Žanis Grīva. Viņpus Pirenejiem: stāsti. – Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1948.

Grāmatu gadsimts − 1948

Iespējams, šādas grāmatas izvēle varētu šķist dīvaina, pat ņemot vērā, ka man ir jāaizpilda 1948. gada ailīte projektā “Grāmatu gadsimts”. Taču pēckara gados variantu nav daudz, turklāt sen jau esmu gribējusi izlasīt tos Grīvas stāstus, ko nosacīti dēvē par Spānijas stāstiem. Nepateikšu vairs kuros memuāros lasīju, ka Žanis Grīva latviešu literatūrā esot ienācis ļoti pārliecinoši (tieši ar Spānijas stāstiem), bet vēlākos gados viņa talants it kā sačākstējis un paklīdušas pat tādas baumas, ka šie stāsti neesot viņa paša rakstīti. Savu labo slavu rakstnieks esot atjaunojis ar bērnu literatūras grāvēju “Pasaka par Diegabiksi”, kas pirmoreiz iznāca 1960. gadā. Nezinu, cik daudz manās atmiņās ir taisnības, tomēr biju aizlikusi aiz auss, ka kādreiz derētu izlasīt tos Spānijas stāstus.

Javier Torices (1968)

Javier Torices (1968)

“Viņpus Pirenejiem” ir Grīvas pirmais stāstu krājums, ko publicēja drīz pēc Otrā pasaules kara. Kopā tie ir 12 stāsti, ko vieno kopīga tēma − Spānijas pilsoņu karš (1936-1939). Grīva, līdzīgi kā daudzi pasaules komunisti, piedalījās šai karā Internacionālās brigādes sastāvā, lai aizstāvētu Spānijas Otro republiku. Gūtie iespaidi ir kalpojuši par pamatu ne tikai šim vienam krājumām, bet pēc diviem gadiem − 1950. − tas ir iznācis jaunā redakcijā, kaut kas izņemts, kaut kas pielikts. Man diemžēl nesanāca dabūt 1948. gada izdevumu, lasīju Kopoto rakstu 1.sējumu, kurā divi stāsti ir aizvietoti ar vienu citu (bet nebūsim sīkumaini).

Pie tām lietām, ko taisījos uzsvērt kā negatīvas, gribēju minēt komunisma gara nemaldīgo klātbūtni un tēlu viennozīmīgo plakātismu. Taču rūpīgāk to pārdomājot, jāatzīmē, ka, pirmkārt, Grīvas dzīves ideoloģija jau no jaunām dienām taču bija komunisms, un būtībā (kā teorijai) tai ir savas tiesības pastāvēt. Daudziem tā laika inteliģentiem cilvēkiem šī ideoloģija bija sajaukusi galvu. Otrkārt, ja atsauc atmiņā pēckara grāmatas un kino, tad jāsecina, ka tajā laikā bija modē ļoti uzsvērti, it kā viengabalaini tēli un situācijas, kuras mūsdienās gribas uztvert nedaudz kariķēti. Iespējams, ka pēckara dzīvei bija nepieciešama skaidrība un ļoti konkrēta pasaules definēšana.

Iedomājieties plašu, viļņveidīgiem uzkalniem izvagotu augstieni, kuru no visām pusēm ielenc nelielas, bet mežonīgas kalnu grēdas. Ieapaļie uzkalni apdēstīti nepārtrauktiem un mūžīgi zaļiem olīvu dārziem. Sīkzarainie un kuplie olīvu koki aug tik vienādās rindās, it kā tos būtu stādījusi viena un tā paša dārznieka rokas. No kalnu augstumiem raugoties, šie dārzi atgādina milzīgu, zaļi sudrabainos mundieros ietērptu armiju, kas, parādes maršu gaidot, sastingusi miera stāvoklī.

Pārsvarā stāstiem ievadā ir skaisti, romantiski dabas apraksti, kuriem drīz vien tiek pretstatīta nabadzīga un nelaimīga vienkāršo ļaužu ikdiena. Fašistu tēls kā ļaunuma iemiesojums būtībā tiek parādīts tikai fonā, lai palīdzētu izcelt labos republikāņus. Līdztekus visādiem skarbiem brīvības cīnītājiem, Grīvam ļoti mīļs ir puikas tēls − grāmatas lappusēs satiekam Maksiljo, Huanito, Pepi un Marku. Zēni tā vai citādi jau bērnībā sastopas ar dzīves netaisnību, viņu tēvi ir aizgājuši karot, bet mātes nespēj pretoties viņu vēlmei arī piedalīties karā. Turklāt zēni saprot situācijas nopietnību un sirsnīgi cenšas spēlēt “labo” pusē.

Protams, es nevienam bez kādas īpašas intereses par Grīvas daiļradi vai nepieciešamības vākt materiālus par pēckara latviešu padomju literatūru šos stāstus neieteiktu. Taču “Estremaduras avju gans” un “Kalējs Deviņvīruspēks” drīzāk atgādina pasakas un bija ļoti simpātiski, kā arī stāsti ar puiku galvenā varoņa tēlā izraisīja līdzpārdzīvojumu. Un − ja nu tam pieiet pavisam filozofiski − no dziesmas vārdus neizmetīsi, arī tāda ir bijusi latviešu literatūra; es pat teiktu, ka esmu lasījusi arī krietni sliktākus ūdensgabalus.

Advertisements