Anšlavs Eglītis. Līgavu mednieki. − Rīga: Zinātne, 1993. − (Romāns − pagātnes liecinieks).

Grāmatu gadsimts−1939

Eglitis_Ligavu medniekiJāsaka godīgi, ka Anšlavam Eglītim (1906-1993) es jūtos it kā nedaudz parādā, jo šo rakstnieku, kurš pat ir iemanījies trāpīt jaunāko laiku obligātās literatūras sarakstā, esmu lasījusi ļoti maz. Populārā trimdas rakstnieka romāni Latvijas grāmatveikalos parādījās 90. gadu sākumā, kad viņu sāka pārizdot dzimtenē, bet dažā bibliotēkā bija atrodami arī ziedojumos atsūtītie Bruklinas “Grāmatu Drauga” izdevumi − pabiezas, cēla izskata grāmatas. Toreiz es godīgi mēģināju iepazīt Eglīti, kuri daudzi slavēja un pat steidzās nosaukt par mīļāko rakstnieku, taču nevienu romānu man līdz galam izlasīt neizdevās.

“Līgavu mednieki” ir Anšlava Eglīša pirmais romāns, vispirms 1939. gadā publicēts žurnālā “Atpūta” un tai pašā gadā izdots grāmatā (pirmajam izdevumam uz vāka ir norādīts 1940. gads, tādēļ dažviet romānu datē kļūdaini). Romāna rakstīšanas brīdi Eglītis jau bija diplomēts mākslinieks, taču gleznošanas tieksmi drīz nomāca rakstīšana un pirmskara gados jaunais rakstnieks strādājis “Jaunākajās Ziņās” un “Atpūtā”. Savā pirmajā romānā (pirms tam iznācis stāstu krājums “Maestro” (1936)) Eglītis attēlo to Rīgas vidi, kurā, iespējams, pats tai laikā bija grozījies: gan studentu korporāciju, gan greznas mājas viesības, gan vietējās dažāda līmeņa dzerstiņu vietas.

Vispār man gadās tā, ka esmu izlasījusi daiļdarbu un tad pārsteidzīgi to novērtējusi pārāk zemu, jo šķitis, ka ir bijis jālasa pārāk ilgi un grūti; taču pēc kāda laika ir atnākusi sapratne, ka tas bija tā vērts un uzrakstītais turpina manī dzīvot savu dzīvi. Klusībā cerēju, ka arī par Eglīša romānu, kuru izlasīju jau pirms pāris nedēļām, manī parādīsies atskārsme, ka nupat man ir jauns mīļākais autors. Nē, tā diemžēl nenotika, neskatoties uz daudzām pozitīvām romāna īpašībām.

Romāna “Līgavu mednieki” centrā ir trīs draugi − vienkārši puiši no laukiem, kuri alkst iekļūt Rīgas bagātākajos namos. Ķurzēns ir ducīgs bārenis, kurš ar sīksta zemnieka sīkstumu un pacietību cīnas par labāku vietu zem saules, Dušelis ir uzņēmis tiešu, taču šķietami bezcerīgu ceļu uz baņķiera meitas sirdi, trešais puisis − Epalts ir neglābjams romantiķis, kurš aiz ārēja cinisma un samezglotām vārdu rotaļām slēpj ilgas pēc īstām jūtām.Visi trīs puiši bikli iefiltrējas baņķiera Surģenieka bērnu izmeklēto draugu lokā un pūlas izdzīvot lecīgo jauniešu vidē. Ap grezno Rīgas dzīvokli spieto Rīgas zelta jaunatnes krējums, kurā pa vidu gluži kā atēdušās peles peldas iznesīgais mantinieks Visvaldis un kaprīzā princese Grizelda.

Anšlava Eglīša stiprā puse nenoliedzami ir tēlu raksturojumi − kad viņš paņem kādu varoni priekšā, tad lasītājs uzzina gan par pumpu uz deguna, gan nelāgu paradumu urbināt degunu, gan slēptākajām alkām, kas tirda un urda konkrētā personāža dvēseli. Varbūt Eglīša pirmā profesija − gleznotājs − izskaidro, kādēļ autoram ir tik svarīgs varoņa ārējā tēla portretējums. Taču romāna garumā šie apraksti nedaudz nogurdina, jo cilvēka izskata nianses nevar būt svarīgākas par notikumiem. Turklāt lielākā daļa tēlu tā arī paliek par bildēm pie romāna sienas, un autoru īpaši neinteresē, kas ar tiem notiek ārpus gleznas rāmjiem.

Droši vien, ka romāna stiprā puse ir zobgalīgais stils, un tieši tādēļ Eglītis daudziem iet pie sirds. Man it kā arī patika jaukie, asprātīgie epiteti, ko autors bagātīgi bārsta, un komiskās situācijas, kurās bieži vien tiek nostādīti varoņi, taču pietrūka tā dzinējspēka, kas lasītājam liek aizrautīgi šķirt lapu pēc lapas un alkt izzināt varoņu noslēpumus. Diezgan vienaldzīgas man bija līgavu mednieku dēkas, un tajā es nevainoju Eglīti, bet gan mūsu abu raksturu nesaderību.

Viens tēls gan man paliks spilgtā atmiņā − precētais Dušelis, kurš pēc laulībām top par izsmalcinātu gardēdi; viņa ēšanas un dzeršanas ieradumi, kā arī bagatīgais cienastu apraksts ir apbrīnojami krāšņi un apetīti rosinoši.

Advertisements