Sākumlapa

Ceturtā (un pēdējā) pietura 2014. gadā

Komentēt

Anna Siļivončika

Anna Siļivončika

Gads skaita stundas savai pēdējai dienai, un laiks arī manam lasīšanas Pegazam nedaudz pierimt stallī un novērtēt padarīto. Šogad esmu izlasījusi 70 grāmatas, kas uz citu gadu fona ir nedaudz mazāk par ierasto, jo krietni vairāk man nācās lasīt cita veida rakstudarbus, ko noteica dzīves proza. Jācer, ka nākamais gads būs mierīgāks un man vairāk atliks laika daiļliteratūrai. Jo tik daudz interesantu grāmatu joprojām gaida rindiņā…

Gads man sākās (diezgan neplānoti) ar grāmatām, kurās tā vai citādi parādījās kara tēma, kas vasaras sākumā man bija jau tik ļoti apnikusi, ka vienu labu grāmatu atliku uz vēlāku laiku un meklēju atslodzi jaukās meiteņu grāmatās. No ziemas/pavasara grāmatām ieteiktu katram izlasīt Valentīnas Freimanes “Ardievu, Atlantīda!” un Nikolaja Ņikuļina “Atmiņas par karu − abas grāmatas ir patiesi, neizskaistināti memuāri, kas aizkustina līdz sirds dziļumiem. No vasaras grāmatām man gribētos izcelt Mirdzas Bendrupes noveļu krājumu, kas noteikti paliks manā grāmatu plauktā. Rudens autori man ir Džons Benvils ar “Neaizskaramo” un Lorenss Darels ar “Prospero celli, ceru lasīt abus rakstniekus arī nakamgad.

Lai arī kopumā grāmatu ir izlasīts mazāk, man tomēr ir pozitīvas sajūtas par izlasīto. Nedaudz tikai kremt, ka neesmu paguvusi izlasīt visas uzdāvinātās grāmatas, kā arī uzrakstīt par izlasītajām , tādēļ jaunajā gadā ieeju ar apņemšanos laicīgi lasīt dāvanas un saskaitīju, ka jāuzraksta deviņi iekavēti ieraksti. Ar to arī es sākšu nākamgad – uzrakstīšu par Ziemassvētku laikā lasītajām bērnu grāmatām, savukārt tālāk janvāris man ir paredzēts Spānijas noskaņās (kad gan vēl lasīt par siltām zemēm, ja ne ziemā?)

No grāmatu izaicinājumiem esmu nolēmusi stingri pieturēties tikai pie viena − gada laikā izlasīt vismaz 24 grāmatas projektā “Latviešu grāmatu gadsimts” (tas ir, divas grāmatas mēnesī), jo šogad es vairāk esmu klejojusi pa bibliotēku katalogiem, bet to vezumu vajag stumt ātrāk uz priekšu. Gan jau es paspēšu vēl iekulties arī citos lasīšanas izaicinājumos, bet prioritāte lai būtu latviešiem.

Ārpus lasīšanas projektiem es sev nākamajā gadā vispirms novēlu laikus iet gulēt. Un vispār vairāk censties nodarboties ar lietām, kas palīdz saglabāt garīgo un fizisko līdzsvaru. Dalailama esot teicis: “Kad man ļoti gribas apēst cepumiņu, bet nedrīkst, es aizdomājos: “Kas patīkamāk būtu Dievam? Lai es esmu laimīgs? Vai − lai ēdu tikai to, kas atļauts? … un es ēdu cepumiņu.” Savukārt cepumiņu ēšanas laikā noderīgi ir atcerēties citu teicienu: “Disciplīna ir nepieciešama tādēļ, lai no tā, ko jūs gribat visvairāk, un no tā, ko jums gribas tieši šobrīd, jūs vienmēr izvēlētos pirmo.” Kā redzams, pareiza izvēle ir svarīgāka par visu, un tas būs viens no maniem uzdevumiem nākamajā gadā.

Mīļie Burtkoku lasītāji! Es jums Jaunajā gadā novēlu ziloņa lieluma mīlestību un saticību! Lai jums vienmēr blakus ir drauga plecs un arī pašam ir laime būt draugam!

tumblr_lyxr3qigra1qldpbqo1_500

 

Aīda Rancāne, Gunta Siliņa-Jasjukeviča, Ilze Briška “Saules gads. Ziemassvētki” (2014)

Komentēt

Aīda Rancāne. Gunta Siliņa Jasjukeviča. Ilze Briška. Saules gads. Ziemassvētki. – Rīga: Madris, 2014.

Rancane_Saules gads_1Kā tautasdziesmā teikts, Ziemassvētki ilgi nāk, bet drīz aiziet, paņemot līdz gardās karašas. Lai jau iet, taču es nolēmu vēl šogad pastāstīt par grāmatu, ko izlasīju pirmssvētku noskaņās. Varbūt noderēs kādam nākotnē.

