Prāta Vētra: septiņi soļi… uz kuru pusi?

Lai cik cītīgi es sevi bremzētu, bet vēlme izteikties man dažreiz ir lielāka par veselo saprātu. Viens arguments šai sakarā ir tāds, ka pat kaķis drīkst skatīties uz karali, t.i. pat cilvēks, kam vienkārši patīk mūzika, drīkst par to kaut ko uzrakstīt. Otrs arguments – un šoreiz spēcīgāks –  ir tāds, ka “Mikrofona ieraksti” ir papildinājuši savu nošu grāmatu sēriju ar izdevumu “50 populārākās “Prāta vētras” dziesmas”. Tad nu tagad – liels vai mazs, ar dziedamo rīkli vai bez – var ņemt kokli vai citu sirdij tuvu stīgu instrumentu un aiziet – Lidmašīnas!

“Prāta vētras” jaunākais albums “7 soļi svaiga gaisa” tika prezentēts 19. maijā (vienlaikus iznāca arī starptautiskā versija “7 Steps of Fresh Air”, kurā 6 dziesmas ir angliski, 3 – krieviski un viena latviski). Tad nu es no maija beigām ik pa laikam esmu klausījusies albumu un domājusi par dziesmām. Kaut kā gribējās palasīt, ko domā cienītie latvju mūzikas kritiķi, un te nu es atklāju, ka ar mūzikas kritiku neviens nemaz tā neaizraujas; medijos albuma popularizēšanas kontekstā parādījās tikai intervijas vai kādi vairāk nekā parasti paplašināti pastāsti. Toms Grēviņš žurnālā “Ir” vispār uzrakstījis veselu lapu par neko, galvenā ideja – forši čomi, tad jau albums arī OK.

Runājot par albumu, Sanda Vanzoviča (NRA, 19.maijs) intervijā Jubalts noformulējis: “Varbūt šis ir gadījums, kad beidzot ir albums. Ja ir viens liels hits, nav izslēgts, ka pārējās dziesmas uz tā fona it kā pazūd, bet te ir vairākas līdzvērtīgas dziesmas.” Man jau šķiet, ka “Prāta vētrai” nekad nav bijis viena hīta albuma, visos ir vairāk pie kā pieķerties, bet es gan neesmu tik liela viņu daiļrades speciāliste. Mani no sākuma albums neaizķēra, uzliku klausīties un tikai pie “Kad zvaigznes pār alejām krīt” pamodos, lai apskatītos, kuru dziesmu es klausos. Tracināja nebeidzamais oooo!!! gandrīz visās dziesmās – Kauperam tas bijis mīļš iedziedājums arī agrāk, bet nu šoreiz tas ir izvērties kaut kādā ganiņu sindromā. Un pirmoreiz, klausoties “Prāta vētru”, šķita, ka dziesmu “Jūras” vajadzētu dziedāt kādam citam (jā, tāda nodevība pret Kauperu), pat ne pašai “Prāta vētrai”; tāda dziesma, kurai piestāvētu riktīga mačo enerģētika.

Kā pirmais singls no albuma aizgāja “Ziemu apēst”, un to es vairs latviski paklausīties nespēju (apnicis), tādēļ klausos krieviski – “Пропуск” (un krieviski ir labi vārdi (Sergejs Timofejevs)). Nākamais singls – “Ēdenes dārzs”, bet tie “ķirši sarkanie tavos matos” mani galīgi neuzrunā. Mans ātrais hīts drīzāk būtu “Pilsētas ugunīs” – varbūt pārāk vienkārša dziesma, bet toties iedarbīga, un atkal jau, cik aktuāli – “tu prasi, kurā es būšu pusē? es būšu tajā, kur lielgabali klusē”. Kā trešo singlu, ja esmu pareizi sapratusi, laidīs klajā “7 soļi svaiga gaisa”, kas manā izpratnē ir ļoti laba ievaddziesma albumam, bet vienatnē pazudīs.

Daļa no albuma dziesmām noteikti “aizies” uz lielās skatuves (cik uzmundrinošs ir kaut vai smukā bungu rīboņa “Laimes satelīta” viducī). Un dīvainā kārtā albumu ir interesanti klausīties ar austiņām, tur ir ļoti daudz foršu, mazu otrā plāna momentiņu, bet par to laikam paldies jāsaka skaņas miksētājam. Man no “7 soļiem svaiga gaisa” tā īsti – svaigi, negaidīti, aizraujoši – paliks viena dziesma – “Meklēt vienam otru”, sajūtu ziņā pilnīgs Jāņu rīta saullēkts ar vieglu reibumu galvā.

