Sākumlapa

Havjers Mariass “Tik balta sirds” (2014)

4 komentāri

Havjers Mariass. Tik balta sirds / no spāņu val. tulk. Dace Meiere. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. (Javier Marias. Corazon tan blanco. 1992.)

Mariass_Tik balta sirdsSpāņu romāni pie mums tiek izdoti ar nemainīgu regularitāti − pēdējo desmit gadu laikā aptuveni divi romāni gadā, turklāt dīvainā kārtā izrādās, ka tulkotāju ir diezgan daudz (uzvar, protams, Meieres kundze ar septiņiem romāniem). Pārsvarā tā ir izklaidējoša literatūra ar vēsturisku ievirzi, taču palaikam tiek tulkots arī kaut kas tāds, ko ielikt klasikas plauktiņā. Havjers Mariass būtu pieskaitāms pie dzīvajiem klasiķiem, 1997. gadā par romānu “Tik balta sirds” viņš ieguva prestižo International IMPAC Dublin Literary Award.

Mariasa grāmata ir brīnišķīgi uzrakstīta un pārtulkota, un pilnīgi iespējams, ka viņa radītie tēli manās domās uznirs ne reizi vien; taču nevaru noliegt, ka brīžiem grāmata mani kaitināja un nepatīkami nomāca. Iespējams, ka īstai literatūrai, kādai neapšaubāmi ir pieskaitāms Mariasa romāns, lasītājā ir jārada dažādas emocijas, tieši tāpat kā to dara pati dzīve. Ja vajadzētu ļoti īsi raksturot Mariasa romānu, tad to varētu izteikt ar 3 D: dziļdomīgi, daiļrunīgi, daudzslāņaini.

Romāna galvenais varonis ir tulks Huans, nedaudz pāri trīsdesmit, kurš nesen apprecējies. Varbūt šī notikuma dēļ viņam beidzot, it kā nejauši tiek pavēstīts, ka viņa tēva pirmā sieva ir izdarījusi pašnāvību ļoti drīz pēc kāzām. Neteiksim, ka Huanam ārkārtīgi interesētu, kādēļ tas ir noticis, taču ziņkāre, protams, nedaudz urda. Huana domu un atmiņu plūsma ievelk lasītāju, kuram tiek stāstīti dīvaini, sākotnēji šķietami nesaistīti notikumi, un grāmatas beigās tas viss kļūst par biezu, eļļainu straumi, kurā riņķus met atvari, ievelkoši virpuļi. Ik pa laikam man gribējās autoram piebikstīt, jo šķita, ka viņš aiziet kaut kādā prātuļojošā meditācijā vai arī nebija īpaši skaidrs, kāpēc man jāuzzina par kādas negantas kubietes slepenu sakaru ar precētu spāni. Jāatzīst, ka manas domas ļoti bieži nesaskanēja ar Mariasu vai drīzāk − ar viņa pausto dzīves filozofiju, taču uzrakstīts tas bija skaisti.

Ikvienas cilvēku attiecības vienmēr nozīmē neskaitāmus sarežģījumus un varmācību, un arī aizvainojumus un pazemojumus. Visi vienmēr visus piespiež − ne tik daudz darīt to, ko tie nevēlas, bet drīzāk darīt to, par ko tie īsti nezina, vai vēlas, jo gandrīz neviens nekad nezina, ko nevēlas, un vēl jo mazāk zina, ko vēlas, un nav nekādas iespējas to izdibināt.

Man šķiet, ka grāmata apliecina tēzi, ka pārsvarā cilvēks ir tendēts pielīdzināt citus savai saprašanas pakāpei. Mariass visiem saviem varoņiem ir piešķīris dziļus, smagnējus prātojumus, un es īstenībā maz uztvēru, kur beidzas viņa galvenais varonis un sākas citi raksturi − jo būtībā viņi visi bija vienādi. Bet pilnīgi iespējams, ka romānā, kurš ir rakstīts no pirmās personas tieši tas ir pareizais piegājiens, jo mēs taču visi pasauli uztveram caur vienu − savējo − uztveres prizmu, un citādi tas nemaz nav iespējams.  Taču ar šādu pieeju visi romāna tēli tomēr sanāk pārāk vienveidīgi, un tas nedaudz nomāc − jo viens no dzīves skaistumiem (lai arī brīžiem kaitinošiem) ir tās daudzveidība.