Vispār jau par gadskārtu ieražām ir gana daudz rakstīts − gan zinātniski teksti, gan tradīciju grāmatas, gan folkloras krājumi. Grāmata “Saules gads. Ziemassvētki” vairāk ir domāta vecākiem un skolotājiem, lai tie vispirms paši izglītotos par svētku simbolisko nozīmi, bet pēc tam saviem sākumskolas bērniem dažādos veidos mēģinātu iemācīt apgūto. Grāmatai atsevišķi klāt pievienots pielikums ar metodiskiem ieteikumiem − mācību programmu un stundu plāniem.

Iespējams, ka grāmatas lasīšanai mani pievilināja folkloras pētnieces Aīdas Rancānes vārds, kuru biju ievērojusi dažādos preses izdevumos saistoši stāstam par tautas tradīcijām, turklāt atklājot tās plašākā kontekstā, skaidrojot rituālu dziļāko jēgu. Pirmā daļa, kas domāta vecākiem un skolotājiem, ir Rancānes sarakstīta; autore sākumā iezīmē Ziemassvētku vietu kalendārajā gadā, pastāstot arī par senajiem laika skaitīšanas veidiem, tad pastāsta par laika un telpas izpratni Ziemassvētku kontekstā, atklāj svētku dalībniekus, dzīvos un simboliskos, kā arī skaidro vispārzināmo rituālu jēgu un vajadzību pēc tiem mūsdienu cilvēka dzīvē. Esmu diezgan daudz lasījusi visādas tradīciju grāmatas, tādēļ milzu pārsteigumu man nebija, taču man ļoti patika autores inteliģentā, niansētā pieeja, kas ierastās ieražas un rotaļas parādīja citādā gaismā. Pieņemu, ka mazzinošam cilvēkam būtu vēl interesantāk lasīt par Mēness kalendāru, mītiskiem priekštatiem par telpu un laiku vai masku gājienu un rotaļu saistību ar pasaules sakārtošanu gada tumšākajā brīdī.

Viss, kas taupīts, krāts, glabāts, svētkos tiek iztērēts, lai atkal ir vieta jauniem uzkrājumiem. Kā zināms, lai trauku piepildītu, tas vispirms ir jāiztukšo.

Grāmatas otro daļu ir sarakstījis autoru kolektīvs, tā domāta skolotājiem un bērniem. Secīgi tiek apgūti temati: laiks, telpa, dalībnieki, rituāls, kuri attiecīgi sadalīti pa sākumskolas klasēm. Es nebeidzu brīnīties par to, cik tagad ir talantīgi bērni un kas tikai no viņiem netiek prasīts jau sākumskolā. Problēma ir tajā, ka daudzkārt uzdevumi ir tik komplicēti, ka būtībā skolotājs neklātienē rotaļājas ar vecākiem, bet bērns paliek par vērotāju. (Dažs labs astoņos gados vēl nevar pulksteni iemācīties, tādēļ prasīt no bērna Saules ceļa novērojumus ar veidlapu un fotogrāfijām nozīmē uzdot mājasdarbu vecākiem.) Piemēram, teksti, kas jālasa 1. klasē, man šķita pārāk gudri − jā bērns nav dzīvojis ģimenē ar folkloras tradīcijām, turklāt kaut kur viņa uztveres laukā atrodas arī Jēzus Kristus un Salavecis ar dāvanām, tad kokteilis var iznākt pat traģikomisks un mēs Ziemassvētkos uz bluķa vilksim Salaveci, kam todien ir dzimšanas diena. Pieņemu, ka lielākā daļa bērnu ar lielu prieku uzņems rotaļas, rokdarbus un citas aktivitātes, bet filozofiskā daļa paliks nākotnei.

Es teiktu, ka grāmatas otrajā daļā ir daudz piesaistošu ideju folkloras pulciņa nodarbībām, kā arī vienkārši jaukiem ģimenes kopdarbiem, taču uzmanīgi izturētos pret mītiskā pasaules uzskata veidošanu. Man pat drīzāk ir viedoklis, ka sākumskolā bērni tik organiski uztver folkloru, ka viņiem nemaz nav vajadzīgi īpaši skaidrojumi, galvenais, lai viņiem process sagādātu prieku. Gan jau viņi vēl paspēs apgūt, ka pasaku pele ir starpnieks starp šo un viņsauli.

Lai cilvēks saglabātu saskaņu ar realitāti jeb apkārtējo pasauli, nepieciešama nepārtraukta modrība un spēja noturēt līdzsvaru. (..) Svētku svinēšana dod iespēju atjaunot līdzsvaru dažādos dzīves aspektos: starp došanu un ņemšanu, krāšanu un tērēšanu, vēlmēm un apmierinājumu, atturēšanos un baudīšanu.

Grāmata mani rosināja uz pārdomām par vajadzību svinēt Ziemassvētkus pēc senajām tradīcijām. Ir tāda iekšēja sajūta, ka laiku pa laikam ir nepieciešami kādi sevis garīgās sakārtošanas rituāli, kas sekmētu harmoniskāku dzīvošanu. Tā kā es neesmu kristiete, tad svētku reliģisko kontekstu izbaudu vienkārši caur skaistu, mierīgu mūziku un meditatīviem dievvārdiem, taču tas manā izpratnē nav īsti tāds saulgriežu rituāls, ar ko apjaust Saules atgriešanos un tumsas atkāpšanos. Savukārt modernais cilvēks manī tā īsti netic, ka bluķa vilkšana ap māju pasargās no nelāgiem citpasaules spēkiem. Tādēļ būtībā es vēl esmu pārdomās, kā lietderīgi izmantot tautas tradīcijas savā labā.

