Kens Folets. Adatas acs / no angļu val. tulk. Uldis Sīlis. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2006. (Ken Follett. Eye of the Needle. 1978.)

Кен Фоллетг. Ключ к Ребекке / переводчик Д. Ращупкина. – Москва: АСТ, 2005. (Ken Follett. The Key to Rebecca. 1980.)

Pirms Kens Folets sarakstīja “Zemes pīlārus”, viņš bija pazīstams kā spiegu romānu rakstnieks, turklāt slavens un lasītāju iecienīts. Kā vingrinādamies, savas karjeras sākumā Folets vienu pēc otra uzrakstīja desmit izklaidējošus spriedzes romāniņus, taču īsta atpazīstamība pie viņa atnāca ar Otrā pasaules kara trilleri par nacistu viltīgāko spiegu “Adatu”. Folets stāsta, ka pēc tam viņš bija nobijies, vai spēs atkārtot bestsellera panākumus, taču sekojošie trilleri − Triple (1979) un The Key to Rebecca (1980) − parādīja, ka gūtā slava nav nejauša.

Folets_AdatasSpiegu trillera “Adatas acs” galvenais notikums, uz kuru tiecas visa darbība, ir slavenā D-diena 1944. gada 6.jūnijā, kad Sabiedroto spēki izcēlās Normandijas krastā. Tā kā vāciešiem nebija pietiekamas kapacitātes, lai nosegtu visas Sabiedroto potenciālās jūras desanta vietas, tad viņiem bija vitāli svarīgi zināt ienaidnieka plānus. Maldināšanas nolūkos Sabiedrotie Austrumanglijā bija izveidojuši milzīgu nometni ar viltus bruņojumu, kas vācu gaisa izlūkošanai lika secināt, ka uzbrukums notiks no Padekalē šauruma puses. Foleta romāna ideja balstās pieņēmumā, ka pietiktu ar vienu vācu spiegu, kas noziņo savējiem par grandiozo mulāžu parku, lai Otrā pasaules kara vēsture būtu citāda.

“Adatas aci” es lasīju vēl vasarā un laikam jau tobrīd pēc dziļdomīgām grāmatām biju noilgojies pēc kārtīga trillera ar pakaļdzīšanos, jo grāmatas pirmās divas trešdaļas man likās lieliskas. Vācu spiegs bija smalki izveidots tēls, izmanīgs un glumjš, taču savdabīgi pievilcīgs, kas angļu izlūkus kārtīgi pavazāja aiz deguna. Romāna pēdējā daļā, kad darbība sašaurinās līdz nelielai salai vētras skautā okeānā, spriedze pieaug ne pa jokam (un tiešām jānervozē par pasaules likteni), taču izskaņā man nepatika holivudiski izstieptais fināls ar nenovēršamo auksto lietu un slepkavas slapstīšanos gar mājas stūriem.

Follett__Klyuch_k_RebekkeTrilleris “Rebekas atslēga” stāsta par agrākiem Otrā pasaules kara notikumiem − 1942. gadā Kairā esot bijis mazs spiegu midzenītis, kas atradies uz greznas laivu mājas. Šeit darbojas vēl viens ļauns vācu spiegs Aleksis Volfs un viņa mīļākā − vietējā vēderdejotāja, kas savos apskāvienos ievilina naivus angļu izlūkdienesta virsniekus ar visiem viņu slepenajiem papīriem. Iegūtā informācija ir ļoti nepieciešama slavenajam vācu feldmaršalam Rommelam, kas personīgi ir ticies ar vācu spiegu pirms tā misijas uzsākšanas. Aleksim Volfam spiegošana neiet gludi, taču Tobruku Rommelam viņš palīdz ieņemt. Atliek tikai vēl viens supersvarīgs ziņojums, kas palīdzētu vāciešiem ieņemt Kairu, bet ceļā stājas angļu virsnieks Vendems, kas ir pilns ar personisku naidu pret nekrietno spiegu.

Arī šajā grāmatā ar spriedzi viss bija kārtībā, tomēr bija pārāk daudz bija tādu vietu, kurām man negribējās ticēt (arī tad, ja tās tiešām bija dokumentālas). Vispirms gan bija interesanti secināt, ka Volfa gadījumā viņa grēki spiegošanas kontekstā transformējas par viņa tikumiem − te noder gan spēja mānīties, gan zagt, gan izvirtību tieksme. Taču mani tiešām interesē, vai vācu izlūkdienests bija tik stulbs, lai savam darbonim slēptā misijā līdzi iedotu čemodānu ar viltotu naudu. Labi, vēl Anglijas teritorijā šo naudu tik ātri neievērotu, bet ir taču iepriekšparedzams, ka Kairā tam ļoti ātri pievērsīs uzmanību. Un, iespējams, ka man ir savdabīgs priekšstats par spiegiem, tomēr es ticu teorijai “vispirms lidmašīnas, pēc tam meitenes” − neviens īsts, profesionāls spiegs, par kādu tiek attēlots Aleksis Volfs, nemainīs svēto šifrētā ziņojuma sūtīšanas laiku ar kvēlu seksa brīdi.

Jāatzīmē, ka abos romānos līdztekus viltīgajiem vāciešiem darbojas pašaizliedzīgi sieviešu tēli, un būtībā britu izlūkdienesti ir milzu parādā šīm drosmīgajām būtnēm, kas nebaidās bāzt pirkstus elektrības kontaktos un apdullināt ļaundarus ar izrautiem mašīnas ātruma pārslēgiem.

Kopumā abi bija tādi patīkami, izklaidējoši trillerīši, “Adatas acs” nedaudz labāks par “Rebekas atslēgu”.

Advertisements