Дина Рубина. Белая голубка Кордовы. – Москва: Эксмо, 2009.

Rubina_Belaya golubkaPirms gandrīz četriem gadiem lasīju Dinas Rubinas grāmatu “Почерк Леонардо” un toreiz nosolījos, ka vajadzētu turpināt iepazīt šo rakstnieci. “Почерк Леонардо” ir pirmā grāmata triloģijā, kas nav saistīta sižetā, bet drīzāk garā − visas trīs grāmatas vēsta par neordināriem, talantīgiem galvenajiem varoņiem, kuri dzīvo savdabīgā, it kā divējādā realitātē. Pirmajā grāmatā tā dubultojas spoguļos, otrajā “Белая голубка Кордовы” − svārstās starp īstu un viltotu mākslu, trešajā “Синдром Петрушки” − starp lelli un cilvēku. Tā kā jau pats otrās grāmatas nosaukums vēsta par Spāniju, tad šķita, ka nupat ir īstais brīdis atkal pievērsties Rubinas daiļradei.

Dina Rubina ir krieviski rakstoša ebreju rakstniece, kas jau gadiem dzīvo Jeruzalemē. Taču, kā mēs zinam, ebreju tautas līkloči pasaules ceļos ir gari un līkumoti, un romānā “Белая голубка Кордовы” uzsvērti redzams, cik tālu gadsimtu gaitā tiek izmētāti viens no otra vienas dzimtas locekļi, un vienlaikus − cik stipra ir dzimto asiņu balss un neticama tās pievilkšanās pāri telpai un laikam. Kādā intervijā Rubina stāsta, ka viņai ar Spāniju ir savdabīgas attiecības − lai arī vismājīgāk un mierīgāk viņa jūtas Vidusjūras tautu pūlī, taču Spānijā līdztekus iederībai vidē to pavadījis dīvains sasprindzinājums un pastiprināta interese par visu ieraudzīto. Rubina to izskaidro ar senu ģimenes leģendu, ka viņi ir cēlušies no Spānijas ebrejiem − sefardiem, kurus 16. gadsimtā izraidīja no Spānijas un tie izbira pa visu pasauli, bet spēja saglabāt zināmu daļu savas identitātes. Pēc ceļojuma pa senču vietām 1999.gadā Rubina uzrakstīja ceļotājas piezīmes «Воскресная месса в Толедо» un domāja, ka Spānija viņu atlaidīs, taču tā sauca joprojām un radās iecere romānam “Белая голубка Кордовы”.

Romāna galvenais varonis ir Zahars Kordovins, un stāstījuma sākumā viņš ir nobriedis, izskatīgs vīrietis pēc četrdesmit, kurš izveidojis veiksmīgu starptautiska mākslas eskperta karjeru un pasniedz mākslas vēsturi Jeruzalemes universitātē. Vienlaikus viņam ir otra, publikas acīm slēpta profesija − izcilu gleznu izcils viltotājs, turklāt viņš ir nepārspējams savu viltojumu menedžeris − katrai gleznai tiek pacietīgi radīta leģenda, kas apliecina tās autentiskumu un attiecīgā brīdī nodrošina labu cenu prestižā izsolē. Taču sekmīgā rūpala īpašnieka saknes meklējamas Ukrainas mazpilsētā Vinnicā, kur agri atklājās viņa mākslinieka talants, kas tika turpināts izkopt Ļeņingradas akadēmijā, kam sekoja emigrācija uz Izraēlu. Rakstniece jau romāna sākumā liek nojaust, ka Kordovina nogriešanās no taisnā mākslinieka ceļa uz viltotāja takas ir saistīta ar kādu pagātnes traģēdiju un uztur intrigu visa romāna garumā.

Julio Romero de Torres (Cordoba, 1874-1930). La Chiquita Piconera (1930) (fragments)

Julio Romero de Torres (Cordoba, 1874-1930). La Chiquita Piconera (1930) (fragments)

Romāna sākumā lasītājs tiek vazāts līdzi galvenajam varonim − Kordovins dodas uz kādu konferenci Toledo, bet pēc tam met cilpas pa Eiropas dienvidiem, un tas nav interesantākais stāstījums. T.i., autore ļoti cenšas to padarīt interesantu, aprakstot gan ainavas, gan mājas, gan cilvēkus, taču tas notiek tik sīkumaini, ka vienā brīdī prāts pagurst visu to iegaumējot. Izklāstu krietni atsvaidzina iespraudumi, kas apraksta Kordovina dzimtas gaitas Krievijā un Ukrainā, tādēļ ļoti iepriecināja, ka romāna gaitā to kļuva aizvien vairāk, līdz autore pilnībā pievērsās galvenā varoņa bērnībai un jaunībai. 20. gadsimta 60-to gadu Vinnica lasītāja acīs uzpeld kā neglīta, taču ļoti raiba mazpilsēta ar izciliem, ārkārtīgi savdabīgiem personāžiem, savukārt studiju gadu Ļeņingrada caur nemīlīgu un drēgnu ziemu atver brīnumainu, pēc gleznošanas krāsām smaržojošu, krāsainu pasauli. Jāsaka, ka romāns vispār manās acīs “spēlēja” tikai šajās lappusēs, savukārt pārējais − pat sižetiski nepašaubāmi labi izdomātā dzimtas sefardu pagātne − izklāsta ziņā krietni nobalēja. Lai palielinātu spriedzi, romānā ir ievīta detektīvlīnija, kam izskaņā būtu jāpārtop alegoriskā, svinīguma un traģisma apdvestā nobeigumā, taču man tas atstāja diezgan samākslotu iespaidu. Kaut vai visas šīs, romāna gaitā pieaugošās, neticamās sakritības šķita kā ar pirkstu acīs iebakstītas − dzīvē tā var notikt, bet literatūrā tas liekas sadomāti.

Dinai Rubinai ir izcils stils, spēle ar vārdu (varbūt pat brīžiem pārāk aizrautīga), tādēļ vien viņu ir vērts lasīt. Taču − visu lasīšanas laiku mocījos ar domu − vai krāsainā pagātne ar dzirkstošiem personāžiem un nedaudz nūģīgais Kordovina šodienas apraksts ir apzināti veidoti tik kontrastējoši? Varbūt, velkot paralēles ar Kordovina nodarbošanos, autore vēlējusies pateikt, ka īstā galvenā varoņa dzīve ir palikusi pagātnē un šobrīd viņš dzīvo tikai atblāzmu, viltojumu? Katrā ziņā romāns neatstāj vienaldzīgu, un arī garāmejot sniedz daudz informācijas par gleznu viltošanu un viltojumu pārdošanu, kā arī izgaismo dažas interesantas Spānijas ebreju likteņu epizodes.

Ak, aizbraukt vēlreiz uz Toledo, bet šoreiz apsēsties blakus Zaharam Kordovinam uz viesnīcas balkoniņa… viņš jau laikus būtu aizgājis uz tirgu un nopircis zilganas, valgas olīves, dažādus mančego sierus − pavisam svaigu un izturēto, nedaudz asāko versiju, klāt piemestu tomātu ķekaru un kartīgu gabalu pan de pueblo − irdenu maizi ar kraukšķīgu garoziņu. Mēs dzertu viņa mīļāko sarkanvīnu “Faustino VII” un baudītu rietošo sauli, kas glāstītu baznīcu smailes, līdz pilsēta iegrimtu smaržīgā un biezā Spānijas naktī…

Advertisements