 

Virtuālās dāvaniņas-2015

18 komentāri

Šorīt pavisam agri uz dzīvokļa sliekšņa parādījās mana simtgadīgā kaimiņiene ar sensacionālu paziņojumu: Pa nakti uz ielas ir izbērti milti! Kas to visu tagad sakops!? Jāatbild viņai: Paldies rūķiem par Ziemassvētku dāvanu! Tas jau kā dziesmā teikts: “Būs jau labi, būs jau silti, birst no gaisa balti milti; maigus miegus atvelk peles, kūst uz mēles karameles.” Cerams, ka Ziemassvētki jums vakar atnesa jaukas sajūtas un mīļas dāvanas, šodien es vēl pievienošu blogeriem savus virtuālos sveicienus!

Dāvaniņas sagatavoju tiem, kas izteica tādu vēlēšanos, kā arī tiem, kam man likās, ka vienkārši šogad vajag kaut ko uzdāvināt. Ja kāds ir saīdzis, ka ir piemirsts, lūdzu piesakaties, es mīļuprāt esmu gatava dāvināt (vienkārši nevēlos uzbāzties).

Kęstutis Kasparavičius (1954)

Kęstutis Kasparavičius (1954)

ANDRIS gan ir paudis, ka viņam nemaz nav laika daudz lasīt, bet visi viņam kaut ko dāvina. Tad jau es arī 🙂 Nebūs man dāvana no tā plauktiņa, kas viņam mīļš, bet man galīgi nezināms, taču (atsaucoties uz patiku pret Ērvingu, kas ir gana nopietns autors) uzdāvināšu Džona Benvila “Neaizskaramo”. Tā ir grāmata, kura šogad man ļoti patika.

ASMO man bija izdomāti vairāki varianti, taču palikšu pie pirmā un dāvināšu viņam uzreiz veselu autoru − Robert McCammon. Makkamons ir amerikāņu autors, kurš ilgu laiku rakstījis veiksmīgas šausmenes, bet pēc tam pārmeties uz vēsturiskiem detektīviem. Viņa pirmā grāmata sērijā par Metjū Korbetu Speaks the Nightbird man ļoti patika, bet ļaušu Asmo pašam izlemt, ko viņš vēlas − iesākt jaunu sēriju vai lasīt kādu no godalgotajām Makkamona šausmenēm.

BALTAIS RUNCIS izrādīja interesi par Vladislava Todorova “Dziftu”, tad lai nu viņam tiek šī nelielā, bet jancīgā grāmatiņa.

DAINIS ir sācis mazāk lasīt, bet vairāk strādāt, tādēļ iedvesmai uzdāvināšu viņam Džeka Londona īsromānu “Senču asiņu balss” (atrodams Londona Kopoto rakstu otrā sējumā) vai angliski The Call of the Wild (atrodams tiešsaistē gutenberg.org).

ELZA no thestoryofelza – esmu ievērojusi, ka Elzai patīk iet uz izstādēm (man vajadzētu no viņas nākamgad mācīties), tādēļ dāvinu kādu no Aleksandra Vasiļjeva grāmatām (latviski – “Es esmu modē…”, “Modes likteņi” vai jaunā “Eiropas modes vēsture”). Man šķiet, ka Vasiļjevs neraksta tik daudz par modi, cik par dzīvi caur modes prizmu.

GRĀMATU TĀRPS  arvien biežāk sāk pievērsties blogošanai, kas priecē, un man šķiet, ka mūsu lasīšanas gaumes varētu būt līdzīgas. Es Tev dāvinu autori Keitu Atkinsoni – iespējams, ka esi lasījusi viņas “Neredzamo stundu muzeju”, tad nu varbūt derēs kaut kas no sērijas par Džeksonu Broudiju (latviski pirmais “Lietu vēsture”) vai nesenā un ļoti populārā “Life after Life”.

LASĪTĀJA − ak, Lasītāja, ar Tevi man gāja visgrūtāk 🙂 Neteiksim, ka pa visiem šiem gadiem es spēju saprast Tavu lasīšanas gaumi. Bet ārpus visām intelektuālajām pretenzijām un flirtu ar fantastiku, tevī jaušas arī romantiska stīga. Tādēļ dāvinu Tev lietuvieša Vitauta Gira “Sarkankoka paradīzi”.

LĪVA − dāvinu Tev vārdamāsas Līvas Ulmanes atmiņu grāmatiņu “Pārvērtības”. Varbūt būs interesanti kaut ko uzzināt vairāk par slaveno norvēģieti.

MAIRITA – MsMarii man uzdāvināja grāmatu, kuru (gandrīz) visi jau ir izlasījuši, tādēļ es viņai varētu atdarīt ar to pašu un (vadoties pēc Goodreads) uzdāvināt Pītera Hēga “Smillas jaunkundzes sniega izjūtu”. Ziemas sajūta Tev būs garantēta jebkurā gadalaikā!

