Dagnija Zigmonte. Adieņi: 2.grāmata. – Rīga: Lauku apgāds, 1994.

Dagnija Zigmonte. Rudens: Adieņi: 3.grām. – Rīga: Karogs, 1994. – (Karoga bibliotēka).

Grāmatu gadsimts − 1994

logs_lietusDagnijas Zigmontes (1931-1997) ģimenes sāgas “Adieņi” pirmo daļu izlasīju pirms pāris gadiem, un no tā laika plānos ir bijis uzzināt, kas tad tur tālāk notiek. Atgādināšu, ka Adieņi ir vidēji turīga latviešu ģimene, kura dzīvo pirmskara Latvijā, Pārdaugavā. Ģimenes galva ir Jānis Adienis − galdniekdarbnīcas īpašnieks, savukārt mājas dzīvi regulē viņa sieva Minna (Vilhelmīne) jeb Mamma. Adieņiem ir divi bērni – Konstance un Edvīns, kuri sāgas sākumā ir agrīnos divdesmit un pret dzīvi izturas diezgan bezbēdīgi.

Kopumā sāga aptver gandrīz divdesmit gadus, pēdējās lappuses vēsta par notikumiem pirms padomju karaspēka atgriešanās Rīgā 1944.gada rudenī. Pirmā grāmata man atstāja labu iespaidu, lasot to man tiešām šķita, ka spēju sajust tā laika Rīgas atmosfēru, nedaudz ielūkoties 30-to gadu ikdienas dzīvē. Lai arī Zigmonte ir rakstījusi, ka viņai nebija domas rakstīt triloģiju, tomēr pirmajam romānam sižetiski acīmredzami ir likts daudzpunkts. Otrā un trešā grāmata bez pārrāvumiem laikā turpina stāstījumu. Es nevaru teikt, ka šajās grāmatās piedzīvoju vilšanos, taču jāatzīst, ka pirmajā ir lielāka teksta piepildītība, varētu pat teikt − spriedze, asumiņš; otrā un trešā − lai arī stāsta par krasiem notikumiem gan ģimenes dzīvē, gan valstī − it kā ir tīta nogludinošā, samiernieciskā dūmakā, grāmatās ir parādījies īpatnējs tonis, kuru es nevarēju izprast.

Varbūt atrisinājums slēpjas tajā, ka “Adieņi” būtībā ir ļoti personiska grāmata − Zigmonte stāsta par savas ģimenes vēsturi. Pirmoreiz es par to iedomājos, kad tīri stilistiski man teksts sāka atgādināt latviešu rakstnieku tik iemīļotās bērnības atmiņas − jo bērnība (īpaši no lielāka vecuma skatoties) taču vienmēr ir jauka, visi grūtumi un kreņķi aizmirsušies, turklāt to bēdīgo nemaz negribas atcerēties. Kad Konstances meita Ingrīda bija izaugusi jau saprātīgā vecumā, romānā parādījās jau pilnīgi konkrētas epizodes no Zigmontes autobiogrāfiskās grāmatiņas “Reminiscences” (1986), kuru es gana labi atceros (jo tā pirms “Adieņiem” varētu būt vienīgā manis lasītā Zigmontes grāmata). Pēdējās divas daļas ir labas ar to, ka parāda tā laika vienkāršo, no politikas tālu stāvošo cilvēku dzīvi (Zigmonte pašai gan apzīmējums “vienkāršie”netīk, jo kur tad esot tie “divkāršie” ļaudis). Protams, romānos parādās gan 30-to gadu krīze, gan Ulmaņa apvērsums, gan padomju tanki un karš, taču kopējais to iespaids ir kā pērkona dārdi dziļā pamalē − tieši tā to varētu uztvert mazs, ģimenes mīlēts un sargāts bērns, kāda tolaik bija pati Zigmonte. Līdz ar to izpaliek kāda lielāka, visaptveroša laikmeta sajūta, viss ir sadalīts pa maziem, lai arī brīžiem trauksmainiem fragmentiem.

Rīga. Arkādijas dārzs

Rīga. Arkādijas dārzs

Zigmontes “Adieņi”, iespējams, ir īpašs gadījums, jo es neatceros citu romānu turpinājumos, kur katrai daļai būtu savs izdevējs − 90-to gadu sākums tomēr bija īpatnējs laiks. Tikpat īpašs tas bija jaunradīto romānu satura ziņā, jo ļoti daudzi vēsturiskie momenti, kuri līdz tam latviešu padomju literatūrā tika apieti un noklusēti, uzvilnīja ar negaidītu spēku. Zigmonte izmanto šo brīdi, lai parādītu savai “miera laikus” pieredzējušai paaudzei raksturīgo intonāciju, kas nievīgi attiecas pret naidīgiem ienācējiem. Romānā diezgan skaidri var saprast, kas tieši ir skāris viņas ģimeni – baltvācu aizbraukšana, ģimenes uzņēmuma nacionalizācija, izvešanas draudi − taču, piemēram, ebreju tēma praktiski paliek neskarta. Lasot romānus par šo Latvijas vēstures laikaposmu, bieži domāju, ka Dievs tomēr nav mazais bērns, liedzot cilvēkam zināšanas par nākotni − vai gan cilvēks varētu laimīgi priecāties 1939. gadā, ja zinātu to ellīti, kas viņu sagaida?

Kad vēlāk Edvīns domāja par notikušo, viņu visvairāk izbrīnīja tās bailes, kas toreiz pārņēmušas visus, bez mazākās domas pretoties. Kas taču tā bija par velnišķīgu varu, kas normālus domājošus cilvēkus tā pārvērtis? Es vēl ne… mani vēl ne… vai tā nebija vienīgā doma visas tās dienas laikā? Kad nāca vakars, viņi domāja: ja nu šonakt?

Guntis Berelis “Latviešu literatūras vēsturē” (1999) Zigmonti ir nodēvējis par fona rakstnieci, jo, neskatoties uz viņas gana ražīgo grāmatu devumu, nekāda būtiska pienesuma no viņas puses latviešu literatūrai neesot bijis. Kā nozīmīgākā tiek izcelta šeit apskatītā Adieņu sāga. Iespējams, Zigmontei ir izdevies izcelties pēc nāves, jo ar viņas vārdu ir saistīts skandāls, kas izcēlās pēc viņas jaunības dienasgrāmatu publicēšanas (“Dagnija”, divas daļas, 1998-1999) un tam sekojošām atsauksmēm presē. Īsumā − Zigmontes meita uzskatīja, ka ir pienācis īstais brīdis atklāt neglītu patiesību par savu nekam nederīgo māti, kas mīlēja vīriešus un alkoholu, bet par bērnu nelikās ne zinis un pat ienīda. Es izlasīju vienu rakstu par šo tēmu (“Ievas Stāsti”, 2012.g. 6.janv.), un sajūta ir šķebinoša − lai kas nu tur būtu bijis, ir lietas, kas jārisina pie psihoterapeita, nevis publiski. Es pilnīgi pieņemu, ka Zigmontei bijis smags, egocentrisks raksturs, tomēr… stāsts nekad nav tikai balts vai melns. Ja nav vēlmes uzklausīt abas puses, tad rakstnieka dzīve ir jāliek pie malas un jālasa viņa sarakstītais.

Advertisements