Mēs ticam, ka arvien labāk iepazīstam cilvēkus, kas ir mums līdzās, taču laiks atnes sev līdzi daudz vairāk nezināmā nekā zināmā, un varētu pat teikt, ka mēs ar katru brīdi zinām arvien mazāk un ēnas zona nemitīgi paplašinās. Jo spilgtāka būs gaisma, jo izteiktākas būs arī ēnas.

Romāns ir izteikti vīrišķīgs, un ne vienmēr tai labākā nozīmē, jo visi sieviešu tēli faktiski ir tikai spoguļi vīriešu rīcībai, tiem praktiski netiek piešķirts savs spēles lauciņš. Huana sieva, Huana tēva sievas, kubiete − spāņa mīļākā, Huana Ņujorkas draudzene − viņas visas runā ar vīriešu tekstiem un dara to, ko no viņām vēlas vīrieši. Izņemot to spītīgo, kura nošavās. Varbūt tādēļ viņa autoram šķita tik svarīga? Cerēsim, ka tas ir mans maldīgais iespaids, bet šobrīd vispār spāņu literatūra man šķiet orientēta uz vīrieti un viņa izjūtām.

Nezinu, vai tieši to vēlējās nodot autors, bet fināla iespaids − ja tēlaini izsakās − man atgādina nocirstu celmu, uz kura vērojami neskaitāmi gadu rinķi, it kā cilvēku dzīves klātos viena uz otras, cita pieglaužoties, cita attālinoties. Un viss ir saistīts, un visi ir saistīti, cilvēki cauri gadiem un attālumiem spēj atkārtoties žestā, domā, rīcībā, un šķiet, ka tieši tā tas ir iekārtots un nekas jauns vairs nav iespējams… Iespaids ir ļoti spēcīgs un izraisa melanholiski grūtsirdīgas sajūtas. Es tādas romānos nemeklēju (manī pašā tādu ir pietiekoši), tādēļ nekāda aizrautīgā lasīšana man nesanāca.

Redzi, mūsu dzīve nav atkarīga no mūsu rīcības, no tā, ko esam izdarījuši, visu nosaka tas, kas ir zināms par mums un par to, ko esam darījuši.

Domāju, ka romantiskas literatūras cienītājiem grāmata liks vilties, taču tā labi demonstrē, kas mūsdienās ir kvalitatīva daiļliteratūra; neatkarīgi no lasītāja subjektīvā viedokļa, “Tik balta sirds” ir skaisti uzrakstīta, īpašu sajūtu grāmata.

Marija Duenjasa “Sapņu atbalss” (2013)

9 komentāri

Marija Duenjasa. Sapņu atbalss / no spāņu valodas tulk. Dace Meiere. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Maria Duenas. El tiempo entre costuras. 2009.)

Duenjasa_Sapņu atbalss“Sapņu atbalss” manu uzmanību piesaistīja no iznākšanas brīža: šķita, ka romānam par jaunu sievieti kara laikā, kura šūšanas ateljē aizsegā nodarbojas ar spiegošanu, ir jābūt aizraujošam. Pēc tam es lasīju dažādas atsauksmes, un mans entuziasms nedaudz noplaka, jo romānam tika pārmests gan pārmērīgs “ziepīgums”, gan bezgaumība. Tomēr “Sapņu atbalss” mani vienalga vilināja − nepaspēju to izlasīt vienlaikus ar spiegu grāmatām, tad nu lasīju kopā ar citām Spānijas grāmatām. Iespējams, ka romāns mani patīkami pārsteidza tādēļ, ka biju sabaidīta vai arī tā vienkārši bija īstā literatūra nemīlīgā, slapjā ziemā.