SIBILLA ir lasītāja, ar ko es varu dalīties savā tieksmē uz krievu literatūru, taču vienlaikus jāņem vērā viņas daudzlasītājas statuss. Tādēļ es viņai dāvinu krievu rakstnieka Jevgēņija Vodolazkina “Laurus”, kas ir salīdzinoši nesen sarakstīta un burtiski nupat iznākusi latviski. Mani pašu romāns jau gaida plauktā krieviski, varbūt nākamgad varēsim salīdzināt iespaidus.

SPĪGANA mani vairākas reizes ir pārsteigusi ar interesantu viedokli, tādēļ dāvinu viņai Mārgarētas Atvudas “Kalpones stāstu”, kam nākamgad (kā Zvaigzne solījusi) ir jāiznāk arī beidzot latviski. Romāns ir rakstīts pasen, bet aktuāls joprojām.

Ceru, ka visiem dāvanas patiks un – priecīgus svētkus!

2014. gada mēnešu pirmie teikumi

Komentēt

Jenny Chang. December

Jenny Chang. December

Skatos, ka cauri grāmatu blogiem brāž akcija 2014. gada mēnešu pirmie teikumi.  Manī tas izsauca nelielu paniku – vai tad gads jau beidzas!? Vispār jau iet uz galu gan, ar grūšu nopūtu jāatzīst – vēl taču tikai drusku vairāk par nedēļu! Kāds gādīgs cilvēks mājās atnesis slapju eglīti, kaķis zaudējis cīņu ar skujām un es esmu iepakojusi pirmās divas dāvaniņas 🙂

MsMarii un Dainis mani laipni uzaicināja padalīties ar bloga mēnešu pirmajiem teikumiem, bet jūs jau zināt, ka man pirmajā datumā vienmēr ir citāts (iedvesmojošs). Sākumā domāju tos izlaist, bet – galu galā – tie tiešām IR mēnešu pirmie teikumi. Tādēļ man būs liriskais variants.

JANVĀRIS − Kad maltīte bija galā un trauki novākti, mēs stāvējām pie atvērta loga, un ārā tumsa nakts.

FEBRUĀRIS − Vēl pēc dažām klusuma pārpilnām dienām es jutu, ka nu jānāk kādai pārmaiņai, ka ilgi sirds krūtīs nevar turēties kā diegā pakārta.

MARTS − “Pasaki man vienu,” sacīja vecākā Princese Vecajai Sievai, kad visi bija aplaudējuši viņas stāstam.

APRĪLIS − Tu, dzidrais vējš, tu, šalcošais, kam spārnu galos rasa zaigo, no kurienes tu, mirdzošais, nes savu puķu elpu svaigo?

MAIJS − Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā.

JŪNIJS − Savos memuāros Bērtrands Rasels raksta par to, kas padara viņa dzīvi dzīvošanas vērtu, proti: kāre pec zināšanām, ilgas pēc mīlestības, empātija pret tiem, kam klājies grūti.

JŪLIJS − Kāds gan bagāts laika sprīdis likās aizritējis, kad pārcilāja to atmiņā!

AUGUSTS − Kādreiz vakarā pēc saules rieta abi draugi sēdēja uz savām kāpenēm un skatījās uz ezeru, kas kā sidraba sakta gulēja uz zemes varenajām, zaļi tērptajām krūtīm.

SEPTEMBRIS − Dārza koki stāvēja zemu liektiem zariem, dārza koki tiecās atdot zemei no zemes ņemto citā, košākā veidā.

OKTOBRIS − Kādā vēlā rudens rītā tu pamosties un pamani, ka viss ir mainījis krāsas − debesīm ir pērļaini dziļa nokrāsa, un saule lec kā asiņaina lode, − jo Albānijas kalnu galotnēs parādījies sniegs.

NOVEMBRIS − Viss plūst, viss mainās: vienā upē divas reizes iekāpt nevar, jo tas ūdens, kurā mēs bijām iebriduši, jau sen ir aiztecējis

DECEMBRIS − Izšuvu pelēku jumtu ar baltu sudraba diegu un, sēžot uz jumta malas, kaisīju pagalmā sniegu, bet kaķis man palīdzēja, likdams pēdu aiz pēdas − raksts sākas no mājas durvīm un beidzas pie malkas grēdas.

Varbūt arī visai šai teikumu virknei ir kāda noteikta jēga.

Kurš vēl nav atklājis savus mēnešu teikumus? Aiga? Līva?

 

P.S. Pievienoju mazu vingrinājumu sniega izsaukšanā.

 

Parīze divās grāmatās: Klārks un Barda

1 komentārs

Stīvens Klārks. Ellīgs gads Parīzē / no angļu val. tulk. Ingrīda Krūmiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Stephen Clarke. A Year in the Merde. 2004.)

Elizabete Barda. Pusdienas Parīzē / no angļu val. tulk. Ingrīda Krūmiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Elizabeth Bard. Lunch in Paris. 2010.)

