Pastāstīšu jums par trim izrādēm, kuras esmu noskatījusies maijā: Saules bērni (Dailes teātris, režisors Dž.Dž. Džilindžers), Vīnes meža stāsti (Nacionālais teātris, režisors Andžejs Bubeņs) un M.Butterfly (Dailes teātris, režisore Laura Groza-Ķibere). Varētu izpausties par vēl vienu izrādi – Divpadsmit krēsli (JRT), taču īstenībā par to nav daudz sakāmā: brīnišķīgs iestudējums, kas godam JRT repertuārā aizstājis “Revidentu” un tikpat sekmīgi spēs gadiem savākt pilnu zāli. Mana vienīgā iebilde par “Divpadsmit krēsliem” būtu, ka pāris ainas derētu īsināt, lai uzturētu izrādes tempu, taču tās jau ir nianses. Ja Gundara Āboliņa kolorītais Kisas tēls nebija milzu pārsteigums, tad Andra Keiša Ostaps Benders gan patīkami iepriecināja – aktieri ierasts vērot mīlētāja ampluā, taču šoreiz pa skatuvi planēja vieglprātīgs dīkdienis ar tieksmi uz kriminālām avantūrām. Domāju, ka agrāk vai vēlāk uz “Divpadsmit krēsliem” aizies pat tie, kas teātrī parādās reizi piecos gados.

Tikpat negaidīts kā Keiša Ostaps Benders priekš manis bija Jura Žagara tēlotais izklaidīgais zinātnieks Maksima Gorkija lugā “Saules bērni” uz Dailes teātra skatuves. Jāatzīst, ka Latvijas jaunāko laiku teātrī Gorkijs ir diezgan piemirsts autors, iespējams, tādēļ vien izrāde šķita uzmanības vērta. Lugas darbība norisinās Krievijā 1905. gada priekšvakarā un rāda kādu vidusslāņa ģimeni: zinātnē iegrimis ģimenes galva Protasovs (Juris Žagars), kura sieva (Kristīne Nevarauska) izklaidē sevi ar vietējo mākslinieku (Ģirts Ķesteris), cerot izpelnīties no vīra kādu greizsirdības dzirksti; ģimenē dzīvo arī galvenā varoņa māsa Ļiza (Ērika Eglija), kas ir garīgi labila būtne, savukārt ciemos piestaigā Ļizas pielūdzējs Boriss (Artis Robežnieks) un viņa māsa (Vita Vārpiņa) – bagāta atraitne, kas slepus ieķērusies ģimenes galvā. Strādnieku šķiru pārstāv virkne otrā plāna personāžu, starp kuriem kolorītākais – atslēdznieks Jegors (Lauris Dzelzītis). Lugas gaitā tiek risināta juceklīga “santabarbara”, kurā sporādiski cenšas iekļauties ārējās pasaules dumpinieciskie noskaņojumi. “Saules bērni” savdabīgi sasaucas ar nākamo manis skatīto izrādi “Vīnes meža stāsti” Nacionālajā teātrī, jo, pirmkārt, abās lugās notikumi norisinās lielu politisko satricinājumu priekšnojautās, un, otrkārt, abās lugās man radās priekšstats, ka aktieri, paši nemanot, vienas lugas ietvaros katrs izspēlē pilnīgi dažādas izrādes: daļai ir komiskā drāma, daļai – traģēdija, vēl kādam – farss. Līdz ar to priekšstats par notiekošo ir neviendabīgs un skatītājam ir grūtības adekvāti reaģēt: ja neapšaubāmi ir jāsmejas par komisko, Žagara atveidoto profesoru, kuram atdevīgi pretim spēlē Vārpiņas pamuļķā, bet sirsnīgā madāma, tad Eglijas atveidotā eksaltētā cietēja arī rauj uz smīnu, lai gan, visticamāk, tāds nav bijis aktrises nodoms. Pieņemu, ka lugas mērķis ir bijis parādīt pretstatu: noslēgta, samērā nodrošināta vidusšķiras ģimene neizpratnē, kā no gliemeža čaulas, raugās uz zemnieku/strādnieku plosīšanos par kaut kādām pirmajiem nesaprotamām vajadzībām. Diemžēl izrādē vienkāršie ļaudis tiek parādīti tik primitīvi, ka atliek tikai kopā ar Protasoviem neizpratnē raustīt plecus. Kopumā izrādi ir interesanti skatīties dēļ Žagara un Vārpiņas, daļēji Robežnieka, savukārt vesela rinda tēlu rada darbības ilūziju un būtībā ir viegli aizstājami vai pat svītrojami. Egliju kā aktrisi es joprojām neesmu ieraudzījusi.