Otra mana vēstījuma sadaļa būs veltīta tracim, kas tika sacelts ap “Prāta vētras” piedalīšanos krievu rokfestivālā “Našestvije−2015” (03.−05.07.), notiek 15 gadus, pēdējos septiņus − Tveras apgabalā apmēram 100 km no Maskavas. Tas ir milzīgs pasākums ar vairākām skatuvēm un telšu pilsētiņu. Nelaimīgā kārtā  trešo gadu pēc kārtas šai pasākumā iesaistījusies arī Krievijas armija, kas pasākumu izmanto propagandas nolūkos, rādot apbruņojuma izstādi un aviācijas šovu. Šogad viens no pieteiktajiem festivāla viesiem − rokmuzikants Andrejs Makarevičs (jau pāris gadus kritis varas nežēlastībā) atteicās uzstāties uz tanku fona. “Prāta vētra” festivālā uzstājās kā otrās dienas (4.jūlija) hedlaineri, nospēlēja brīnišķīgu koncertu (paspēju to gandrīz visu noskatīties, pirms organizatori izņēma ierakstu no tīmekļa), kurā bija milzīgs skaits foršu skatītāju, atmosfēra ļoti pozitīva (kā jau visos “Prāta vētras” koncertos).

Журналист Юрий Сапрыкин: “Каждая страна имеет тот “Вудсток”, которого она заслуживает.”

Man pret šo visu ir divdabīgas izjūtas. Es nekādā gadījumā neesmu pret to, ka kāds Latvijas mākslinieks uzstājas Krievijā, vēl jo vairāk “Prāta vētra”, kuras milzīgo Krievijas fanu skaitu Latvijā, šķiet, nemaz neapjauš. Taču − vajag ļoti domāt līdzi ar galvu, kur tas tiek darīts. Ja māksliniekam ir pašam savs koncerts, tad viņš ir saimnieks, bet − tikko uzstājas festivālā, kopīgā koncertā, tad ir ļoti jāseko līdzi, kas ir organizators, kam ir tiesības uz ierakstu, kur vēlāk tiks rādīta uzstāšanās utt., jo mākslinieks ar vislabākajiem nodomiem var uzstāties kādā Mātes dienas koncertā, bet TV parādīts 9.maija kontekstā (un tad Latvijā viņu sagaidīs grūtas dienas).

Laidīsim gar ausīm Kaupera izteicienu, ka pamatojumu turpināt uzstāties Krievijā viņš atradis Bībelē (šī grāmata ir ļoti bieza). Šobrīd tiražētais sauklis: “Mēs savu mūziku spēlējam cilvēkiem, nevis karogiem un uzskatām, ka kultūrai, tāpat kā sportam, ir jāstāv pāri politikai, jo tā ir tiešā saikne ar cilvēkiem sirds valodā”. Uz to var teikt tikai vienu: atmostieties! izvelciet savas četrdesmitgadīgās galvas no apolitiskā tuksneša smiltīm un saprotiet, ka Krievijā aizvien mazāk lietu notiek bez varas akcepta! Jūs savu mūziku tiešā nozīmē spēlējiet arī karogiem (skat. attēlu) un nav muzikantu spēkos šādā pasākumā pateikt: šo karogu aizvāciet!

Tai pašā laikā, kad “Prāta vētra” uzstājās Našestvije, pazīstamā krievu rokmūziķe Zemfira koncertā Gruzijā iedomājās vienkārši pavicināt no zāles iedotu Ukrainas karogu − un Krievijas sabiedrība uz to noreaģēja visos līmeņos: tāds vienkāršs žests tika nodēvēts par antikrievisku, cilvēknīstošu, vērstu pret pareizticību (?). Un šobrīd tiek meklēti iegansti, lai Zemfirai, kurai jau pirms ar varu nebija labas attiecībās, bojātu dzīvi. Tā nu ir Krievijā ar tiem karogiem…

Es novēlu “Prāta vētrai” visu to labāko! Man šķiet, ka jaunais albums apliecina, ka viņiem nevajag skatīties atpakaļ (konkrēti − uz “Četriem krastiem” un bijušo producentu), bet iet savu ceļu un – galvenais – neiestigt apmierinājumā, meklēt jauno! Un atcerēties, ka galvenais viņu klausītājs ir Latvijā, kuram varbūt nemaz nevajag milzīgus, dārgus “lunaparka” koncertus, bet cilvēcīgu saskari mūzikas valodā.