Rita Falka. Ziemas kartupeļu knēdeļi / no vācu val. tulk. Renāte Siliņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. – (Izmeklē Francis Eberhofers; 1). (Rita Falk. Winterkartoffelknödel. 2010.)

Rita Falka. Nūdeļu blūzs / no vācu val. tulk. Renāte Siliņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. – (Izmeklē Francis Eberhofers; 2). (Rita Falk. Dampfnudelblues. 2011.)

Falka_ziemas_kartupeluFrancis Eberhofers mani uzrunāja tajā mulsinošajā brīdī, kad rakstiski ir izplānots noteikti izlasāmo grāmatu saraksts, prātā paturot vēl dažus noderīgus nosaukumus, taču lasīt no tā visa negribas galīgi neko. Bet tad, klīstot gar bibliotēkas plauktiem, iedomājos, ka īstenais glābējs šajā situācija ir detektīvs; tomēr labi, ka šad tad man uzrakstās subjektīvie grāmatu jaunumi, ar to palīdzību atmiņā atausa vācu rakstnieces Falkas nesen izdotie amizantie krimiķi. Protams, ar šādām grāmatām pastāv neliels risks, vai sakritīs humora izjūta ar autori, taču man šoreiz paveicās − provinces policists Francis nepievīla.

Ja esat bijuši Bavārijā, tad zināt, ka šis Dienvidvācijas reģions slavens ar skaistu, sakoptu vidi un tikpat rūpīgi koptām tradīcijām. Klīstot pa Minhenes lielveikalu, man bija pārsteigums, ka vesela nodaļa atvēlēta dirndliem − dienvidvācu tautastērpiem, kuru cieši savilktais ņieburs izgriezumā pikanti izceļ sievietes krūtis. Tāpat negaidīts bija skats svētdienas rītā mazpilsētā, kad nosebojies pusmūža vācietis steidzas uz baznīcu tērpies iekš Lederhosen − tradicionālajās ādas īsbiksēs. Bavārijā ir skaista sasveicināšanās − Grüß Gott! − un savdabīgs dialekts. Varbūt mans priekšstats ir virspusējs, taču par bavāriešiem radies iespaids kā tādiem Vācijas malēniešiem − viņi ir drusku dīvaini, bet ar to lepojas. Lai atceramies kaut vai Benediktu XVI, kurš atļāvās nevis nomirt pāvesta amatā, bet aiziet pensijā, nerunājot nemaz par Noišvānšteinas Ludviķi.

Falka_Nudelu_bluzsAr tādām priekšzināšanām es ķēros pie detektīviem, kurus pati autore nosaukusi par provinces krimiķiem, un galvenais varonis Francis manas sajūtas tikai apstiprināja − viņš ir dīvains, taču labdabīgs, rosīgs, bet brīžiem viņu var ātri izvest no pacietības, kādreiz strādājis Minhenes policijā, nu jau kādu laiku atgriezies dzimtajā mazpilsētā un dzīvo kopā ar Omi un Papu, kas abi jau ir pensijā, taču nav zaudējuši darbasparu. Paps aiz šķūnīša audzē zālīti un klausās Bītlus, savukārt Ome, lai arī pakurla, sparīgi iepērkas uz atlaidēm un dievīgi gatavo ēst. Neba velti detektīvsērijas nosaukumi ir tik garšīgi, jo bez Omes maltītēm nepaiet ne diena Franča dzīvē.

Augstais dievs, palīdzi izaugt smadzenēm!

Grāmatu beigās ir atrodamas arī pāris Omes ēdienu receptes, un kaut kas līdzīgs jau latviešu virtuvē caur vācu kungiem būs ienācis. Kartupeļu knēdeļi gan pie mums nav sastopami: sarīvē un notecina kartupeļus, sajauc ar pienā izmērcētu baltmaizi, 1 olu un šķipsnu sāls, veido nelielas bumbiņas un pusstundu vāra verdošā ūdenī. Pētot ēdienu receptes, gan secināju, ka to nosaukumi var būt tikpat dīvaini un maldinoši kā paši bavārieši; piemēram, nūdeles šajā gadījumā nemaz nav makaroni, bet gan nelielas rauga mīklas bumbiņas, kuras tiek tvaicētas slēgtā traukā un pasniegtas ar vaniļas mērci.

Franča iecienītā aknusiera bulciņa (Foto: Heino Banderob)

Franča Eberhofera iecienītā aknusiera bulciņa (Foto: Heino Banderob)

Īpašu uzmanību izpelnījās Franča iecienītās aknusiera maizītes – ak, nu kas tas tāds par aknusieru? Un nemaz jau neizbrīnīja fakts, ka aknusierā nemaz nav aknu, jo Leberkäse tiek gatavots no sālītas liellopu gaļas, bekona un sīpoliem, sastāvdaļas sasmalcina un cep garenā formā. Gatavo produktu sagriež šķēlēs un ēd gan kā pamatēdienu ar preceļiem un kāpostiem vai kartupeļu salātiem, gan apaļmaizītēs ar sinepīšu piedevu. Ja atceramies slavenās komisāra Rekša maizītes, tad jāsecina, ka tās ir iecienīts policistu ēdiens (Reksim gan bija bavāriešu desa).

Kaut kā sanāk man daudz par bavāriešiem un ēdienu, taču par pašiem detektīviem man nav daudz sakāmā − bez līķiem jau neiztiek, bet viss ir pasniegts tādā jaukā, nedaudz ērmotā manierē, kas vairāk izklaidē nekā liek intensīvi gudrot, kas tad īsti ir vainīgais. Taisnības labad jāpiezīmē, ka autore ir godam tikusi galā ar detektīvsižetu, un tajā nav mulsinošu caurumu vai nesaprotamu pagriezienu. Vienīgais tulkojumā mani nedaudz skumdināja, ka nav izdomāts, kā atspoguļot bavāriešu dialektu, lai arī pati autore grāmatu beigās ir veltījusi īpašus paskaidrojumus veselai rindai tik elegantu vārdu kā Gschwerl (salašņa), Herrle (suņa īpašnieks, saimnieciņš), Flidscherl (vieglprātīga sieviete), Lätschn (skāba grimase), Schleuderaffe (rīma) vai Zofenkammerl (meitistabiņa). Lai gan vispār tulkojums ir jauks.

Domāju, ka jauno kartupeļu laikā mums visiem lieti noderēs vienkāršā Omes kartupeļu salātu recepte.

Vēlāk visi kopā sēžam pie galda un ēdam Omes sataisītos kartupeļu salātus. Neiedomājami garšīgi! Oldzelteni kartupeļi, salātgurķi, nedaudz diļļu, etiķis un eļļa. Pipari un sāls. Omes kartupeļu salātu dēļ es mierīgi varētu atteikties no steika. Bet vispār jau tas ir melots, jo uzgrilētā gaļa ir mīksta kā sviests un iekšpusē nedaudz asiņaina − perfekti.

Advertisements