Karloss Ruiss Safons. Vēja ēna / no spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2010. (Carlos Ruiz Zafon. La Sombra del Viento. 2001.)

Safons_Veja ena“Vēja ēna” ir grāmata, kas uz lasīšanu manā plauktā ir gaidījusi ļoti ilgi, iespējams, vēl pirms tās iznākšanas latviski biju ievērojusi jūsmīgas ārzemju atsauksmes. Šogad MsMarii man ne tikai to uzdāvināja Ziemssvētkos (par ko viņai liels paldies), bet arī ar personīgo piemēru pamudināja izlasīt jau janvārī. Tagad domāju, ka, iespējams, tik ilgi atliku lasīšanu, jo nedaudz baiļojos, vai grāmata būs sajūsmas vērts. Izrādās, ka bažām bija pamats.

Safons raksta lieliski, gribētos pat teikt: rakstnieks talantīgi izmanto mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Viņam ir tāda romantiska, brīžiem patētiska valoda, un garākie apraksti tā vien prasās uz pārlasīšanu. Savukārt sižets un varoņi gan ir nākuši no sentimentālo romānu lappusēm, un tāda ziepīga melodrāma izraisīja vilšanos. “Vēja ēnu” es biju sākusi lasīt vairākas reizes un nebiju tikusi tālāk par pirmajām 50 lappusēm, līdz ar to sākotnējais iespaids man bija tāds intriģējoši padrūms: zēns tiek aizvests uz  Aizmirsto grāmatu kapsētu, lai izvēlētos vienu grāmatu un kļūtu par tās aizbildni mūža garumā. Šāds ievads mani zināmā mērā bija sagatavojis fantāzijas literatūrai ar noteiktu gotikas piešprici, taču grāmatas lasīšanas gaitā es sapratu, ka autors aizvien vairāk iejūtas romantiska varoņa ādā un galvenais varonis Daniels izspēlē spāņu melodrāmu (kas būtībā nebūtu slikti, ja grāmatas reklāmā netiktu piesaukts Markess un Eko, taču Koelju gan te ir atrodams ar kaudzi).

Romāna sižets savērpts 20. gadsimta 50-to gadu Spānijā, kad pie varas ir ģenerālis Franko, kura režīms nesaudzīgi vajāja politiskos pretiniekus. “Vēja ēnas” pozitīvie varoņi, protams, ir Franko pretinieki, līdz ar to viņu likteņi ir neapskaužami. Lai gan Safons romānu ir pilnībā apolitizējis un galveno negatīvo tēlu Fumero apveltījis ar vietēja mēroga dēmona iezīmēm, kas izcīna personisko krusta karu un politiskie motīvi ir tikai iegansts nelietībām. Fumero autora izpildījumā ir tāds neģēlis, ka Drakula nobāl uz viņa fona (taču Drakulas rīcībā bija krietni vairāk loģikas). Pēc romāna izlasīšanas man šķiet, ka Safona mērķis ir bijis uzrakstīt romantizētu gotisko romānu, taču brīžiem šķita, ka viņš nespēj izlemt, vai tagad būs romantika vai − gotika (turklāt dikti gribas iepīt arī detektīvu un fantāziju). Abi žanri pieprasa izspēlēt noteiktu tēlu un situāciju kopumu, tomēr to sajaukšana pieprasa ļoti labu stila izjūtu, kādu Safonam es neizjutu. Es varu saprast uzsvērti melnbaltos varoņus, kuri visi runā un domā vienādi, izteikti drūmo un mistisko pilsētas gaisotni, pat vājš galvenais varonis, kurš izrādās ir spējīgs tikai maisīties pa kājām, būtu akceptējams. Taču tie ziepjainie puņķi, kas ievazājas ar diviem paralēlajiem mīlas stāstiem, man iet galīgi garām: kaut kādi neloģiski, galvenajam sižetam pielāgoti romāni, kuros galvenais ir ciest un mīlēties uz grīdas lietus un zibens pavadījumā. Otrs sāpju punkts ir romāna nevajadzīga pagarināšana, jo, piemēram, stāsts par mīlu uz aklo Klāru, stāsts par spoku mājas vēsturi vai maukas vešana nespējnieku nama vecītim ir pilnīgi patstāvīgas vienības, nekā nesaistītas ar galveno sižeta līniju.

Cerību stars šajā romantiskajā bēdu ielejā bija ļoti atraktīvs tēls Fermins (kuru autors gan atrod pilnīgi neloģiski − liekot galvenam varonim no miskastes izvilkt bomzi, kuram no sākta gala vispārējā aizdomu atmosfērā visi bez iebildumiem uzticas). Fermins ir dzīvīgs personāžs, kurš atdzīvina stāstījumu ar donžuana gājieniem un erudīciju, liekot priekšā dzīves laikā iegūtus aforismus:

Lieta tāda, ka vīrietis (..) uzkarst kā kvēlspuldze: sarkans vienā rāvienā un pēc brīža atkal auksts. Sieviete savukārt, un tā ir tīrā zinātne, uzkarst kā gludeklis, vai saprotat?

[Par sievietēm] zināt nezina neviens: ne Freids, ne arī viņas pašas, bet tas ir tāpat kā ar elektrību, nevajag zināt, kā tā darbojas, lai dabūtu pa pirkstiem.

Ko tad jūs gribat? Par spēju čurāt stāvus taču ir kaut kas jāmaksā.

Kopumā, protams, ka es esmu priecīga un pat drusciņ atvieglota, ka beidzot “Vēja ēnu” esmu izlasījusi. Droši vien, ka lielai daļai lasītāju tas bija un būs ļoti labs izklaides romāns, savukārt man bija liela vēlēšanās autoru paņemt aiz ausīm un sasēdināt kopā ar kārtīgu redaktoru, kurš rakstniekam palīdzētu romāna gaitā palikt tajā pirmo lappušu iestaigātajā ceļā, kas mazu zēnu aizveda uz teiksmaino Aizmirsto grāmatu kapsētu.

 

Advertisements