Kad Doronikes vecos kaulus ir izsildījusi taupīgā latvju saule, viņa beidzot ir gatava uzrakstīt par jauniznākušajām pavasara grāmatām.

Enins_Nezinama-LatvijaVarbūt sāksim ar to literatūru, kas varētu noderēt, ja brīvākās dienās gatavojamies apceļot dzimto zemi. Izdevniecība “Lauku Avīze” ir izdevusi Gunta Eniņa grāmatu Nezināmā Latvija, kurā ir aprakstīti vairāk nekā 70 pārsteidzoši dabas veidojumi un objekti Latvijā. Grāmata tematiski sadalīta sešās nodaļās: ūdeņi, akmeņi, klintis un alas, kalni, koki, vēji un zibeņi. Vēji un zibeņi?! skan interesanti!

Siguldas Attīstības aģentūra laidusi klajā Edgara Arāja grāmatu “Ko vēsta uzraksti Gūtmaņalā. Autors 72 lappusēs apraksta divpadsmit Gūtmaņalas vēstījumus. Grāmatas autors vēstures liecības, kas atstātas uz Baltijā lielākās alas sienām, izzinājis divdesmit gadus. 

Par krietni seniem vēstures avotiem vēsta Latvijas vēstures institūta apgāda izdotā Ēvalda Mugurēviča grāmata Rietumeiropas hronikas par baltu apdzīvotām zemēm: 9.-13. gadsimta hroniku fragmenti, tulkojumi un komentāri”. Pēc nosaukuma man šķiet, ka tas varētu būt vērtīgs datu apkopojums, arī grāmatnīcu pirktāko grāmatu saraksti liecina par labu noietu, taču diemžēl grāmata nav izpelnījusies izdevēja preses relīzi, atklāšanas svētkus vai vismaz kāda speciālista recenziju.

Taču varbūt nemaz nevajag gremdēties tik dziļi pagātnē − Andris Caune ir papildinājis sēriju par Rīgu pirms 100 gadiem, šoreiz uzmanības lokā − Rīgas klusais centrs pirms 100 gadiem”. Izmantojot par avotu 20. gadsimta sākuma atklātnes, autors stāsta par Rīgas centrālo daļu ar Vecrīgu un parkiem (izdevis “Latvijas vēstures institūta apgāds”).

Kad izpētītas simtgadīgas atklātnes un gūti vizuālie iespaidi, īsti piemēroti būtu lasīt Gunta Bereļa vēsturisko romānu “Vārdiem nebija vietas” (Dienas Grāmata). Hronoloģiski tas ir otrais romāns sērijā “Mēs. Latvija. XX gadsimts”, un vēsta par kādu vīru, kurš piedalās filmas uzņemšanā Ventspilī un Pirmā pasaules kara laikā bēguļo pa Kurzemes purviem. Godīgi sakot, romāna izklāsts šķiet aizdomīgs, jo galvenais varonis esot mēms un vardarbīgs monstrs un kas tik vēl ne, bet cerēsim, ka Berelis zina, ko raksta.

Kalme_latviesu_karotprasmePar Latviešu leģiona karotprasmi Otrā pasaules kara laikā rakstīts Gunta Kalmes grāmatā Latviešu karotprasme” (Domas spēks). Grāmatā analizētas deviņas 2. pasaules kara kaujas Latvijā, PSRS un Vācijā. Izvēlētas cīņas, kuras no sākuma līdz beigām va­dīja latviešu virsnieki, kuras beidzās ar kaujas uzdevuma sek­mīgu izpildi vai uzvaru un par kurām to komandieri saņēma ap­balvojumus. Izklāsts tiek risināts dialoga formā – kā vectēva un mazdēla saruna.

Domāju, ka daļai lasītāju nebūs svešs Veras Volkevičas vārds, jo viņas romānu “Pļauka” tālajā 1992. gadā varēja lasīt turpinājumos “Neatkarīgajā Cīņā” gandrīz gada garumā, bet 1993. gadā izdeva mīksto vāku iesējumā. Nupat romāns ir pārizdots (1.grāmata, Lauku Avīze), un, iespējams, jau citas paaudzes lasītāji varēs sekot līdzi Gitas dzīvesstāstam.

Ja pavēršam skatu uz tulkojumiem, tad pirmie acīs iekrīt romāni, kuros vējo viegla eksotika. Anitas Amirezvani “Saulei līdzīgā” ir rakstnieces jau otrais latviski tulkotais romāns (Zvaigzne, no angļu val. tulk. Māra Poļakova), un arī šajā grāmatā lasītājs tiek aizvests uz seno Persiju, lai šoreiz pavēstītu par šaha meitas samezgloto cīņu par varu. Amirezvani pirmais romāns man patika, tajā bija izdevies atrast vidusceļu starp skaistu stāstu un smagu vēsturisku patiesību; jācer, ka otrs būs tikpat labs.

