Aīda Rancāne. Gunta Siliņa Jasjukeviča. Ilze Briška. Saules gads. Ziemassvētki. – Rīga: Madris, 2014.

Rancane_Saules gads_1Kā tautasdziesmā teikts, Ziemassvētki ilgi nāk, bet drīz aiziet, paņemot līdz gardās karašas. Lai jau iet, taču es nolēmu vēl šogad pastāstīt par grāmatu, ko izlasīju pirmssvētku noskaņās. Varbūt noderēs kādam nākotnē.

Vispār jau par gadskārtu ieražām ir gana daudz rakstīts − gan zinātniski teksti, gan tradīciju grāmatas, gan folkloras krājumi. Grāmata “Saules gads. Ziemassvētki” vairāk ir domāta vecākiem un skolotājiem, lai tie vispirms paši izglītotos par svētku simbolisko nozīmi, bet pēc tam saviem sākumskolas bērniem dažādos veidos mēģinātu iemācīt apgūto. Grāmatai atsevišķi klāt pievienots pielikums ar metodiskiem ieteikumiem − mācību programmu un stundu plāniem.

Iespējams, ka grāmatas lasīšanai mani pievilināja folkloras pētnieces Aīdas Rancānes vārds, kuru biju ievērojusi dažādos preses izdevumos saistoši stāstam par tautas tradīcijām, turklāt atklājot tās plašākā kontekstā, skaidrojot rituālu dziļāko jēgu. Pirmā daļa, kas domāta vecākiem un skolotājiem, ir Rancānes sarakstīta; autore sākumā iezīmē Ziemassvētku vietu kalendārajā gadā, pastāstot arī par senajiem laika skaitīšanas veidiem, tad pastāsta par laika un telpas izpratni Ziemassvētku kontekstā, atklāj svētku dalībniekus, dzīvos un simboliskos, kā arī skaidro vispārzināmo rituālu jēgu un vajadzību pēc tiem mūsdienu cilvēka dzīvē. Esmu diezgan daudz lasījusi visādas tradīciju grāmatas, tādēļ milzu pārsteigumu man nebija, taču man ļoti patika autores inteliģentā, niansētā pieeja, kas ierastās ieražas un rotaļas parādīja citādā gaismā. Pieņemu, ka mazzinošam cilvēkam būtu vēl interesantāk lasīt par Mēness kalendāru, mītiskiem priekštatiem par telpu un laiku vai masku gājienu un rotaļu saistību ar pasaules sakārtošanu gada tumšākajā brīdī.

Viss, kas taupīts, krāts, glabāts, svētkos tiek iztērēts, lai atkal ir vieta jauniem uzkrājumiem. Kā zināms, lai trauku piepildītu, tas vispirms ir jāiztukšo.

Grāmatas otro daļu ir sarakstījis autoru kolektīvs, tā domāta skolotājiem un bērniem. Secīgi tiek apgūti temati: laiks, telpa, dalībnieki, rituāls, kuri attiecīgi sadalīti pa sākumskolas klasēm. Es nebeidzu brīnīties par to, cik tagad ir talantīgi bērni un kas tikai no viņiem netiek prasīts jau sākumskolā. Problēma ir tajā, ka daudzkārt uzdevumi ir tik komplicēti, ka būtībā skolotājs neklātienē rotaļājas ar vecākiem, bet bērns paliek par vērotāju. (Dažs labs astoņos gados vēl nevar pulksteni iemācīties, tādēļ prasīt no bērna Saules ceļa novērojumus ar veidlapu un fotogrāfijām nozīmē uzdot mājasdarbu vecākiem.) Piemēram, teksti, kas jālasa 1. klasē, man šķita pārāk gudri − jā bērns nav dzīvojis ģimenē ar folkloras tradīcijām, turklāt kaut kur viņa uztveres laukā atrodas arī Jēzus Kristus un Salavecis ar dāvanām, tad kokteilis var iznākt pat traģikomisks un mēs Ziemassvētkos uz bluķa vilksim Salaveci, kam todien ir dzimšanas diena. Pieņemu, ka lielākā daļa bērnu ar lielu prieku uzņems rotaļas, rokdarbus un citas aktivitātes, bet filozofiskā daļa paliks nākotnei.

Es teiktu, ka grāmatas otrajā daļā ir daudz piesaistošu ideju folkloras pulciņa nodarbībām, kā arī vienkārši jaukiem ģimenes kopdarbiem, taču uzmanīgi izturētos pret mītiskā pasaules uzskata veidošanu. Man pat drīzāk ir viedoklis, ka sākumskolā bērni tik organiski uztver folkloru, ka viņiem nemaz nav vajadzīgi īpaši skaidrojumi, galvenais, lai viņiem process sagādātu prieku. Gan jau viņi vēl paspēs apgūt, ka pasaku pele ir starpnieks starp šo un viņsauli.

Lai cilvēks saglabātu saskaņu ar realitāti jeb apkārtējo pasauli, nepieciešama nepārtraukta modrība un spēja noturēt līdzsvaru. (..) Svētku svinēšana dod iespēju atjaunot līdzsvaru dažādos dzīves aspektos: starp došanu un ņemšanu, krāšanu un tērēšanu, vēlmēm un apmierinājumu, atturēšanos un baudīšanu.

Grāmata mani rosināja uz pārdomām par vajadzību svinēt Ziemassvētkus pēc senajām tradīcijām. Ir tāda iekšēja sajūta, ka laiku pa laikam ir nepieciešami kādi sevis garīgās sakārtošanas rituāli, kas sekmētu harmoniskāku dzīvošanu. Tā kā es neesmu kristiete, tad svētku reliģisko kontekstu izbaudu vienkārši caur skaistu, mierīgu mūziku un meditatīviem dievvārdiem, taču tas manā izpratnē nav īsti tāds saulgriežu rituāls, ar ko apjaust Saules atgriešanos un tumsas atkāpšanos. Savukārt modernais cilvēks manī tā īsti netic, ka bluķa vilkšana ap māju pasargās no nelāgiem citpasaules spēkiem. Tādēļ būtībā es vēl esmu pārdomās, kā lietderīgi izmantot tautas tradīcijas savā labā.

 

Advertisements