Kriss Stjuarts. Pāri citroniem: optimists Andalūzijā / Kriss Stjuarts; no angļu val. tulk. Ilze Burnovska. – Rīga: BaibaBooks, 2013. (Chris Stewart. Driving over Lemons. An Optimist in Andalucia. 1999.)

Stjuarts_Pāri citroniemGrāmata par angļa piedzīvojumiem Spānijā man ir aizķērusies neaprakstīta no pagājuša gada augusta, kad ļoti, ļoti sagribējās lasīt kaut ko izklaidējošu un nedaudz izzinošu, ar svešzemju aromātiem piesātinātu. Iespējams, uz mūsu platuma grādos dzīvojošiem tādas vārdkopas kā ‘ziedošas citronas’, ‘apelsīnkoku birzis’, ‘pirmā olīvu raža janvārī’ iedarbojas nedaudz hipnotizējoši, jo ar prātu es saprotu, ka viņu citroni un mandeles ir tieši tāda pati ikdiena kā mūsu ābeles un ķirši, taču dzīvē tā vien gribas nofotogrāfēt visus dabā ieraudzītos citrusaugļiem piebirušos kokus.

Anglis Kriss Stjuarts ir piepulcināms tam anglosakšu autoru pulciņam (nu jau diezgan raženam), kas savu dzīves piepildījumu dodas meklēt uz zemi, kas runā kādā no romāņu valodām. Spānija nav tas populārākais galamērķis, taču kādam jau ir jāsāk. Lai arī grāmatas pieteikumā tiek uzsvērts, ka Stjuarts ir ģitārists, tomēr, iepazīstot tuvāk autoru, atklājas, ka viņš ir apveltīts ar dažādiem talantiem un interesēm, no kuriem viens ir gana praktisks − profesionāla aitu cirpšana. Tādēļ sapnis par lauku māju Andalūzijas kalnos nav nemaz tik neprātīgs, arī tad ja māja atrodas uz stāvas klints, vēju appūsta, divu upju un divu kalnu grēdu ielenkumā.

Tādi cilvēki kā Stjuarts būtībā vēlas savienot pretrunīgas lietas: ekskluzivitāti un vienkāršību; viņi grib iegūt brīnišķīgu ainavu, svaigu gaisu, veselīgu un pašaudzētu pārtiku, par to maksājot ar daļēju atteikšanos no ērtībām, pat tādām kā ērts ceļš un elektrība, nemaz nerunājot par vaterklozetu vai internetu ledusskapī. Viens no autora uzdevumiem šādā grāmatā ir parādīt, ka ieguvumi atsver neērtības, un dzīve laukos var būt jauks piedzīvojums, atšķirībā no vienmuļas pilsētas kalpotāja ikdienas. Stjuartam izdodas to parādīt gana spraigi, neaizmirstot ironizēt arī pašam par savu, lētticīgā angļa naivumu. Vēl viens grāmatas ieguvums varētu būt nedaudz etnogrāfisks ieskats Andalūzijas zemnieku tradīcijās: kādas mājas ceļ ielejā, kā dzīvo aitu gani, kā rīko cūku bēres un cērpj aitas, kāda ir kalnu apūdeņošanas sistēma utt. Taisnības labad gan jāatzīmē, ka Stjuarts ar sievu ilgi nekavējās pie dzīves vienkāršā mājelē, bet darīja visu, lai savā Andalūzijas cortijos ieviestu komfortu, sākot ar normāla, no krāna tekoša ūdens iegūšanu un beidzot ar jaunas mājas uzcelšanu.

Rīts vēl nebija uzausis, kad es jautra prātā devos mājās pa taciņu, kas veda lejup uz upi. Nakts bija karsta, vienīgais gaismas avots − zvaigznes debesīs. Kā atalgojumu par to, ka nebiju pakritis un noripojis lejup pa stāvo nogāzi, es sevi apbalvoju ar stundiņu atpūtas. Uz muguras atlaidos uz silta akmens pašā upes viducī. Tuvākie ielas laternas stabi bija tālu prom, tādēļ ne mazākais blāvas gaismas stars nevarēja sabojāt ideālo piķa melno nakti.

Jāatzīst, ka sākotnēji par šo grāmatu man bija bažas, jo teksts gāja kā pa grumbainu ceļu, taču tas drīz vien izlīdzinājās un sākotnējos negludumus varētu norakstīt uz autora pirmajiem soļiem rakstniecībā. “Pāri citroniem” ir Stjuarta debija rakstniecībā un pirmā grāmata nu jau tetraloģijā (2014. gadā iznāca ceturtā sērijas grāmata), un īstenībā man tā patika labāk nekā es biju gaidījusi. Ne vienmēr ir vajadzīgi sensacionāli notikumi vai neticami stāsti, kādreiz vienkārši var palasīt tāda cilvēka rakstīto, kurš attēlo savu ikdienu ar lielu dzīves mīlestību.

“Pāri citroniem” ir izdevniecības “BaibaBooks” pirmā grāmata, un debija ir izdevusies − jauka grāmata ar patīkamu noformējumu. Esmu izlasījusi arī nākamo − “Simts soļu ceļojums”, un vislabāko nodomu vadīta gribētu izdevniecībai teikt, ka vienlīdz svarīgs grāmatai ir gan tulkotājs, gan redaktors. Un vairāk jaunu grāmatu, protams!

Advertisements