Šogad tiek pieminēta simtgade pret armēņu tautu vērstajam Osmaņu impērijas genocīdam, tam tematiski pieskaņota ir Krisa Bodžaljana grāmata “Tuksneša meitenes” (Jumava, no angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle−Mkrtčjana).  Tas ir saistošs stāsts: Pirmā pasaules kara skartās Elizabetes Endikotas mīlestība pret Armenu savijas ar mūsdienu ņujorkietes Lauras Petrosjanas dzimtas pētījumiem, kas ir cieši saistīti ar 1915. gada notikumiem. 

Somi, ak, šie somi… pēdējā piecgade somu tulkojumiem ir ļoti labvēlīga: Miko Rimminens “Sarkanā degundiena” (Jumava, no somu val. tulk. Lelde Rozīte);  Sofi Oksanena “Kad pazuda dūjas” (Zvaigzne, no somu valodas tulkojusi Gunta Pāvola);  Olli Jalonens “14 mezgli līdz Griničai” (Mansards, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga). Un paskat, katrai grāmatai ir cita tulkotāja un izdevniecība − laikam jau tas nozīmē, ka somu literatūrai pie mums ir labvēlīgi apstākļi.

Lidznavemusskirs.inddIespējams, ka kādam vasaras atvaļinājums ir īstais brīdis, lai apkrautos ar spriedzes romāniem un drošā zvilnī izbaudītu asas sajūtas. Tādai izklaidei ir plašs jaunumu piedāvājums: Jū Nesbē “Spoks”, devītā grāmata sērijā par nerimstošo norvēģu detektīvu Hariju Holi un šoreiz − Oslo un narkomāni (Zvaigzne, no norvēģu val. tulk. Ilmars Briška); Pīters Svonsons “Līdz nāve mūs šķirs” − trilleris par elegantu ļaundarbību (Kontinents, no angļu val. tulk. Gunita Mežule); Džeimss Patersons “Kurš mirs pirmais” ir pirmais detektīvs sērijā “Sieviešu detektīvu klubs” – sižets par četrām profesionālēm, kas apvienojas, lai atklātu noziegumus Sanfrancisko, šķiet nedaudz samocīts, bet vieglai izklaidei varbūt derēs (Zvaigzne, no angļu val. tulk. Aija Čerņavska).

Kā cilvēks, kas pastiprināti interesējas par literatūras vēsturi, nevaru paiet garām Bārbalas Simsones “Monstri un metaforas: ieskats šausmu literatūras pasaule” (Zvaigzne), kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tāda pētījuma latviešu valodā vēl nav bijis. Nefanoju par šausmām, bet pilnīgi iespējams, ka par dažu iepatikušos grāmatu es nemaz nezinu, ka tās ir šausmas.

Duhigs_ieradumaspeksOtra non-fiction grāmata, kuru kādreiz pat biju nolūkojusi vēl netulkotu, ir Čārlza Duhiga “Ieraduma spēks” (Zvaigzne, no angļu val. tulk. Janis Barons). Jautājums par to, vai mēs kontrolējam savus ieradumus, kļūst diezgan aktuāls tai brīdī, kad top skaidrs, ka tie ir jāmaina, bet tas neizdodas tik viegli, kā bijis domāts. Kā pāriniece Duhiga grāmatai varētu būt Džo Dispenzas “Atbrīvojies no ieraduma spēka!” (Lietusdārzs), grāmata sola iemācīt, kā dzīvot saskaņā ar savām vēlmēm un neļaut rutīnai nomākt dzīvi.

Nobeigumā par aktuālo – izdevniecība “Sol Vita” ir izdevusi no krievu valodas tulkoto T. Mikušinas un J. Iļjinas grāmatu “Sarunas par tikumību”, kurā atspoguļotas Starptautiskās sabiedriskās kustības “Par tikumību!” dalībnieku Tikumības kodeksa tēzes. Grāmata ir tik lēta, ka pat Saeimas deputāti var atļauties to nopirkt – tad nu cerēsim, ka drīzumā kāds no viņiem uzrakstīs arī recenziju!

***

Šķiet, ka ar viltīgu bērnu literatūras un detektīvu iesaisti man ir izdevies pārvarēt nelasīšanas bubuli, kas bija piemeties pavasarī. Jau no Jāņiem lasu tīri labi, turklāt beidzot man tik vajadzīgo latviešu literatūru. Tagad tikai atsākt arī rakstīt un blogošana ieies vecajās sliedēs.

Advertisements