Ilga Liepiņa. Nāve stiprāka par mīlu. – Rīga: Zvaigzne, 2014.

Liepiņa_Nāve stiprākaLatviešu autores romāns tika paņemts bibliotēkas plauktā spontāni, taču apzināti – vajadzēja kādu ātri izlasāmu grāmatu, kas izsistu no ieilgušas, pārāk domīgas lasīšanas manieres. Šajā jomā grāmata nelika vilties, un arī, vērtējot kopumā, tas bija diezgan interesants lasījums.

Romāna galvenā varone ir Selēne, kura krīzes rezultātā spiesta atteikties no fizioterapeites privātprakses un sameklē darbu kādā provinces pansionātā. Līdz ar to darbība pārsvarā norisinās latviešu romāniem diezgan neierastā vidē, un es teiktu, ka arī vispārējā noskaņa ir diezgan neparasta. Galvena stāstniece romānā ir Selēne, un visus notikumus lasītājs uztver caur viņas skatījumu; kaut kā pierasts tādā gadījumā šo varoni uztvert pozitīvi un pat nedaudz iejusties viņa ādā − tas arī tiek panākts, taču tikai romāna otrā pusē es sapratu, ka man nemaz tā Selēne nepatīk (vai vismaz nepatiktu, ja es viņu pazītu realā dzīvē). Sākotnēji Selēne tiek pozicionēta pozitīvi kā darbīga, raita būtne, kas dzīves kūleņos vienmēr krīt uz kājām, tomēr vēlāk es domāju, ka viņa ir vienkārši normāls, domājošs cilvēks, kas apguvis labu profesiju un māk to izmantot, bet vispār − liela egoiste.

Kopumā romāns pāsteidz ar tādu ironiski attieksmi, kas brīžiem robežojas ar cinismu. Un parasti taču ierasts lasīt par slimo un vecļaužu pansionātiem tādā laipnā, aizbildnieciskā tonī, kas ietver pārākuma izjūtu! Šeit viss ir daudz reālāk un pārliecina labāk − jo cilvēks vecumā un slimībā nav tikai rāms un skaists, viņš var kļūt diezgan nejauks un pat nepanesams. Katrā ziņā pansionāta darbinieku melnais humors viņiem ir kā izdzīvošanas stratēģija brīžiem pat diezgan traģiskos apstākļos, tādēļ šķiet saprotams un akceptējams. Selēne pati šai pansionātā nejūtas pārāk labi, it kā pazemināta no privātprakses augstumiem, un sākotnēji attieksme ir pat vīzdegunīga, taču romāna izskaņā − es gan nezinu, vai tas bija autores apzināts nodoms − viņa tieši pansionāta notikumu kontekstā pārvērtē savu attieksmi pret dzīvi.

Domāju, ka grāmatai būtu noderējis labāks redaktora darbs, jo jau pašā sākumā viena no Selēnes paziņām tiek pozicionēta kā sena draudzene, bet tālāk izrādās, ka Selēne viņu nemaz tik labi nepazīst un ierodas pie tās mājās tikai otro reizi mūžā, turklāt ar pilnām somām ēdamā. Viens liels romāna gabals ir veltīts tam, ka Selēne sakūda dažus pansionārus uz precībām, kas vadībai un radiniekiem nemaz nav izdevīgi; tas bija interesanti, bet es nesapratu, kādā bija Selēnes motivācija tādai intrigai − vienīgi atriebes prieks pret pansionāta direktori? Romānā ir ietverts stāsts par vienu ļoti traģisku, iespējams, pat reālu gadījumu, kas satriec ar šaušalīgumu, bet vienlaikus ļoti disonē ar kopējo noskaņu; neesmu pārliecināta, ka tas bija jāpasniedz tādā rakursā (un attaisnot slepkavību nevar, jo nav tādu “pareizo” cilvēku, kurus drīkstētu nogalināt).

Jāsaka godīgi, ka es biju gaidījusi krietni maigāku un sentimentālāku gabaliņu, tādēļ atspridzinošā ironija mani patīkami pārsteidza. Man pat patika, ka galvenā varone nav viennozīmīgs pozitīvais tēls, kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tādus par galvenajiem varoņiem izvēlas reti. Selēne − kundzīte labākajos gados, kas grib dzīvot labi, gan materiāli, gan seksuāli un nebaidās par to atzīties pati sev un darīt visu mērķu sasniegšanai. Man laikam kārtējo reizi ir pretenzijas pret romāna noformējumu un šoreiz arī pret romāna nosaukumu− nu kādas vēl rozes, kāda tur parafrāze par Raini? Romāns ne tuvu nav tumši pelēkās nokrāsās vai melodramatisks, tas ir pat ļoti reāls gabaliņš − jestrs un raiti izlasāms.

 

Advertisements