Galvenā varone ir pavisam jauna meitene Sira Kiroga, kura kopā ar savu māti strādā Madridē šūšanas ateljē. Sākums ir ļoti tradicionāls: Sira nomaina labu, kārtīgu līgavaini (kādi parasti ļoti patīk mammām) pret gludenu skaistuli, kuram īstenībā viņai pat nekas nav jāsola − šuvējiņai hormoni tā sakāpj galvā, ka visi radi var iet bekot. Stāsts ir vecs kā pasaule, bet lai nu laimīgs tas, kas dzīvē līdzīgas muļķības nav sastrādājis. Kādā galīgi nejaukā dienā Sira attopas viena pati, ne vairs Madridē, bet Spānijas Marokas protektorāta pilsētā Tetuānā – slima, pamesta, ar svešu parādu nastu, turklāt 1936. gada vasarā ir sācies Spānijas Pilsoņu karš un viņa nevar atgriezties mājās. Tā nu Sira sāk cīnīties par izdzīvošanu šajā īpatnējā, dažādu tautību un reliģiju iedvesmotā pilsētā; par laimi, Sirai ir zelta rokas un drīz viņas šūšanas prasmes novērtē Tetuānas smalkāko dāmu aprindas.

el-tiempo-entre-costuras-2

Kadrs no seriāla “El Tiempo entre Costuras” (2013-2014). Sira kopā ar savu skaistuli-pavedinātāju.

Godīgi sakot, stāstam nevar pārmest oriģinalitāti, taču rakstnieces stils ir patīkams, lasās ļoti raiti, tādēļ labākā romāna definīcija būtu − romantiskas nokrāsas piedzīvojumi ar eksotisku pieskaņu. Es nedaudz padomāju par to, ka daža laba situācija šķiet sadomāta un vai tiešām bez šujmašīnas un palīdzēm ir iespējams tādā tempā dragāt kleitas un kostīmus, savukārt lielu bonusu deva plašais stāstījums par politisko un sociālo situāciju gan protektorātā, gan vēlāk Spānijā − pavisam tuvu autore pieved gan ģenerālim Franko, gan viņa tuvākai apkārtnei. Iespējams, tādēļ es pievēru acis uz visām romantiskajām klišejām, jo man bija ļoti interesanti lasīt par politisko “virtuvi” un spiegošanas procesa aizkulisēm.

Par Lielbritānijas spiedzi Sira kļūst romāna otrajā pusē, kad Franko režīms, kurš oficiāli Otrā pasaules kara laikā ir pasludinājis neitralitāti, tomēr acīmredzami simpatizē nacistiem un veic darbības, kas ir ārkārtīgi neizdevīgas angļiem. Autore gan tieši neizskaidro, kādēļ Sira ir nolēmusi pilsoniski nostāties pret Franko režīmu, taču domāju, ka sākums ir meklējams Siras draudzībā ar Rozalindu Foksu (kā nopratu, reālu vēsturisko personu), kura ir angliete un vienlaikus mīļākā Tetuānas ietekmīgākai personai − Spānijas augstākajam komisāram Beigbederam. Rozalinda pati dara visu, lai satuvinātu Spāniju un Angliju, un šim procesam veiksmīgi savervē arī Siru.

XLJa parasti romānos mani samekle ēdienu receptes, tad šoreiz nevarēju paiet garām kādas kleitas tapšanas aprakstam. Rozalindai ļoti ātri bija vajadzīga izejamā kleita − skaista un oriģināla, un Sira viņai pašuja slavenā Delphos viltojumu. Kleitas (vai drīzāk to varētu pat dēvēt par stilu) autors ir spānis Mariano Fortuni i Mandraso, kurš pirmoreiz to radīja vēl 1907. gadā. Tolaik dāmas valkāja sarežģīta silueta kleitas ar korseti, bet Delphos ir iedvesmojies no grieķu hitona – vienkārša piegriezuma, īpaši plisēta zīda auduma kleita, kas maigi apkļauj ķermeni. Sākotnēji dāmas to valkāja kā mājas tērpu, taču ar laiku slavenas aktrises to iznesa publiskā telpā un kleita kļuva par prestižu, katras sevi cienošas modes dāmas garderobes sastāvdaļu. Autore apraksta kā lielu gabalu zīda atlasa iemērc verdošā ūdenī, tad Sira ar palīdzi saņem audumu katra no sava gala un no visa spēka griež katra uz savu pusi, pēc tam audumu kā saritinājušos milzu čūsku izžāvē iespējami lielā karstumā un tad tas ir kļuvis par smalki plisētu, skaistu zīdu. Kleitai ir pavisam vienkāršs piegriezums, lai dominētu auduma faktūra un krāsa, taču oriģinālā Fortuni malas apdarināja ar Murano stikla pērlītēm, lai tērpam būtu labāks kritums.