Paskatoties kalendārā, laikam jau būtu jāmeklē kādas saltas un sniegotas grāmatas, taču skats aiz loga liek justies lietaini un pelēcīgi. Diezgan apzināti gada noslēgumā esmu ieplānojusi lasīt “pavieglas” grāmatas (jo citādas man darba dēļ smadzenes neņem pretī), un gluži neviļus tās ir tā vai citādi saistītas ar Franciju. Vēl klāt piesviedīšu (jau tradicionāli) divas bērnu grāmatas un turpināšu lasīt Asmo aizpagājušo Ziemassvētku dāvanu (lai nomierinātu savu sirdsapziņu).

Vispār es nepiederu pie cilvēkiem, kas “ģībst, dzirdot frančus”, un Parīze jau nu galīgi nav mana pilsēta. Tādēļ loģiski paskaidrot, kāpēc es izlasīju divas diezgan viduvējas grāmatas par ārzemnieku piedzīvojumiem Parīzē, es jums nespēšu. Varbūt zemapziņā es vēlējos apliecinājumu, ka neesmu vienīgā, ko tracina franču snobisms un pasaules nabas sindroms.

Barda_Pusdienas ParīzēBarda ir ņujorkiete jeb precīzāk – Ņujorkas ebrejiete, kuras profesija kaut kādā veidā ir saistīta ar mākslas muzejiem (tas parādījās tik pastarpināti, ka atmiņā nepaliek); strādājusi Anglijā, satikusi francūzi un pārcēlusies dzīvot uz Parīzi. Diezgan ilgi viņai neizdodas dabūt darba atļauju, tad nu viņa dzīvo pa māju, apgūst franču virtuvi un vietējās ieražas. Pateicoties viņas kulinārajam hobijam, grāmatā ir diezgan daudz ēdiena recepšu, kas man šķita (ar pāris izņēmumiem) pārāk eksotiskas un dīvainas, lai būtu izmantojamas. Godīgi sakot, Bardas galvenās varones tēls mani no sākuma ļoti stipri kaitināja, bet grāmatas gaitā es pie viņas pieradu. Viņa varētu būt viena no tām manierīgajām, ar nazālu balsi apveltītajām amerikānietēm, kuras (par laimi) vismaz ir inteliģentas, tomēr uz eiropieti emocionāli iedarbojas kā zilonis trauku veikalā. Meitene diezgan ātri saprot, ka mājās apgūtās darbības metodes (kā no agresīva mārketinga rokasgrāmatām) Francijā vienkārši nestrādā, un būtībā visas grāmatas garumā cenšas saprast, vai viņas mīlestība ir tik stipra, lai paliktu dzīvot tik atšķirīgā no mājām Eiropas valstī.

Faktiski abas grāmatas visinteresantāk ir lasīt kā antropoloģisko pētījumu; redziet, man šķiet, ka latviešiem kā skaitliski mazākai tautai, pārceļoties uz svešu valsti, ir pierastāk pielāgoties mītnes zemei. Savukārt šai gadījumā anglis vai amerikānis, ierodoties Francijā, ir pilnīgi pārliecināts, ka viņa dzimtenes tradīcijas ir daudz labākas un francūži vienkārši ir muļķi, ka to nesaprot. Tas man atgādina neseno Latvijas “draudzeni” expateyeonlatvia, kura izmisīgi šeit centās iedibināt īru paražas (ceru, ka šobrīd Vācijā viņas dzīve rit mierā un harmonijā). Barda savu pielāgošanās stāstu risina diezgan maigi, sievišķīgi mīļā miera labad cenšoties rast kompromisu starp amerikāņu un franču kultūrām, un var teikt, ka viņai tas pat izdodās.

Francijā cilvēki bieži saka “nē”, lai tikai nodemonstrētu savu varenību, lai parādītu, ka nekas nevar notikt bez viņu atļaujas. Ir iespējams, ka ar šādu nolūku tiek aizslēgts pat lielveikals. Turpretī Savienotajās Valstīs cilvēki parāda savu varu, izmantojot iespēju pateikt “jā” un palīdzot visu nokārtot. Amerikāņi ir gatavi turēt lielveikalu atvērtu kaut stundu ilgāk, ja vien tā iespējams palīdzēt klientam.

Klārks_elligsStīvens Klārks savā attieksmē pret frančiem ir krietni skarbāks par Bardu – viņa ironiskajā romānā Parīze vispirms ir vieta, kur ārkārtīgi jāuzmanās no iekāpšanas suņa sūdos. Pols Vests ir autora alter ego – jauns un pašpārliecināts anglis, kas ierodas Parīzē pēc vietējā uzņēmēja uzaicinājuma. Ja Barda mums stāstīja par Parīzes ikdienu no inteliģentas mājsaimnieces skatu punkta, tad Klārks piedāvā lecīga angļa ironisko viedokli. Neko vairāk par Bardas varoni man tas Pols nepatika – šovinists (viņš tiešām domāja, ka pēc neliela flirta šefa sekretāre jau ir gatava ar viņu nodoties seksam dabavietas sieviešu tualetē?), uzpūtenis (nepatīk, ja ierēc, kā franči runā angliski, bet pats nejēdz pat franču sarunvalodu) un vispār rupeklis. Lai gan joki brīžiem bija smieklīgi. Un noderīgi padomi, kā pareizi pasūtīt kafiju Parīzē.

