Jānis Mauliņš. Pēdas. – Rīga: Liesma, 1980. – (Stāsti par vēsturi).

GRĀMATU GADSIMTS−1980.

Mauliņš_PēdasVilku mēnesis lieliem lēkšiem ir atnesis aurus un aukstus vējus; domāju es, ka varētu palasīt kaut ko tematiski atbilstošu − par vilkačiem, piemēram. Skatījos uz ārzemju grāmatiņām, līdz atmiņā atausa, ka jau pasen ibook-ā, plānojot reiz lasīt vairāk par vilkaču fenomenu, nopirku Mauliņa grāmatu par vilkaci Tomu. Lai gan grāmata iznākusi padomju laika sērijā “Stāsti par vēsturi”, to neatradu ne bibliotēku filiālēs, ne radu/draugu mājas bibliotēkās. Tiešām izmetuši? Un pilnīgi lieki, jo grāmata var godīgi nostāties latviešu vēsturisko romānu ierindā.

Romāna galvenais varonis − zemnieks Toms savā dzīvē ir piedzīvojis lielu netaisnību: sirojoši karakalpi nokāva viņa tēvu un piesmēja sievu, par ko Toms ar brāli Miķeli atriebās, abus nošaujot ar bultām. Par kungu slepkavību tolaik zemniekus sodīja ar nāvi, tādēļ brāļi savāca ģimeni un visu iedzīvi un devās bēgļu gaitās. Patvērumu atrada nomaļās mājās, kas atradās dziļi mežā uz purva salas. Purva mājās bija nosacīti droši, taču Toms vēlējās, lai apkārtējie baidās no meža, bet pār kungiem nāk taisnīgas dusmas, tādēļ attīstīja viltīgu un atjautīgu plānu par vilkaču apsēstu meža nostūri.

− Made! Vai tu pati tici tam, ko runā?

− Ak, kungs! Tas tak visiem skaidrs. Ir cilvēki, kas redzējuši visas vilkaču pārvērtības, bijuši viņu dzīrēs. (..)

− Tu tici viņu pasakām?

− Katrā pasakā sava tiesa, kungs. Bet šitās jau nav pasakas. Vai to dievu, ko tas jūsu pastars māca, kāds redzējis, bet visi tic. Kā lai netic radījumam, kas tepat pa zemi staigā?

Kā ievadā raksta Mauliņš, tad romānā attēlotais vilkaču sils atrodas trijstūrī starp Jaunpiebalgu, Gulbeni un Madonu, uz kuru vilkatis Toms varētu būt atmucis no Alūksnes novada. Savukārt pats romāna sižets nav izdomāts, to autoram stāstījusi viņa tēvamāte Līze, kas dzimusi 19. gadsimta vidū. Puika būdams, Mauliņš nejauši izgatavojis svilpīti, kuras skaņu nedzirdēja cilvēka auss, bet lieliski reaģēja dzīvnieki; tad nu vecmāmiņa viņam pastāstīja, kas ir vilka dūkas un teiksmu par Tomu, kas dzīvojis silā ar vilku baru. Jāsaka, ka ideja par māņticīgu aizspriedumu izmantošanu pašaizsardzībai bija lieliska, kas apvienojumā ar Toma inženiera dotībām un taktiķa spējām romānu vērta gana aizraujošā lasāmvielā. Visi tie viltus vēmekļi un ačgārnās pēdas, tālie lēcieni sniegā un meža zvēru pieradināšana un izmantošana, nemaz nerunājot par Toma irigācijas būvēm vasarā un atjautīgajiem slēpņiem ziemā, darīja daudz pievilcīgākus visādi citādi padrūmos 17. gadsimta pirmās puses vēsturiskos notikumus.

Vilkatis toms

Gunārs Cilinskis galvenā lomā Rīgas Kinostudijas filmā “Vilkatis Toms” (1983)

Īpaši gribētos izcelt autora spēju netrivializēt situāciju un nerādīt muižkungu kā ļaunuma iemiesojumu, savukārt Tomu kā pārspīlētu brīvības cīnītāju. Vienkārši cilvēki, kas ielikti noteiktā laikmetā, noteiktās sociālajās lomās, un tādēļ spiesti pieņemt konkrētus lēmumus, lai aizsargātu sevi un tuviniekus. Toms nav revolucionārs, kas maina pastāvošo kārtību, taču viņa vilki palīdz novilkt sarkanās līnijas, kuras kungi ir spiesti respektēt.

Hanna raudzījās pāri vecāku pleciem uz pelēko sniega klajumu. Viņa jutās gaužām niecīga un maza šajā salto vēju pasaulē. Īstie zemes valdnieki dzīvoja aiz sētas. Viņi nebaidījās iet nakts laikā pa drūmo sniega tuksnesi. Tie bija zemnieki un vilki.

Literatūrkritiķe Ildze Kronte raksta, ka Mauliņa daiļradē romāns “Pēdas” līdztekus ar “Tālavu” (1990) veido tematiski atšķirīgu zaru. “Tālavu” es esmu lasījusi ļoti sen, vēl tolaik, kad to publicēja turpinājumos žurnālā “Zvaigzne”, un stāsts par 13. gadsimta senvalsti savdabīgi saskanēja ar Atmodas laika noskaņām. Taču jāatzīst, ka “Pēdas” man šķiet labāks romāns − izteiksmīgāks un precīzāks, sadzīves detaļas nenomāc pamatvēstījumu, galvenie tēli radīti spilgti, pārliecinoši kontrastē muižkungu un zemnieku vide. Vilki, protams, ir īpaši pievilcīgi. Un jāteic, ka ļoti patika grāmatas pozitīvā izskaņa: Toms taču bija viens kārtīgs latviešu vecis, kas spēja aizsargāt savu ģimeni. Kur mēs būtu šodien bez tādiem senčiem?

Redzi, ja tu strādā, tad viegli ij nāvi sagaidīt, bet, ja nīksti un rūgsti, rokas klēpī salicis, tad ij vaboles kniebiens sāp. Bez stingra darba un droša maizes kumosa man rokas dreb.

 

 

Advertisements