Var jau būt, ka Dace Meiere savā jaukajā tulkojumā ir kaut kā uzlabojusi autores stilu un izveidojusi to baudāmāku, taču es nevaru pievienoties tiem, kas romānu nodēvējuši par nelasāmu; raitā stāstījumā ir saplūdusi daļiņa romantikas, nedaudz riskantu piedzīvojumu, kārtīgs strēķis vēsturiskās patiesības un krāsainībai − Ziemeļāfrikas ainavas (un es noteikti atcerēšos par volframa nozīmi militārajā rūpniecībā). Man vienīgi būtu iebildums pret to, ka izdevējs grāmatai ir devis tik bezpersonisku nosaukumu. Autore romānu ir nosaukusi “Starp laika šuvēm”, ko grāmatas beigās pamato ar alegoriju, ka spiegi/izlūki ir cilvēki, kas atrodas vēstures neredzamajā pusē un savu laiku nepamanāmi nodzīvo starp vēstures vīlēm. Katrā ziņā būtu derējis vairāk padarbināt iztēli, jo par “Sapņu atbalsi” principā var nodevēt ikvienu dāmu romānu un tas bezpersoniski pazudīs starp simtiem citu.

Kailās lasītājas III

1 komentārs

Valentīndienas noskaņās piedāvāju pavasara priekšnojausmas iedvesmotu nelielu dzejoļu un gleznu izlasi. Šobrīd esmu iejutusies Spānijas gaisotnē, tādēļ dzejoļi ņemti no “Spāņu dzejas antoloģijas, 20. gs.” (Neputns, 2014., sakārtojis un atdzejojis Leons Briedis).

Patricia Watwood_2

Patricia Watwood. Music and Poetry (2000)

Bet nakts paceļas kā ziedoša mūzika,

un zvaigznes laistās, apdziestot iemirdzēdamās.

Un aukstums, skaidrs aukstums,

visspelgākais pasaules aukstums,

apšaubāma visa tā īstenība, ko es redzu un kam es pieskaros,

skopa mīlestība, ko es sastopu,

liek man meklēt tevi,

sieviet, karstu sirspukstu noteiktā mežā.

Gabriels Selaija (1911-1991), fragments no dzejoļa “Naktī”

.

***

Philippe de Rougemont. Nude Woman Reading

Philippe de Rougemont (1891-1965) Nude Woman Reading

Es tevi sapnī iepazinu

un mīloši tev steidzos pretī

pa ceļu, vedošu pie tevis,

ko vienīgo vien dievināju.

Es cauri savam sapnim gāju

pilns tieksmes apmātas un maigas

kļūt vergs un valdnieks tavs ar laiku…

Tik tu tā arī nepateici,

pa kuru ceļu pati steidzi

man sapnī atklāt savu vaigu.

Manuels Mačado (1874-1947), dzejolis “Noslēpums”

.

***

William Oxer. The Reader

William Oxer. The Reader

Tie ir nakts ceļgali.

Mēs vēl nezinām viņas acis.

Piere, ausma, zeltainie mati

nāks vēlāk.

Viņas augums, lēni izstaigādams

dzīves bez sapņiem,

vakara apelsīnos

iegremdē neskaidrās kājas, tikām viņas rokās

agrīnas ataust gaisā.

Mēness krūtīs.

Saule prātā.

Lepna. Tumsnēja. Vientuļa.

Sieviete vai nakts. Pusnakts.

.

Manuels Altolagirre (1905-1959) dzejolis “Vienpadsmitos naktī”

.

***

Andrei Belichenko (1974) A Quiet Read

Andrei Belichenko (1974) A Quiet Read

Tavas prombūtnes kristāli ierēto manu balsi,

kas izgaist naktī

manas guļamistabas ledainajā tuksnesī.

Es gribētu būt eņģelis un vilcene.

Es gribētu būt apžilbinoši tava,

bet es esmu aptumšojoši mana.

Glorija Fuertesa (1917-1998), dzejolis “Tavas prombūtnes kristāli”

.

***

John Currin (1962) The Reader (2010)

John Currin (1962) The Reader (2010)

Tu – sapņa maigais ziloņkauls,

miesas sniegs, plaukstas

rāmums mēness klusumā, −

gan sēžot, gan arī guļot pati savā istabā. Un es, ieplūzdams tevī

gluži kā skaidrs ūdens,

appludinādams visu tavu augumu

un to viscaur pārklādams,  un jau pilnībā

iemiesodamies tajā

kā gaiss lukturī,

noskatīdamies, kā tu trīci, laisties

un mirdzi manī pašā,

aizdegdamās manā augumā,

apgaismojot manu miesu,

vējainā vēja miesu.