Vienīgi franči, es nodomāju, spēj sasniegt orgasmu, klausoties sevī. Absurds orālais sekss. Pašapkalpošanās.

Vienā lietā gan abos autoros valda pilnīga vienprātība – franču virtuve ir lieliska un viņu kulinārā gaume ir izmainījusies uz visiem laikiem. Bardas gadījumā pat diezgan konkrēti – viņa kopā ar vīru šobrīd ir atvērusi Provansā saldējuma kafejnīcu. Un Klārka romānā galvenais varonis ar viltību un jaunās pasijas palīdzību atver pats savu angļu tējnīcu.

Neesmu pārliecināta, vai šīs grāmatas bija vērts tulkot latviski, jo tā nav nekāda dižā daiļliteratūra (daži blogeri raksta labāk), arī izklaide diezgan viduvēja. Latviešu tulkojuma noformējums ir maldinošs un paviršs (manuprāt, grāmatu noformējumiem izmantot istockphoto vietni tomēr nav labais tonis, vismaz ne tāda līmeņa izdevniecībai). Iespējams, ka tādas grāmatas ir vajadzīgas kā neliela sāls šķipsna ēdienā, kas bagātina visādi citādi nomācoši saldo un jūsmīgo Parīzes aromātu.

Jānis Mauliņš “Pēdas” (1980)

3 komentāri

Jānis Mauliņš. Pēdas. – Rīga: Liesma, 1980. – (Stāsti par vēsturi).

GRĀMATU GADSIMTS−1980.

Mauliņš_PēdasVilku mēnesis lieliem lēkšiem ir atnesis aurus un aukstus vējus; domāju es, ka varētu palasīt kaut ko tematiski atbilstošu − par vilkačiem, piemēram. Skatījos uz ārzemju grāmatiņām, līdz atmiņā atausa, ka jau pasen ibook-ā, plānojot reiz lasīt vairāk par vilkaču fenomenu, nopirku Mauliņa grāmatu par vilkaci Tomu. Lai gan grāmata iznākusi padomju laika sērijā “Stāsti par vēsturi”, to neatradu ne bibliotēku filiālēs, ne radu/draugu mājas bibliotēkās. Tiešām izmetuši? Un pilnīgi lieki, jo grāmata var godīgi nostāties latviešu vēsturisko romānu ierindā.

Romāna galvenais varonis − zemnieks Toms savā dzīvē ir piedzīvojis lielu netaisnību: sirojoši karakalpi nokāva viņa tēvu un piesmēja sievu, par ko Toms ar brāli Miķeli atriebās, abus nošaujot ar bultām. Par kungu slepkavību tolaik zemniekus sodīja ar nāvi, tādēļ brāļi savāca ģimeni un visu iedzīvi un devās bēgļu gaitās. Patvērumu atrada nomaļās mājās, kas atradās dziļi mežā uz purva salas. Purva mājās bija nosacīti droši, taču Toms vēlējās, lai apkārtējie baidās no meža, bet pār kungiem nāk taisnīgas dusmas, tādēļ attīstīja viltīgu un atjautīgu plānu par vilkaču apsēstu meža nostūri.

− Made! Vai tu pati tici tam, ko runā?

− Ak, kungs! Tas tak visiem skaidrs. Ir cilvēki, kas redzējuši visas vilkaču pārvērtības, bijuši viņu dzīrēs. (..)

− Tu tici viņu pasakām?

− Katrā pasakā sava tiesa, kungs. Bet šitās jau nav pasakas. Vai to dievu, ko tas jūsu pastars māca, kāds redzējis, bet visi tic. Kā lai netic radījumam, kas tepat pa zemi staigā?

Kā ievadā raksta Mauliņš, tad romānā attēlotais vilkaču sils atrodas trijstūrī starp Jaunpiebalgu, Gulbeni un Madonu, uz kuru vilkatis Toms varētu būt atmucis no Alūksnes novada. Savukārt pats romāna sižets nav izdomāts, to autoram stāstījusi viņa tēvamāte Līze, kas dzimusi 19. gadsimta vidū. Puika būdams, Mauliņš nejauši izgatavojis svilpīti, kuras skaņu nedzirdēja cilvēka auss, bet lieliski reaģēja dzīvnieki; tad nu vecmāmiņa viņam pastāstīja, kas ir vilka dūkas un teiksmu par Tomu, kas dzīvojis silā ar vilku baru. Jāsaka, ka ideja par māņticīgu aizspriedumu izmantošanu pašaizsardzībai bija lieliska, kas apvienojumā ar Toma inženiera dotībām un taktiķa spējām romānu vērta gana aizraujošā lasāmvielā. Visi tie viltus vēmekļi un ačgārnās pēdas, tālie lēcieni sniegā un meža zvēru pieradināšana un izmantošana, nemaz nerunājot par Toma irigācijas būvēm vasarā un atjautīgajiem slēpņiem ziemā, darīja daudz pievilcīgākus visādi citādi padrūmos 17. gadsimta pirmās puses vēsturiskos notikumus.

