Anne Cotterill (1933-2010)

Anne Cotterill (1933-2010)

Aiz loga laiks tiks svārstīgs kā jaunas meitenes noskaņojums − te lietus, te sniegs, taču skaidri jūtams, ka kupenas jau ir pagātnē. Gada pirmajos mēnešos lasīju diezgan daudz, taču tie burti lielākoties nebija atrodami grāmatās, bet visādos darba papīros, blogos un presē. Tā nu esmu izlasījusi tikai septiņas grāmatas, visas par Spānijas tēmu. Divus romānus pametu pusratā, jo man tie nekādi negāja uz priekšu − ar vilšanos noliku malā jau sen lasītgribēto “Jūras katedrāli”, otrs bija kāds spāņu tulkojums krieviski “В поисках единорога”. Ar citu noskaņojumu varbūt būtu grāmatas piebeigusi, taču lasītgriba ir nonākusi nelielā zampā, t.i. “paēdušai pelei milti rūgti”.

Nedaudz sērīgi nolūkojos uz atskaitēm par šī gada bibliofīlu orģijām Ķīpsalā, jo arī šogad es tur pabiju, taču “medu ēdu, alu dzēru, gar lūpām tecēja, mutē netika”. Nopirkto grāmatu skaits − 0. Acīmredzot mani ļoti stipri ir ietekmējušas neizlasīto grāmatu kaudzes mājās un labāk es kaut ko pirkšu tikai tad, kad būšu nolēmusi to tūlīt arī lasīt. Varbūt man bija pesimistiska oma, taču es neredzu, ka grāmatu nozare būtu kvalitatīvi atkopusies pēc krīzes. Pat šķita, ka grāmatu stendu ir kļuvis mazāk. Jā, ir izdevniecības, kuras ir veiksmīgi atradušas noteiktu nišu un iepriecina ar mērķtiecīgu grāmatu izvēli, piemēram “Mansards” vai “Dienas Grāmata”. Taču mani satrauc, ka Latvijas grāmatu tirgū ir palicis tikai viens lielais spēlētājs − “Zvaigzne ABC”, kas šo tirgu deformē. Pirmkārt, “Zvaigzne ABC” izdod savai kapacitātei pārāk daudz grāmatu, jo esmu ievērojusi, ka daudzām ļoti labām grāmatām nav pietiekošas reklāmas. Lai arī izdevniecība ir vienīgā, kurai ir iknedēļas reklāmas raidījumi gan radio (LR2 “Lasāmlaiks”), gan TV (raidījuma “Dzīvīte” ietvaros), taču pat tie nespēj aptvert visu izdevumu klāstu. Otrkārt, kādā brīdī izdevniecība ir kritusi merkantilisma valgos un aizvien vairāk pievēršas to grāmatu izdošanai, ar kurām var ātri nopelnīt. Sakotnējā izdevniecības tirgus niša bija mācību literatūra (visiem vecumiem), kam likumsakarīgi piederas bērnu un jauniešu auditorijai veltītās grāmatas. Savukārt pieaugušajiem kādreiz piedāvāja kvalitatīvu daiļliteratūru un padomu grāmatas. Šobrīd “Zvaigzne ABC” būtībā “nosmeļ krējumu” tām tēmam, ar kurām citas izdevniecības kādreiz līdzsvaroja savu piedāvājumu. Jebkurā grāmatu pārdošanas sarakstā var redzēt, ka cilvēki labprāt pērk ezotēriku, populāro psiholoģiju, dažādas grāmatas par ēšanu, veselīgu dzīvesveidu, mājkopību un dārzkopību, kā arī, protams, “pavieglu” daiļliteratūru (lai neteiktu − lubenes). Un jāņem vērā, ka Latvijas tirgus ir tik mazs, ka pietiek vienreiz izdot grāmatu, piemēram, par orhidejām, lai vismaz pāris gadus jebkuras citas grāmatas par šo tēmu pārdotspēja  būs maza. Tieši Grāmatu svētkos piegāju pie “Zvaigznes” daiļliteratūras letes un sapratu, ka lielu daļu grāmatu saturiski ir grūti atšķirt no “Kontinenta” piedāvājuma. Tas ļoti sarūgtina. Varbūt tomēr vairāk domāt par kvalitāti un visus tos pseidozinātniskos apcerējumus un bestsellerus atstāt citiem? (Lai nebūtu grāmatas jāpārdod kā malka − uz svara.)

Protams, ka priecē jaunu izdevniecību rašanās, tikai tās tirgū ienāk diezgan pabailīgi, it kā pa sānu durtiņām. Bet katrā ziņā labāk to darīt lēnāk, bet kvalitatīvi, lai nesanāk kā dažam izdevējam, kas pat savu mājaslapu palaida pilnu ar kļūdām. Diemžēl Grāmatu svētki  nav domāti mazam izdevējam, jo ar pāris izdotām grāmatām stendu jau nav vērts īrēt. Novēlu jaunpienācējiem, pirmkārt, atrast savu pozīciju Latvijas grāmatu tirgu un tajā rakt dziļi un labi, otrkārt, vērtēt grāmatu ne tikai pēc dižpārdokļa potencēm, bet meklēt kaut ko jaunu, varbūt pat Latvijas tirgū vēl nebijušu.

Godīgi sakot, es nemaz nebiju domājusi rakstīt par grāmatu izdevējiem, man bija izdomātas pavisam citas tēmas − par Dievu un netaisnību, par nedrošību apkārtējā pasaulē, par izteikšanās brīvību, kā mainās noskaņojums Krievijas blogosfērā, bet laikam jau tas viss būs citreiz vai nebūs nemaz. Varu tikai pateikt, ka mani stindzina ārpasaulē notiekošais, un, iespējams, tādēļ daudz kas no daiļliteratūras šķiet neaktuāls un mazsvarīgs. Ak, nu labi, ja jūs saziedosiet man vismaz 50 eiro nedēļā, tad es varēšu atļauties vienu dienu nedēļā neiet uz darbu un šīs astoņas stundas lasīt grāmatas un par tām paspēt uzrakstīt blogā. JOKS. Nedomāju, ka kāds man atļaus tādu darbalaiku, turklāt neuzskatu, ka par maniem hobijiem un iegribām kādam būtu jāmaksā.

Martā jau darba mazāk nekļūs, taču mani jau gaida Anšlavs Eglītis, Ezeriņš un Aspazija un padomā ir pāris grāmatas par mīlestību. Ļoti gribas beidzot nonākt līdz pasaku tēmai, jau pāris gadus kā pele uz migu velku visādu “pasakainu” literatūru, bet kaut kas cits vienmēr aizlien priekšā. Pasakās taču vienmēr uzvar labais, vai ne?

Atvadīšos no spāņu tēmas ar skaistu dziesmu, ko izpilda argentīniete Mersedese Sosa un amerikāniete Džoana Baeza.

Thank you to life, which has given me so much.
It gave me laughter and it gave me longing.
With them I distinguish happiness and pain —
The two materials from which my songs are formed,
And your song, as well, which is the same song.
And everyone’s song, which is my very song.

 

Advertisements