Kā nupat izlasīju romānā: “Divdesmit darbadienas mēdz tīties kā slieku mudžeklis, bet mēnesis aizaulekšo galopā!” (©Ilga Liepiņa). Tā nu es arī esmu attapusies marta pēdējā dienā, ka grāmatu jaunumu apskats par pirmajiem diviem mēnešiem ir palicis neuzrakstīts.

Sāksim ar ļoti labu Latvijas vēstures grāmatu − Sanita Reinsone “Meža meitas” (Dienas Grāmata), kas stāsta par līdz šim maz pētītu lappusi nacionālo partizānu gaitās − sievietēm, kurām pēckara gados nācās slēpties mežos, un viņu likteņiem; emocionāli atmiņu stāsti papildināti ar izsmeļošu vēsturnieces pēcvārdu.

Rislaki_VorkutaPar tikpat skaudru vēstures lappusi vēsta Latvijā dzīvojošā soma Jukas Rislaki pētījums “Vorkuta: sacelšanās ieslodzīto nometnē” (Lauku Avīze). Kā zināms, pēc Staļina nāves 1953. gadā notika ieslodzīto sacelšanās Vorkutas nometnē, kas labvēlīgi ietekmēja vispārējo noskaņojumu toreizējā PSRS. Vorkutā bija ieslodzīti arī daudzi baltieši.

Pavisam nesenus notikumus dokumentējis Imants Liepiņš aprakstā par karadarbību Krimā un Donbasā − “Ukraina: dzīvība, nāve  un iekšējā revolūcija” (Jumava).

Savukārt ļoti senā pagātnē atkāpjas Harijs Tumans monogrāfijā “Varoņi un varonība Senajā Grieķijā (Latvijas Universitāte), kas vēsta par cilvēka un varas attiecībām seno laiku vidē; tiek reklamēts, ka šis ir pirmais latviešu valodā tapušais oriģinālais pētījums par Senās Grieķijas vēsturi un kultūru, kas piedāvā pilnīgi jaunu nestandarta skatījumu. 

“Zvaigzne ABC” ir laidusi klajā kolektīvo monogrāfiju trīs daļās “Psiholoģija”, kas faktiski ir mācību grāmatas, kurās vienkopus ir skaidroti psiholoģijas pamatjautājumi, apkopotas pamatkoncepcijas galvenajās psiholoģijas nozarēs un jaunākie pētījumi, sniegtas galveno terminu definīcijas. Man šķiet būtiski, ka tas nav tulkojums, bet gan Latvijas zinātnieku darbs.

Kursite_Latviesa majaSavā jaunākajā grāmatā “Latvieša māja” (Rundas) Janīna Kursīte ir pētījusi, kā latvietis atklājas caur savu māju. Pirmajā daļā izzināta tautas arhitektūra caur folkloras un mitoloģijas prizmu, savukārt otrā tiek piedāvāta koka arhitektūras terminu vārdnīca.

Ne tikai doktora darbi, bet arī maģistra darbi var pārtapt gramatā, ko pierāda Līgas Čeveres “Arhetipi un žanriskās iezīmes šausmu stāstos” (Cita izdevniecība). Autore piedāvā savu skatījumu uz šausmu literatūru, atklājot gan žanra attīstības likumsakarības Latvijā un pasaulē, gan analizējot teksta iekšējo struktūru, gan tā iedarbīgumu uz recipientu.

Kad tikts galā ar non-fiction, varam pāriet pie daiļliteratūras. Sāksim ar latviešu jaunumiem. Vispirms jāpiemin kārtējais projekta “Mēs. Latvija, XX gadsimts” romāns − Māris Bērziņš “Svina garša” (Dienas Grāmata), kas stāsta par kāda mālderzeļļa gaitām pirms Otrā pasaules kara. Otrkārt, no latviešu literatūras jaunums ir mūsu blogeru kolēģa Viļa Kasima satīriskais romāns “Lielā pasaule”, kas jau izpelnījies labas atsauksmes no lasītājiem.