Vilkatis toms

Gunārs Cilinskis galvenā lomā Rīgas Kinostudijas filmā “Vilkatis Toms” (1983)

Īpaši gribētos izcelt autora spēju netrivializēt situāciju un nerādīt muižkungu kā ļaunuma iemiesojumu, savukārt Tomu kā pārspīlētu brīvības cīnītāju. Vienkārši cilvēki, kas ielikti noteiktā laikmetā, noteiktās sociālajās lomās, un tādēļ spiesti pieņemt konkrētus lēmumus, lai aizsargātu sevi un tuviniekus. Toms nav revolucionārs, kas maina pastāvošo kārtību, taču viņa vilki palīdz novilkt sarkanās līnijas, kuras kungi ir spiesti respektēt.

Hanna raudzījās pāri vecāku pleciem uz pelēko sniega klajumu. Viņa jutās gaužām niecīga un maza šajā salto vēju pasaulē. Īstie zemes valdnieki dzīvoja aiz sētas. Viņi nebaidījās iet nakts laikā pa drūmo sniega tuksnesi. Tie bija zemnieki un vilki.

Literatūrkritiķe Ildze Kronte raksta, ka Mauliņa daiļradē romāns “Pēdas” līdztekus ar “Tālavu” (1990) veido tematiski atšķirīgu zaru. “Tālavu” es esmu lasījusi ļoti sen, vēl tolaik, kad to publicēja turpinājumos žurnālā “Zvaigzne”, un stāsts par 13. gadsimta senvalsti savdabīgi saskanēja ar Atmodas laika noskaņām. Taču jāatzīst, ka “Pēdas” man šķiet labāks romāns − izteiksmīgāks un precīzāks, sadzīves detaļas nenomāc pamatvēstījumu, galvenie tēli radīti spilgti, pārliecinoši kontrastē muižkungu un zemnieku vide. Vilki, protams, ir īpaši pievilcīgi. Un jāteic, ka ļoti patika grāmatas pozitīvā izskaņa: Toms taču bija viens kārtīgs latviešu vecis, kas spēja aizsargāt savu ģimeni. Kur mēs būtu šodien bez tādiem senčiem?

Redzi, ja tu strādā, tad viegli ij nāvi sagaidīt, bet, ja nīksti un rūgsti, rokas klēpī salicis, tad ij vaboles kniebiens sāp. Bez stingra darba un droša maizes kumosa man rokas dreb.

 

 

Džons Benvils “Neaizskaramais” (2010)

5 komentāri

Džons Benvils. Neaizskaramais / no angļu val. tulk. Aija Vālodze. – Rīga: Zvaigzne, [2010]. (John Banville. The Untouchable. 1997)

Benvils_NeaizskaramaisPar Benvila grāmatu es gatavojos rakstīt jau ilgi − kopš septembra; nevarēju saņemties un viens no iemesliem ir tāds, ka tas ir lielisks romāns. Ja es rakstītu atsauksmi uzreiz, tad vienkārši izplūstu slavinājumos kā saldējums izkūst karstā vasaras dienā un tāpat neviens nesaprastu, par ko man tāda sajūsma. Savukārt šobrīd situācija ir tāda, ka jūtos jau nedaudz pazudējusi teksta uztveres asumu, tomēr saņemšos un pavēstīšu par, iespējams, labāko tulkotās daiļliteratūras grāmatu, kuru šogad esmu izlasījusi.

Benvila grāmatu es nopirku pasen “Zvaigznes” izpārdošanā un pāris gadus marinēju plauktā. Ja Latvijas grāmatizdevējiem būtu balva par neglītāko grāmatas noformējumu, tad 2010. gadā to viennozīmīgi iegūtu “Neaizskaramais”, jo tik “neuzrunājošu” un šablonisku grāmatas vāku ir jāprot uztaisīt. (Ja jau tulkojumam ir piešķirts finansiāls atbalsts no Īrijas fonda, tad kam gan tērēties vēl māksliniekam.) Savukārt Aijas Vālodzes tulkojums ir lielisks, tādēļ vēl jo vairāk sarūgtina grāmatas neizteiksmīgais veidols. Bet nesūkstīšos vairāk − neba nu tas ir pirmais vai pēdējais gadījums mūsu izdevēju praksē, kad sūdu noformē kā konfekti, bet briljantu ietin avīžpapīrā.

