K.V. Gortners. Karalienes zvērests / no angļu valodas tulkojusi Diāna Smilga. – Rīga: Kontinents, 2013. (C.W.Gortner. Queen’s vow. 2012.)

K.V.Gortners. Kastīlijas mantojums / no angļu val. tulk. Diāna Smilga. – Rīga: Kontinents, 2011. (C.W.Gortner. The Last Queen. 2006.)

Jaunā gada pirmās nedēļas es esmu pavadījusi Spānijas karalieņu sabiedrībā, un, spriežot pēc savākto grāmatu kaudzes, šajā zemē pavadīšu vēl vismaz mēnesi. Tas ir noticis bez tālejošiem nolūkiem, vienkārši salikās kopā grāmatas, ko ļoti gribas izlasīt, ar tādām, kas jau sen gaida lasīšanu. Un tā nu es esmu Spānijā.

Gortners_karalienes-zverests“Karalienes zvērests” gada nogalē tika izvēlēts lasīšanai kā izklaidējoša literatūra par romantisku viduslaiku karalieni, taču ļoti drīz − īstenībā, kā vienmēr − atklāju, ka paralēli pētu Eiropas vēsturi, lai noskaidrotu, cik daudz romānā ir izdomas, cik vēsturiskās patiesības. Romāna galvenā varone ir slavenā Kastīlijas Izabella (1451-1504), iespējams, pazīstamākā Spānijas karaliene, lai gan pie mums viņa visticamāk vairāk saistās ar  Kolumba sponsorēšanu braucienam uz Ameriku. Tradicionāli tiek uzsvērts, ka Izabellas laulības ar Aragonas Ferdinandu  lika pamatus mūsdienu Spānijai, turklāt laulātais pāris kopīgi pabeidza rekonkistu − musulmaņu izdzīšanu no Pireneju pussalas un pieteica sevi kā katoļu monarhus, pasludinot cīņu (ar inkvizīcijas palīdzību) pret visiem nekristiešiem. Man personīgi Izabella un Ferdinands saistās ar viņu kapavietu Granadā; būdama Spānijā, gandrīz netīšām blakus Granadas katedrālei uzgāju kapelu, kurā ieejot vienkārši aizsitas elpa: jo pārņem sajūta, ka altāra siena ir noklāta ar visu indiāņiem atņemto zeltu. Zīmīgi, ka paši monarhi atdusas stāvu zemāk ļoti askētiskos zārkos, un, iespējams, tas labi atspoguļo viņu dzīves: karos un grandu cīniņos izmocītie valdnieki nemaz nebija tik bagāti, taču viņiem vajadzēja tādiem izskatīties, lai saglabātu autoritāti padoto acīs.

Neteikšu, ka Gortnera grāmatas būtu izcila daiļliteratūra, taču viņš savām varonēm ir piegājis ar uzcītīgu mīlestību, ar vislielāko uzmanību vadot tās pa viņu dzīves līkločiem. Hronoloģiski pirmo Gortners ir uzrakstījis grāmatu par Izabellas meitu Huanu “Kastīlijas mantojums”, un būtībā tas ir jaušams stāstījumā − Izabellas grāmata atstāj labāku iespaidu. Grūti pateikt, kādēļ autors abos gadījumos ir izvēlējies stāstījumu pirmajā personā, jo sievietes personību es gan viņā nesajutu, taču pieņemu, ka tas palīdzējis romāna uzmanību koncentrēt uz galvenajām varonēm, viņu izjūtām, vēsturiskos notikumus atstājot otrā plānā. Un notikumu šī gadsimta laikā pietiktu divdesmit grāmatām…