Daudz ir iznācis interesantas tulkotās daiļliteratūras. Protams, ka gaidīts notikums ir lietuvietes Kristinas Sabaļauskaites  “Silva rerum” trešās daļas izdošana (tulk. Dace Meiere, Zvaigzne ABC), kas lasītāju aizved  uz 18. gadsimta Lietuvu. Bet tas vēl nav fināls, Sabaļauskaite rakstīs arī ceturto daļu! Vēl viens latviskots lietuviešu autors − Romualds Granausks “Migla virs ielejām” (tulk. Daina Avotiņa, Lauku Avīze), neko īsti gan par grāmatu no preses relīzes nevar saprast.

zmeskals_milestibasTikpat strauji kā tulkoto lietuviešu grāmatu skaits, pieaug arī čehu literatūra latviešu valodā. Vispirms − Josefs Škvoreckis “Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” (tulk. Jānis Krastiņš, Mansards); jau pats grāmatas apakšvirsraksts − seno dienu enterteinments par dzīvi, sievietēm, likteni, sapņošanu, strādnieku šķiru, ziņotājiem, mīlestību un nāvi − liecina par oriģinālu piegājienu. Otrs čehu autors ir Tomāšs Zmeškals “Mīlestības vēstule smilšu rakstā” (tulk. Sandra Ņikuļceva, Mansards), kas, šķiet, ir sarakstījis sāgu par ģimeni 20. gadsimta otrās puses Čehijā.

Zviedru rakstnieki jau tradicionāli ir pārstāvēti ar krimiķi: Marija Ērnestama “Marionešu meitas” (tulk.Marika Gintere, Lauku Avīze) pieteikts tiek kā psiholoģisks detektīvs, lai gan man šķiet, ka trīs māsas, kas iestudē leļļu izrādes, varētu aizvest sižetu ļoti interesantā virzienā. Frēdrika Bakmana romāns “Vīrs, vārdā Ūve” (tulk. Ineta Balode, Jānis Roze) ir nodēvēts par literāru sensāciju – galvenais varonis ir pikts vīrs cienījamos gados, kas aiz skarbās ārienes slēpj siltu sirdi, sola smieklus caur asarām.

Pieminēšu vēl divas apgāda “Jānis Roze” izdotās grāmatas: jau pagājušā gada beigās iznākušo Jevgeņija Vodolazkina “Laurus” (tulk. Māra Poļakova) un janvāra pirmajā pusē atvērto Luisa Martina Santosa “Klusuma laiks” (tulk. Edvīns Raups). Abi romāni ir augstas raudzes literatūra, lai gan ne tie vieglāk lasāmie.

Zendkers_tavu-sirdspukstuIzklaidējoši aizraujošo literatūru varētu pārstāvēt Zvaigznes ABC izdevumi: Stīvens Kings “22.11.1963”, (kurš īstenībā nekādus komentārus neprasa) (tulk. Vanda Tomaševica) un Šerila Streida “Mežone” (tulk. Sintija Zariņa), kas vēsta par jaunas sievietes ceļojumu vientulībā ar kājām pa kalnu taku. Vēl ir viens piesaistošs romāns − Jans Filips Zendkers “Tavu sirdspukstu dziesma” (tulk. Tamāra Liseka), kurā man ļoti patīk hennas saule uz grāmatas vāka, taču galīgi neesmu pārliecināta, vai pēc satura tas nebūs sentimentālais romāns.

Nobeigumā man ir atstātas divas interesantas grāmatas par dabu − Džefs Hodžs “Botānika dārzkopjiem” (tulk. Ilze Žola, Zvaigzne ABC) un Normunds Priedītis “Latvijas augi: enciklopēdija” (Gandrs). Pirmajai man ļoti patīk noformējums un ilustrācijas, savukārt otrajai piesaista bagātīgais uzziņu materiāls, taču varētu atnākt kāds zinošāks dabas draugs un pastāstīt, cik labas un manam grāmatplauktam vajadzīgas ir konkrētās grāmatas.

Šoreiz sanāca daudz un lakoniski, taču tas jau labi, ka gada pirmajā ceturksnī ir sanācis jauks pulciņš manu uzmanību piesaistošu grāmatu.

 

Advertisements