Tagad daudzviet lasu (īpašu angliskajās atsauksmēs), ka lasītājs nav varējis identificēties ar galveno varoni, tādēļ romānu bijis grūti uztvert. Man personīgi “Neaizskaramajā” galīgi nav ar ko identificēties, jo galvenais stāstnieks ir vecs, snobisks īru izcelsmes anglis, kas gadu desmitiem kopis karaliskās ģimenes mākslas kolekciju, iemanījies nodibināt ģimeni, bet mīlējis vīriešus, un vienlaikus visam iepriekšminētajam jau pirms Otrā pasaules kara ticis savervēts kā padomju spiegs. Viktoram Māskelam ir reāls prototips − Entonijs Blants, viens no tā sauktā Kembridžas piecinieka (slavenākais spiegs no šī pulciņa − Kims Filbijs). 1979. gadā Blants publiski atzinās spiegošanā, kas masu medijos sacēla milzu traci. Protams, ka spiega − dubultu dzīvi baudoša cilvēka  − personība vienmēr būs pievilcīga izpētei, jo allaž uzpeld jautājums: kāpēc? Romānā “Neaizskaramais” Benvils nav slēpies aiz smaga dūmu aizsega, bet rakstījis klasisko roman à clef, kurā fikcija ir tikai fasāde reāliem notikumiem, taču pasargā rakstnieku no apvainojumiem spekulācijā ar faktiem. Un tā − Benvils iemiesojas Viktorā Māskelā un raksta viņa memuārus pēc skaļā atmaskošanas skandāla.

Galvenā varoņa prototips Blants tiešām bija pazīstams mākslas vēsturnieks, institūta direktors un karaliskās ģimenes mākslas kolekcijas kurators, būtībā ļoti erudīts cilvēks, kas savu statusu sabiedrībā izcīnījis saviem spēkiem. Arī Viktors Māskels ir smalki jūtošs estēts, kurš uzaudzis mācītāja ģimenē, mīlošā atmosfērā un līdz pat Kembridžas universitātes beigām nekas neliecina, ka viņš kļūs par nodevēju. Tomēr šaubu nav, ka Māskelā ir bijusi kāda neaizsargāta teritorija, kurā varēja sākties puves procesi, kas noveda pie sadarbības ar VDK. Viņam netika draudēts, netika maksāts, nekas neliecināja par šantāžu, savukārt agrīnā, studentiskā koķetēšana ar komunisma idejām bija raksturīga daudziem tās paaudzes izglītotajiem rietumniekiem − kā jauneklīgs dumpinieciskums pret konservatīvo stabilitāti. Man patika, ka Benvils nevienu brīdi nepadara Māskelu par apzinātu ļauno vai labo tēlu, bet reāli parāda cilvēka iekšējo attīstību; neviļus lasītājs tiek ievilkts cita cilvēka apziņā, turklāt tas notiek virtuozi − gandrīz tāpat kā Māskela savervēšana: viņš nemaz neaptver, cik dziļos mēslos ir iestidzis, kad jau ir par vēlu kaut ko mainīt.

Visvairāk mani sajūsmināja tas, ka Benvils iemanās parādīt to, cik veiksmīgi kāds cilvēks var pats sev melot vai drīzāk − pieprot neievērot lietas, kas viņam ir nepatīkamas. Māskels, strādājot kā makslas eksperts, ir pieradis atšķirt viltotu gleznu no oriģināla, tomēr dzīvē viņs bieži maldās starp saviem viltus draugiem, kuri klusībā pavīpsnā par naivo, godkārīgo Viktoriņu. Autors to nenorāda tieši, taču domājot par iemeslu, kas Māskelu noveda pie sadarbības, es secināju, ka tā visticamāk bija vēlme apliecināt savu nozīmību gan paša acīs, gan vistuvāko draugu priekšā. Tas taču ir tik patīkami: izveidot elegantu un respektablu, nedaudz garlaicīgu krietna pilsoņa tēlu, bet vienlaikus zināt, ka īstenībā tu esi avantūrisks zellis; it kā vienmēr staigāt ar sajūtu: ha! es jūs visus esmu apčakarējis! Un kur nu vēl patīkamais adrenalīns, kas dzīvi padara tik dzīvu. Romāna izskaņā galveno varoni gan sagaida liela vilšanās, jo izskatās, ka viņa mīļākā glezna ir apšaubāmas autorības un paša dzīve ir tikusi nezināmas rokas vadīta.

Īstenībā man nav pārliecības, vai grāmatā visu es esmu sapratusi pilnīgi pareizi, jo galvenais varonis − kā jau lielākā daļa talantīgu cilvēku − ir neviennozīmīga personība, kuras pretrunīgums veido romāna galveno intrigu. (Vēsturē nav bijis daudz cilvēku ar sera titulu un Sarkanā karoga ordeni smokinga slepenajā kabatiņā.) Lai gan − pilnīgi iespējams, ka romāna pievilcību man ir veidojusi sajūta, ka īstenībā vecais ķēms, kuram dzīves izskaņā pienāktos mocīties sirdsapziņas pārmetumos, nemaz tādus neizjūt, tieši otrādi − viņu traki ielīksmo fakts, ka viņš ir paspējis izbaudīt visu emociju gammu.

Decembra meitene

Komentēt

Kim Parkhurst. Cosy Night

Kim Parkhurst. Cosy Night

 

Izšuvu pelēku jumtu

ar baltu sudraba diegu

un, sēžot uz jumta malas,

kaisīju pagalmā sniegu,

bet kaķis man palīdzēja,

likdams pēdu aiz pēdas −

raksts sākas no mājas durvīm

un beidzas pie malkas grēdas.

.

Inese Zandere. Pārdaugava. 10. decembrī

( no dzejoļu krājuma “Iekšiņa un āriņa” (Liels un mazs, 2004))