No intervijas ar Vairu Vīķi-Freibergu žurnālā “Rīgas Laiks” (1999.gada 12. numurs)

Sakiet lūdzu, kura grāmata, ja neskaita daudzos dainu sējumus, uz jums atstājusi vislielāko iespaidu?

Nav tādas.

Nav?

Nē, bet katrā manas dzīves fāzē ir bijusi grāmata, kas tajā brīdī bijusi ārkārtīgi svarīga un nozīmīga un atstājusi dziļu iespaidu. Bet tad nāk nākošā un nākošā, un es ceru, ka  līdz pēdējai elpai, kamēr vien man būs acis ko redzēt un prāts ko saprast, jaunas grāmatas mani vēl arvien spēs iespaidot un pārveidot.

Vaira Vīķe-Freiberga (foto: LETA)

Vaira Vīķe-Freiberga (foto: LETA)

No intervijas ar Vairu Vīķi-Freibergu raidījumā “Rampas ugunīs” (2015. gada 15. aprīlī, Rīga TV24)

Kā jūs atslābināties, kā jūs atpūšaties, atbrīvojaties?

Es atguļos gultā un … (smejas) … lasu, daru krustvārdus, krāsoju mandalas. (..) Es mīlu lasīt: spiegu, piedzīvojumu, fantāzijas, detektīvromānus, varētu teikt – lubu literatūru, bet palaikam es atgriežos pie klasiķiem. Varbūt tā ir mana protestanta sirdsapziņa, kas liek justies [vainīgai], ka nevar lasīt visu laiku tādu izpriecas literatūru, kaut ko nopietnu arī vajag lasīt vai pārlasīt un tad es atgriežos pie kaut kā ļoti nopietna – kā Monteņa esejas, kas tiešām ir grūti lasāmas.

No intervijas ar Vairu Vīķi-Freibergu žurnālā “Patiesā Dzīve” (2014.gads, Nr.24.)

− Vai zināt, ka tauta par sev mīļāko grāmatu izvēlējās Kārļa Skalbes “Kaķīša dzirnavas”?

− Jā, es dzirdēju. Ziniet, vienu grāmatu izvēlēties ir ļoti grūti. Es personīgi būtu izvēlējusies Andreja Pumpura “Lāčplēsi” un Raiņa “Uguni un nakti” − tās kā bērnam, tā sakot, veidoja manu patriotismu. Arī Aleksandra Grīna romāns “Nameja gredzens” mani ļoti iespaidoja. Biju ļoti satriekta, ka zemgaļi zaudēja, viņiem tika nodedzināta pils un paši aizdzīti trimdā. Es kādu nedēļu raudāju par to visu, man bija deviņi gadi.

Bet tieši ar “Kaķīša dzirnavām” jums ir bijušas kādas attiecības, atceraties?

− Tas ir jauks stāsts, man patika, bet ziniet, ir mums stāsti arī par Kukažiņu… Man atkal palikušas prātā pasakas par bārenīti, skaista grāmata, trimdā izdota ar jaukām ilustrācijām, un pasakas par velnu − ārkārtīgi interesantas. Arī bārenītei reizēm sanāk ar velnu vai sumpurni saskare. Kārlim Skalbem “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” − stāsts drusku pēc eposa “Kalevala” es teiktu. Bet izvēlēties vienu stāstu − tas ir sašaurināt visu to gara sfēru. Es topa desmit varbūt būtu izvēlējusies, tas dotu labāku ieskatu par tautu. Tā viena grāmata man šķiet par šauru.

Advertisements