Emilio Pradoss (1899-1962), fragments no dzejoļa “Mirdzošais īpašums”

Дина Рубина “Белая голубка Кордовы” (2009)

4 komentāri

Дина Рубина. Белая голубка Кордовы. – Москва: Эксмо, 2009.

Rubina_Belaya golubkaPirms gandrīz četriem gadiem lasīju Dinas Rubinas grāmatu “Почерк Леонардо” un toreiz nosolījos, ka vajadzētu turpināt iepazīt šo rakstnieci. “Почерк Леонардо” ir pirmā grāmata triloģijā, kas nav saistīta sižetā, bet drīzāk garā − visas trīs grāmatas vēsta par neordināriem, talantīgiem galvenajiem varoņiem, kuri dzīvo savdabīgā, it kā divējādā realitātē. Pirmajā grāmatā tā dubultojas spoguļos, otrajā “Белая голубка Кордовы” − svārstās starp īstu un viltotu mākslu, trešajā “Синдром Петрушки” − starp lelli un cilvēku. Tā kā jau pats otrās grāmatas nosaukums vēsta par Spāniju, tad šķita, ka nupat ir īstais brīdis atkal pievērsties Rubinas daiļradei.

Dina Rubina ir krieviski rakstoša ebreju rakstniece, kas jau gadiem dzīvo Jeruzalemē. Taču, kā mēs zinam, ebreju tautas līkloči pasaules ceļos ir gari un līkumoti, un romānā “Белая голубка Кордовы” uzsvērti redzams, cik tālu gadsimtu gaitā tiek izmētāti viens no otra vienas dzimtas locekļi, un vienlaikus − cik stipra ir dzimto asiņu balss un neticama tās pievilkšanās pāri telpai un laikam. Kādā intervijā Rubina stāsta, ka viņai ar Spāniju ir savdabīgas attiecības − lai arī vismājīgāk un mierīgāk viņa jūtas Vidusjūras tautu pūlī, taču Spānijā līdztekus iederībai vidē to pavadījis dīvains sasprindzinājums un pastiprināta interese par visu ieraudzīto. Rubina to izskaidro ar senu ģimenes leģendu, ka viņi ir cēlušies no Spānijas ebrejiem − sefardiem, kurus 16. gadsimtā izraidīja no Spānijas un tie izbira pa visu pasauli, bet spēja saglabāt zināmu daļu savas identitātes. Pēc ceļojuma pa senču vietām 1999.gadā Rubina uzrakstīja ceļotājas piezīmes «Воскресная месса в Толедо» un domāja, ka Spānija viņu atlaidīs, taču tā sauca joprojām un radās iecere romānam “Белая голубка Кордовы”.

Romāna galvenais varonis ir Zahars Kordovins, un stāstījuma sākumā viņš ir nobriedis, izskatīgs vīrietis pēc četrdesmit, kurš izveidojis veiksmīgu starptautiska mākslas eskperta karjeru un pasniedz mākslas vēsturi Jeruzalemes universitātē. Vienlaikus viņam ir otra, publikas acīm slēpta profesija − izcilu gleznu izcils viltotājs, turklāt viņš ir nepārspējams savu viltojumu menedžeris − katrai gleznai tiek pacietīgi radīta leģenda, kas apliecina tās autentiskumu un attiecīgā brīdī nodrošina labu cenu prestižā izsolē. Taču sekmīgā rūpala īpašnieka saknes meklējamas Ukrainas mazpilsētā Vinnicā, kur agri atklājās viņa mākslinieka talants, kas tika turpināts izkopt Ļeņingradas akadēmijā, kam sekoja emigrācija uz Izraēlu. Rakstniece jau romāna sākumā liek nojaust, ka Kordovina nogriešanās no taisnā mākslinieka ceļa uz viltotāja takas ir saistīta ar kādu pagātnes traģēdiju un uztur intrigu visa romāna garumā.

