David Hettinger. Cool Spot

David Hettinger. Cool Spot

“Vai dieniņ,” Krista pēkšņi iesaucās un uztrūkās sēdus,”skudras! Te ir sarkanas skudras.”

Midega lēnām pagrieza galvu un paskatījās. Krista abām rokām berzēja lielus. “Labāk nevajag uz kailas zemes gulēt,” viņš teica. “Zeme vēl mikla.”

“Vai jūs man dosiet segas stūri? Viņa uzlēca kājās un paskrēja dažus soļus, un Jēkabs nepaspēja atvilkt roku, ko bija izstiepis, uz muguras guļot. “Nejaukās,” Krista teica, nokrizdama segas malā, “sūrst kā uguns,” – un Jēkaba roka palika zem viņas krūtīm; sāpēs sūrodamās, Krista pati to laikam nepamanīja. Viņš gribēja roku ātri atvilkt, bet nevarēja, papriekšu bija jāpagriežas, un tad viņš ieraudzīja Kristu pavisam tuvu, kā vēl nekad; viņa smaidīja un skatījās lielām brūnām acīm, Jēkabs dzirdēja tās elpu dārza klusumā reizē ar bišu sanēšanu ziedos un zaru kluso šalkoņu, un kaut kas viegls, dzīvs un nemierīgs kā meža putns gulēja viņa delnā un nelaidās projām. Viņš brīnījās, vai tad viņa to nemanīja, un dažus mirkļus nevarēja ne pakustēties aiz kauna, ka tā bija iznācis; šais mirkļos, piesarkstot un lēnām nosvīstot, Jēkaba jutekļi ieguva neparastu asumu. Cauri mitrajai, svaigajai zemes un zāles smaržai, kurā jaucās salviju un piparmētru aukstā dvaša un nobirušu ziedu vīstošais saldums, cauri tikko manāmai zirgu sviedru smakai, kas turējās ieķērusies lupatu segā no pērnās un aizpērnās ziemas, viņš juta svešu, vieglu, tīru smaržu no viņas matiem, kakla un pleciem un pilsētas drēbes mīksto slīdēšanu gar viņa rupjo plaukstu, līdz kurai ātri izspiedās siltums, un redzēja, ka Kristas plaksti lēnām piemiedzas un vaigu bedrītes ievilkās smaidā. Brūnas, siltas, lielas acis, uz vietas palikdamas,nāca arvien tuvāk, it kā viņš pats tanīs grimtu arvien dziļāk, un tad viņš juta, kā viņa smējās, jo viņš turēja viņas smieklus savā cietajā, platajā delnā. Tad Midega izrāva roku tik spēji, ka tikko neizmežģīja elkoni.

“Nudien… laikam skudras,” viņš nomurmināja ūsās, uztrūkās un, atpakaļ neskatīdamies, metās ārā no dārza, un skrejot rokā arvien vēl juta Kristas siltos smieklus kā pilnu sauju sīku skudru, kas tecēja augšā lejā no pleca līdz pirkstu galiem.

Fragments no Valdemāra Kārkliņa romāna “Dieva zeme” (“Liesma”, 1993)

Advertisements