Radjards Kiplings. Blēņu stāsti maziem bērniem / no angļu val. tulk. Vizma Belševica un Kārlis Egle. – Rīga: Jumava, 1994. (Rudyard Kipling. Just so stories. 1902.)
“Kaķis, kas staigāja, kur pašam patīk”, R.Kiplinga ilustrācija
Ziemassvētku brīvdienās man patīk atgriezties bērnībā un lasīt kaut ko pavisam jauku un mīļu. Kiplings visiem ir pazīstams kā Maugļa radītājs, un “Džungļu grāmata” ir latviski pārizdota vairākas reizes, sākot jau no 1923. gada. Taču Kiplingam ir arī stāsti bērniem, par kuriem nekādi nevarēju atcerēties, vai esmu tos lasījusi. Skaidri zinu, ka bērnībā esmu klausījusies pasaku par bruņnešiem, ko lasa Arnolds Liniņš, un Vizmas Belševicas izdomātie brīnišķīgie “durstīgi dzēlīgais” un “lēnīgi cienīgais” manās atmiņās ir neaizmirstami vārdu savienojumi. Visticamākais, ka esmu skatījusies arī padomju multenes par zilonīti, kam izstiepa degunu, un kaķi, kas staigāja, kur pašam patīk; arī pārējos stāstus lasot kaut kas smadzenēs ierosījās…
Taču šoreiz nebiju slinka un sameklēju, ka latviešu tulkojums (kurš pirmoreiz izdots 1968. gadā) nav pilnīgs, jo oriģinālā ir 12 stāsti, bet Vizma Belševica ir iztulkojusi astoņus. Savukārt klāt pievienotais, Kārļa Egles tulkotais “Riki-tiki-tavi” īstenībā pieder pie “Džungļu grāmatas”. Tādēļ izlasīju arī latviski netulkotos “How the Leopard Got His Spots”, “The Sing-Song of Old Man Kangaroo”, “How the Alphabet Was Made”, “The Crab that Played with the Sea” (tiešsaistē atrodams Gūtenbergā). Iespējams, šie stāsti nav tik spēcīgi un viens nav tulkots tādēļ, ka atspoguļo padomju bērnam kaitīgu pasaules radīšanas ainu, tomēr taisnības labad derētu arī latviski kādreiz izdot autentisku Kiplinga bērnu stāstu grāmatu. (Starp citu, nesenos krievu izdevumos ir tieši tāda pati aina − 8 pasakas ir tulkojis slavenais bērnu rakstnieks Čukovskis, bet četrām nežēlībā kritušajām ir pat vairāki, visticamāk − jaunāku laiku, tulkojuma varianti.) 2015. gada 30. decembrī Kiplingam būs 150. jubileja − varbūt kādu grāmatizdevēju tas interesē? Un īstenībā ražīgajam Nobela prēmijas laureātam Kiplingam vispār nav pārāk daudz tulkojumu; es, piemēram, labprāt latviski izlasītu viņa slaveno spiegu romānu “Kims”.
“How the Leopard Got His Spots”, illustrated by H.B. Vestal
Kiplings pieder pie tiem angļiem, kas dzimuši un bērnību pavadījuši Indijā, tādēļ uz mūžu saglabājuši mīlestību pret šo Anglijas eksotisko koloniju. Varbūt Indijas bērnība, varbūt ziemas brīvdienas, kas regulāri tika pavadītas Āfrikā, iedvesmoja Kiplingu uz vienkāršiem bērnu stāstiņiem. Kāds tētis “savam priekam un acuraugam” stāsta mazas, jancīgas pasaciņas par to, kāpēc kamielim ir kupris, zilonim garš snuķis, bet kaķis staigā, kur pašam patīk. No zooloģijas viedokļa tas ir galīgi garām, bet tāpēc jau latviski tie ir nosaukti par blēņu stāstiem, ko visā pasaulē jau vairāk nekā gadsimtu vecāki lasa priekšā saviem bērniem kā vakara pasaciņu. Kiplings spēj ļoti aktraktīvi, bet vienlaikus koncentrēti pasniegt skaistu, darbības piepildītu stāstu, kam bērns seko ar neatslābstošu interesi: drusciņ joku, mīļš amizieris, fantāzijas lidojums. Ceru, ka arī latviešu bērni turpinās lasīt Kiplinga pasakas, vēl jo vairāk − tik brīnišķīgā tulkojumā (kurš man īstenībā patīk pat labāk par oriģinālu).
Jan 04, 2015 @ 16:17:45
Bērnībā man ļoti patika Kiplinga Džungļu grāmata, tai piemīt kaut kāda iracionāla pievilcība. Bet arī šos stāstus lasīju un pārlasīju. Dīvaini jau tie ir, bet bērnībā šķita labi. 🙂
Un es arī priecātos, ja latviski izdotu Kimu.
Jan 04, 2015 @ 21:17:35
Laikam jau es nedrīkstu rakstīt, ka Maugli zinu tikai pēc multenes un teātra. Kuro gadu jau gribu atgūt iekavēto…
Es domāju, ka dīvainība ir viens no stāstu šarma iemesliem.
Jan 04, 2015 @ 21:34:35
Ja labi grib, tad jau nokavēto vienmēr var atgūt. Nezinu gan kā būtu to lasīt nopietnā vecumā. Turklāt bērnībā man tās nemaz nebija, lasīšanai nācās aizņemties. Un tie stāsti bija tik eksotiski nereāli un kaut kur smeldzīgi.
Tagad vairs tādas grāmatas neraksta. Tomēr Petrosjanas Namā, pēkšņi satiekot Šakāli Tabaki, likās, ka atmiņās ir atsaukts kaut kas sen aizmirsts, bet ļoti būtisks. 🙂
Jan 07, 2015 @ 15:45:06
Jā, šitos stāstus es arī labāk atceros pēc raidlugām nevis pēc grāmatas. Droši vien tāpēc, ka tās iznākšanas brīdī vairs nebiju gluži bērns, toties radio skanēja neatkarīgi no vecuma :). Cienīgi lēnīgais- protams! Un mēs mājās joprojām visu ko no visa kā izķepojam. Un kaķis saka “ni jau, ni jau, ni jau”- Ulda Dumpja balsī.
Kimu lasīju krieviski kaut kad drausmonīgi sen un nu vairs neko daudz neatceros. Bija tur kaut kāds interesants saspiegoto ziņu nodošanas paņēmiens caur lamāšanos…
Jan 08, 2015 @ 19:56:30
O, jā, izķepošana bija laba lieta. Man visvairāk palikusi atmiņā niķīgā jaguāru jaunekļa balss Andra Bērziņa izpildījumā.
Bet es par Kimu pirmoreiz izlasīju Lielajā spēļu grāmatā, kur bija tāda rotaļa uz priekšmetu atcerēšanos, kas saucās “Kims”.