Izabella nemaz nebija paredzēta valdnieces godam − viņu, kā jau visas karaļmeitas, gatavoja par diplomātisko ieroci un zilasiņu dzemdi, taču liktenis bija lēmis citādi, un Izabella bija unikāla ar to, ka apprecoties ar kaimiņu karalistes valdnieku Ferdinandu nebūt neatdeva vadības grožus viņa rokās, bet visu mūžu saglabāja zināmu Kastīlijas autonomiju. Romānā stipri jūtams, ka autoram Izabella ļoti patīk un viņš tai glaimo (man pat šķiet, ka spāņi vispār Izabellu glorificē), taču viņa noteikti nebija nekāds maija pumpuriņš − varas iegūšana, rekonkista, valsts reformas, reliģiskie strīdi, inkvizīcijas ieviešana (pa starpu sešas dzemdības) − tas prasa dzelzs raksturu un gribasspēku. Tādēļ Gortnera radīto apņēmīgo, bet saldeno Izabellas tēlu man prasītos zīmēt ar skarbākiem vaibstiem.

Quin.cdr“Kastīlijas mantojums” stāsta par Izbellas meitu Huanu jeb Huanu Trako (1479-1555). Kā otrā meita viņa tika izprecināta Filipam Skaistajam, Svētās Romas impērijas mantiniekam, taču tāpat kā māte neplānoti nonāca Kastīlijas tronī. Nezinu, kādus lāstus bija saņēmusi Izabella, taču viņas bērniem neveicās − troņmantinieks Huans nomira drīz pēc laulībām, viņa sieva dzemdēja nedzīvu meitiņu, vecākā meita nomira dzemdības, viņas dēls Manuels vēl pēc pāris gadiem, kā rezultātā par Kastīlijas mantinieci kļuva Huana.  Vēl viena Izabellas meita Marija, kura apprecēja Portugāles karali, sešpadsmit gados piedzemdēja 10 bērnus un klusi nomira, savukārt jaunākā Katalina kļuva par Aragonas Katrīnu un viņas stāsts ir apzelēts visās Tjūdoru hronikās. Huanas stāsts man bija atklājums, jo par viņu nezināju pilnīgi neko − iespējams, ka tas ir pat iespaidīgāks par Izabellas, taču Gortners pats godīgi atzīst, ka vēsturiskā materiāla ir bijis ļoti maz un daudz ko viņam nācies izdomāt. Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka Huana nodzīvoja garu mūžu − 76 gadus, no kuriem 40 pavadīja ieslodzījumā kā psihiski nevesela. Gortners (un arī mūsdienu vēsturnieki) apšauba Huanas diagnozi, jo pārāk daudziem varaskāriem večiem tas bija izdevīgi. Diemžēl pirmais vecis sarakstā bija Huanas miesīgais tēvs Ferdinands, kurš pēc Izabellas nāves gribēja vienpersoniski valdīt, taču Huanai bija juridiskas tiesības viņam to neļaut darīt, bet saglabāt Kastīlijas troni saviem bērniem.

Lai arī Huanas stāsts ir uzrakstīts drīzāk sentimentālā romāna tradīcijās, tomēr (ņemot palīgā enciklopēdiju) tas bija tiešām aizraujošs ekskurss 16. gadsimta sākuma cīņā par varu. Huanu nodeva un izmantoja visi tuvinieki: māte, tēvs, vīrs, viņai nebija ietekmīgu draugu kā viņas mātei cīņā par varu, lielāko daļu mūža viņa pavadīja nebrīvē, taču savdabīgā veidā viņa panāca savu: viņas sešu bērnu mūžs bija viduslaikiem neraksturīgi garš un veiksmīgs, un dēls Kārlis (Charles V, Holy Roman Emperor) mantoja Izabellas un Ferdinanda Spāniju.

Nedaudz paskatījos Izabellai veltīto seriālu un Huanai − filmu, taču man tās šķita pārāk melodramatiskas. Taču abu sieviešu personības joprojām šķiet gana intriģējošas, lai vēlētos uzzināt kaut ko vairāk par Izabellas īstenoto valsts politiku un Huanas ieslodzījuma patiesiem iemesliem.

Advertisements