Julio Romero de Torres (Cordoba, 1874-1930). La Chiquita Piconera (1930) (fragments)

Julio Romero de Torres (Cordoba, 1874-1930). La Chiquita Piconera (1930) (fragments)

Romāna sākumā lasītājs tiek vazāts līdzi galvenajam varonim − Kordovins dodas uz kādu konferenci Toledo, bet pēc tam met cilpas pa Eiropas dienvidiem, un tas nav interesantākais stāstījums. T.i., autore ļoti cenšas to padarīt interesantu, aprakstot gan ainavas, gan mājas, gan cilvēkus, taču tas notiek tik sīkumaini, ka vienā brīdī prāts pagurst visu to iegaumējot. Izklāstu krietni atsvaidzina iespraudumi, kas apraksta Kordovina dzimtas gaitas Krievijā un Ukrainā, tādēļ ļoti iepriecināja, ka romāna gaitā to kļuva aizvien vairāk, līdz autore pilnībā pievērsās galvenā varoņa bērnībai un jaunībai. 20. gadsimta 60-to gadu Vinnica lasītāja acīs uzpeld kā neglīta, taču ļoti raiba mazpilsēta ar izciliem, ārkārtīgi savdabīgiem personāžiem, savukārt studiju gadu Ļeņingrada caur nemīlīgu un drēgnu ziemu atver brīnumainu, pēc gleznošanas krāsām smaržojošu, krāsainu pasauli. Jāsaka, ka romāns vispār manās acīs “spēlēja” tikai šajās lappusēs, savukārt pārējais − pat sižetiski nepašaubāmi labi izdomātā dzimtas sefardu pagātne − izklāsta ziņā krietni nobalēja. Lai palielinātu spriedzi, romānā ir ievīta detektīvlīnija, kam izskaņā būtu jāpārtop alegoriskā, svinīguma un traģisma apdvestā nobeigumā, taču man tas atstāja diezgan samākslotu iespaidu. Kaut vai visas šīs, romāna gaitā pieaugošās, neticamās sakritības šķita kā ar pirkstu acīs iebakstītas − dzīvē tā var notikt, bet literatūrā tas liekas sadomāti.

Dinai Rubinai ir izcils stils, spēle ar vārdu (varbūt pat brīžiem pārāk aizrautīga), tādēļ vien viņu ir vērts lasīt. Taču − visu lasīšanas laiku mocījos ar domu − vai krāsainā pagātne ar dzirkstošiem personāžiem un nedaudz nūģīgais Kordovina šodienas apraksts ir apzināti veidoti tik kontrastējoši? Varbūt, velkot paralēles ar Kordovina nodarbošanos, autore vēlējusies pateikt, ka īstā galvenā varoņa dzīve ir palikusi pagātnē un šobrīd viņš dzīvo tikai atblāzmu, viltojumu? Katrā ziņā romāns neatstāj vienaldzīgu, un arī garāmejot sniedz daudz informācijas par gleznu viltošanu un viltojumu pārdošanu, kā arī izgaismo dažas interesantas Spānijas ebreju likteņu epizodes.

Ak, aizbraukt vēlreiz uz Toledo, bet šoreiz apsēsties blakus Zaharam Kordovinam uz viesnīcas balkoniņa… viņš jau laikus būtu aizgājis uz tirgu un nopircis zilganas, valgas olīves, dažādus mančego sierus − pavisam svaigu un izturēto, nedaudz asāko versiju, klāt piemestu tomātu ķekaru un kartīgu gabalu pan de pueblo − irdenu maizi ar kraukšķīgu garoziņu. Mēs dzertu viņa mīļāko sarkanvīnu “Faustino VII” un baudītu rietošo sauli, kas glāstītu baznīcu smailes, līdz pilsēta iegrimtu smaržīgā un biezā Spānijas naktī…

Februāra meitene

Komentēt

jos-van-den-nieuwenhof

Jos van den Nieuwenhof. Thoughtful spot

Kā gaisma sniega kristālos

es iesāpos −

un ledus puķē pārvēršos,

kur pieskaros.

.

Ne krāsas, ne tvanēšanas,

es ziedu ziemas laukā.

Un celdams no dusēšanas

Vējš mani vārdā saukā.

.

Es neatbildu. Es gaidu

veidā dīvainā −

kad pārvērtīšos smaidā

mēness apmātā.

 

 

Veltas Sniķeres dzejolis “Mēness apmātā” no krājuma “Dziļumā jāpārtop” (Grāmatu Draugs, 1963)