā un Ārējā izlūkošanas dienestā, turklāt VDK spiegu kantoris ir veiksmīgi iekļuvis varas augstākajos ešalonos un pārņēmis vienu no pasaules lielākajām valstīm.  “Perestroikas” un “glasnostj” lozungu iespaidā, ar vieglu pārākuma sajūtu skatoties uz Jeļcina neviendabīgo valdīšanu, Rietumi zaudēja modrību un 21. gadsimta sākumā turpināja izturēties pret Krieviju samiernieciski, pieverot acis uz nelielu ģeopolitisku ālēšanos, lai tikai “lācis” uzvedas prognozējami pasaules mērogā. Turklāt šī attieksme, naftas apskalota, bija ārkārtīgi izdevīga no finansiālā viedokļa tik daudziem Rietumu dūžiem, ka praktiski nogludināja trauksmainos signālus, kas nāca no pašas Krievijas opozīcijas spēkiem.

Grāmatas pirmajā nodaļā lasītājs tiek strauji iemests Krievijas iekšpolitikas duļķainajos ūdeņos − Lūkass smalki iztirzā varas struktūru veiktās mahinācijas ar Hermitage fonda uzņēmumiem, kuru rezultātā Krievijas nodokļu maksātāji zaudēja 230 miljonus dolāru, savukārt advokāts Magņitskis par nevēlēšanos liecināt pret sevi zaudēja dzīvību Maskavas cietumā. Seko izklāsts, kā bijušie VDK darbinieki, tā sauktie siloviki, ir ieguvuši korumpētu un autoritāru varu, kas ir organizēta stingrā, disciplinētā struktūrā, kura aizsargā un “piesedz” savus biedrus. Siloviku galvenā īpašība ir alkatība, un tiek plaši īstenota valsts izsaimniekošana, kā Lūkass to nodēvē − Krievija ir kļuvusi par privātvalsti, kurā saplūdusi kopā biznesa vide, kriminālās aprindas un izlūkdienestu organizācijas. Lūkass uzsver, ka Krievijas iekšējās problēmas apdraud visu pasauli, jo tās netīrā nauda un ēnu ekonomikas metodes iespiežas citu valstu politikā.

Mēs Rietumos vēl neesam pietiekami aptvēruši, ka mums darīšana ar pretinieku, kurš mūs izzinājis labāk, nekā mēs paši sevi esam izzinājuši, kura darbības metodes un mērķi mums nav pilnībā izprotami un kuru mēs sastapuši tik tikko spējam pazīt.

Lūkass uzskata, ka Krievijas izlūkdienestu galvenais mērķis, pirmkārt, joprojām ir ASV, lai vājinātu transatlantisko drošības saiti un palielinātu Krievijas lomu Eiropā, otrkārt, uzņēmējdarbību Eiropā sekmēšana, treškārt, iefiltrēšanās NATO struktūrās, kuru drošības līmeni autors skarbi kritizē. Rietumu sabiedrība vispār ir pārāk atvērta − tajā ir salīdzinoši viegli iefiltrēties ar ļauniem nolūkiem un šobrīd jaunās paaudzes spiegiem nav pat vairs nepieciešama viltus identitāte. Lūkass pievēršas 2010. gada spiegu skandālam, kad ASV tika atklāti 10 Krievija spiegi, kuri ilgstoši bija strādājuši dzimtenes labā. Tikpat sekmīga rietumvalstīm bija igauņu spiega Hermana Simma atklāšana 2008. gadā.

Kontrastam − kā neveiksmju piemēru − Lūkass ir iztirzājis britu nesekmīgos mēģinājumus ietekmēt padomju režīmu gan pēc 1917. gada Krievijā, gan pēc Otrā pasaules kara Baltijā. Abos gadījumos Rietumu izlūkdienesti guva pazemojošu mācību un liela daļa iesaistīto gāja bojā. Vispār es pirmo reizi lasīju tik smalku notikumu analīzi par pēckara notikumiem, jo (acīmredzot nepamatoti) man bija izveidojies priekšstats, ka angļu atbrīvotāju gaidīšana mežabrāļu kolektīvos bija utopiska parādība. Tomēr − operācijas no Lielbritānijas puses tika veiktas, diemžēl tās bija nekompetentas un tikai pakļāva briesmām vietējos.

Kopumā Lūkasa grāmatu ir derīgi izlasīt ikvienam, kam ir kāda interese par aktuālo politisko situāciju pasaulē, jo autors atstāj erudīta un kompetenta cilvēka iespaidu. Īpaši gribētu uzteikt viņa talantu izskaidrot sarežģītas, daudzlīmeņu situācijas, kādas bija Magņitska gadījums un Simma lieta. Vēsturiskā daļa man šķita nedaudz samocīta, varbūt par daudz faktu, kurus sagremot, taču neapšaubami, ka mūsu reģiona iedzīvotājiem zināt savu vēsturi ir nepieciešams.

 

Advertisements