“Vīnes meža stāsti” man vispirms paliks atmiņā ar kustībām (horeogrāfe Inga Raudinga) un pāris jauniem aktierim – Agnesi Cīruli un Raimondu Celmu – kurus uz skatuves ieraudzīju pirmoreiz. Ēdena fon Horvāta luga aizved uz starpkaru perioda Vīni, kurā rotaļlietu veikalnieka meita Marianne (Cīrule) grasās precēties ar skārņa īpašnieku Oskaru (Celms), taču iemīlas spēlmanī un dīkdienī Alfrēdā (Uldis Anže), kurš Mariannes dēļ pamet savu turīgo draudzeni Valēriju (Inga Misāne-Grasberga). Visa izrāde tiek risināta drūmos toņos, ko atsvaidzina dzīvās mūzikas iestarpinājumi. Kā jau pieminēju, aktieri savus tēlus risina ļoti dažādi (tas traucē) un – otra lieta, kas sasaucas ar “Saules bērniem”- viņu ir par daudz. Tādās izrādēs manī neviļus pamostas ķirurga tieksmes un es domāju, cik daudz no tā visa varētu noīsināt. Man šķiet, ka izrāde labāk iederētos uz mazākas, eksperimentiem atvērtākas skatuves, kas līdz ar to piesaistītu citu publiku. Katrā ziņā, tas nebija bezcerīgi un prom iet man negribējās, bet nepamet sajūta, ka kaut kas tajā visā nenostrādāja. Iespējams, ka es morāli neesmu gatava Šoriņa kungam apakšbiksēs.

Trešā izrāde, kuru lielākā daļa teātramīļi jau noteikti ir redzējuši –  M.Butterfly Dailes teātrī. Gaidas no šī iestudējuma bija lielas, jo gribējās ieraudzīt kaut ko tādu… labāku par iepriekšredzēto. Zināt, ir tādi apģērba gabali, kurus satur viena slepena poga vai āķītis, tad nu “M.Butterfly” gadījumā viss ir atkarīgs no tā, vai viens aktieris spēs ticami notēlot liktenīgu ķīniešu sievieti, kas īstenībā ir viltīgs ķīnietis; ja tas nenotiek, tad būtībā izrāde sabrūk. Par laimi Dainis Grūbe Song Lilingas lomā ir brīnišķīga, manierīga aktrise, tādēļ pilnīgi mierīgi var noticēt visām mīlas jūtām, ko pret viņu pauž franču ierēdnis Galimārs (Juris Žagars). Patika tas, cik daudzveidīgi ir izmantota lielā skatuve, taču dibenplānu varēja arī būt mazāk. Un atkal man ir pārāk daudz aktieru… patiesi drosmīgi no režisores puses būtu bijis īsināt visu to ilustratīvo burzmu, bet tā tad, protams, būtu pilnīgi cita izrāde. Lieliska iespēja papriecāties par Sergeja Jēgera vokālu, lai gan vizuāli tās bija asociācijas ar pulksteņa dzeguzi, kurai noteiktos laikos tiek atvērts lodziņš: ku-kū! Kopumā izrāde ir vairāk apbrīna par Grūbes un Žagara aktierdarbiem, kā arī tādu intīmu saspēli, kas neraisīja neveiklības sajūtu (lai gan dažas sirmas kundzītes pēc izrādes klusi pukstēja, ka varēja jau pagriezties pretskatā 🙂 ).

Varbūt katra izrāde būtu pelnījusi vairāk par ātru piezīmi, taču man nav pārliecības, ka tas tiešām būtu vajadzīgs – teātra uztvere katram ir tik subjektīva un atsauksmes attiecīgi tik dažādas, ka diez vai liela analīze kaut ko mainīs.

Advertisements